Foto galerijaVairāki tūkstoši cilvēku palūkoties uz Madonnu bija atbraukuši arī no Latvijas, tāpēc Tallinā, kā nekad agrāk, bija dzirdama latviešu valoda. Šis daudzgalvainis pūlis arī padevās pārsteidzošajai igauņu organizētībai un pie estrādes ieejām izkārtojās ģeometriski pareizās rindās, kas atgādināja japāņu pedantiskumu autobusa pieturās.
Īstie fani pie tuvākā iespējamā žoga bija „pielipuši” jau no vārtu atvēršanas brīža, bet dažas stundas pirms koncerta publika estrādi bija pārpildījusi un pacietīgi gaidīja grandiozo šovu, ar ko Madonna publiku izklaidē nu jau ceturtdaļgadsimtu, parasti uzmanību piesaistot ar „šokējošiem” izlēcieniem – skūpstīšanos ar sievietēm, izģērbšanos, karāšanos pie krusta, mikrofona aizbāšanu aiz biksītēm un citiem masu psihozes elementiem.
Šoreiz jāteic, ka Madonna šokēja ar to, ka nevienu nešokēja. Protams, koncertā viņa it kā neļāva garlaikoties, katrā dziesmā izdomājot kādu atšķirīgu priekšnesumu – tur bija dejojoši melnādainie, rolsroiss uz skatuves, krāšņi tērpi, lāzeršovs, videoekrāni, boksa rings utt., tomēr ne uz brīdi nepameta sajūta, ka šis cirks ir iestudēts līdz pēdējai kustībai un nekādas vaļības nav pat teorētiski iespējamas, ja nu vienīgi vairakkārt iesaukties „Hello, Estonia!” un relatīvi pasīvajai publikai pateikt: „Ceru, ka nākamreiz jūs mani uzņemsiet labāk!”
Madonna nekautrējās no tā, ka dziedāja fonogrammas pavadījumā un tikai imitēja ģitārspēli (bet ģitāra, kā zināms no Elvisa Preslija laikiem, ir arī seksualitātes atribūts), galveno akcentu liekot uz līnijdeju cienīgām sinhronām kustībām ar neskaitāmu dažādu tautu dejotāju līdzdalību. Tomēr šis balagāns nospiedoši nomāca pašu galveno (vai arī to, kam normālā situācijā vajadzētu būt galvenajam) – mūziku.
Un patiešām vērienīgs šovs ir pilnīgi obligāts priekšnosacījums tam, lai maskētu absolūti neizteiksmīgo mūziku, ko Madonna sacer pēdējos vismaz desmit gadus. Abstrahējoties no šova elementiem, diemžēl jāteic, ka šī koncerta skanējums bija tāds, kas var iepriecināt tikai amfetamīnu lietojošus tīņus diskotēku zālē – visai vienmuļš troksnis tehno ritmos, turklāt arī muzikāli augstvērtīgie iepriekšējo gadu hīti („Holiday”, „Vogue”, „La Isla Bonita”, „Like a Prayer”) bija nonivelēti līdz „mūsdienīgam” skanējumam.
Vienīgā dziesma, kas koncertā patiešām izklausījās labi, bija „You Must Love Me” no mūzikla „Evita” – gan tāpēc, ka Madonna pūlim to lūdza tiešām godīgi, gan tāpēc, ka dziesmu nav sacerējusi viņa pati, gan arī tāpēc, ka tā, šķiet, bija vienīgā „dzīvajā” izpildītā dziesma. Madonnas pavadošie mūziķi iepriecināja arī trīs nejauši koncertā ieklīdušos pankus, nospēlējot muzikālu fragmentu no „Sex Pistols” repertuāra. Par laimi 24 dziesmu garajā un 1:50 stundu ilgajā koncertā neatradās vieta Dona Maklīna dziesmai „American Pie”, uz ko Madonnai nevajadzētu būt nekādām morālām tiesībām.
Kopumā jāteic, ka pārdomāti iestudētā šova dēļ Madonnas uzstāšanās bija salti rezervēta un distancēta, ko būtībā nemaz nevar izglābt krāsainos treniņtērpos sinhroni lēkājuši melnādainie, tāpēc viņas klātbūtne krāsaino uguntiņu mirdzumā pat nemaz nebija obligāta. Nākas secināt, ka Madonna pūli turpina piesaistīt ar saviem skandāliem nevis mūziku, kas tiek pārmests, piemēram, Pīteram Dohertijam, kurš gan uz skatuves pārliecinoši spēj uzstāties arī vienatnē, nevis pieaicinot simts cilvēkus ar lieliskām ķermeņa aprisēm.
No vienas puses, pārfrazējot to pašu Elvisu, jāsaka: „73 000 fanu nevar kļūdīties”. No otras puses, vai neizteiksmīga mūzika kļūst augstvērtīgāka, ja katru dziesmu izpilda citās drēbītēs?
Koncertā izpildīto dziesmu saraksts:
1. “The Sweet Machine”
2. “Candy Shop”
3. “Beat Goes On”
4. “Human Nature”
5. “Vogue”
6. “Die Another Day”
7. “Into The Groove”
8. “Holiday”
9. “Dress You Up”
10. “She's Not Me”
11. “Music”
12. “Rain”
13. “Devil Wouldn't Recognize You”
14. “Spanish Lesson”
15. “Miles Away”
16. “La Isla Bonita”
17. “Doli Doli”
18. “You Must Love Me”
19. “Get Stupid”
20. “4 Minutes”
21. “Like a Prayer”
22. “Frozen”
23. “Ray of Light”
24. “Give It 2 Me”