20.jūlijā intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, piesedzoties ar vārdā nenosauktām pārmaiņām sabiedrībā, kautri gludina ceļu varbūtējam "Vienotības" darbam koalīcijā ar "Saskaņas centru": "Ja runājam par Saskaņu, tagad mēs redzam arī viņiem daudzas pazīmes, kas liecina, ka arī viņi mainās un parādās rietumnieciskas ievirzes pazīmes. Taču spektrā līdz Saskaņai ir vesela virkne nacionālas ievirzes partiju, kuras no vērtību viedokļa ir daudz tuvākas mums."
23.jūlijā intervijā "Dienai" ārlietu ministrs Aivis Ronis aicina "beidzot aprakt" Vācijas ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu un PSRS ārlietu tautas komisāru Vjačeslavu Molotovu, demonstrējot pārsteidzošu neveiklību metaforu izvēlē, izraisot Valsts prezidenta kancelejas paspārnē strādājošās Vēsturnieku komisijas pārstāvju pamatīgu neizpatni un sagādājot papildus slodzi Ārlietu ministrijas darbiniekiem, lai ražotu muļķīgu un vienlaikus agresīvu taisnošanos ministra vārdā.
Tomēr vērienīgākais uznāciens ir izdevies Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Kažociņam, kurš 23.jūlijā intervijā "Latvijas Avīzei", komentējot neseno Krievijas spiegu skandālu, norāda, ka "patiesības, kuras bija aktuālas aukstā kara laikā, nav aktuālas un jāaizstāj ar citām." Par jauno patiesību saturu ļauj spriest Kažociņa kunga piezīmes, ka ir vērojama ES un NATO tuvināšanās ar Krieviju un ka laiks pēc Smoļenskas traģēdijas ir radījis iespēju dažiem valstsvīriem atrast kopēju valodu starp Poliju un Krieviju.
Nemaz nemēģinot iztēloties, kā šādas piezīmes varētu tikt interpretētas Varšavā un uz kādiem risinājumiem Latvijā Kažociņa kungs būtu gatavs, lai aizstātu aukstā kara patiesības ar jaunām, viszīmīgākais ir izteikumos allaž piesardzīgā SAB direktora gana izvērstais personiskais viedoklis par iekšpolitiskiem jautājumiem, kas uzskatāms par bezprecedenta paziņojumu: "Man ir žēl, ka Latvijas krievvalodīgie jau agrāk nav iesaistīti Latvijas valdībā un valsts attīstībā nav spēlējuši izšķirošāku lomu. Tas, ka a priori ievērojama pilsoņu daļa viņu tautības vai kāda cita iemesla dēļ netiek valdībā, nav dzīvotspējīgs variants".
Var apsmaidīt Kažociņa kunga priekšstatus par "normālu politisko sistēmu"; var atgādināt, ka valstī, kurā viņš nodzīvojis mūža lielāko daļu, leiboristi vai konservatīvie ir atradušies pie varas nepārtraukti gadu desmitiem; var arī ironizēt, ka publicētajā tekstā viņš divas reizes norāda, ka SAB iekšpolitikā nejaucas un ka tikai rindkopu pirms savām privātajām pārdomām viņam ir atgādināts par "Saskaņas centra" līdera Jāņa Urbanoviča draudiem Rīgā sarīkot otru Biškeku. Taču tā būtu vien vēstneša nogalināšana.
Savukārt ziņa, ko latviešu sabiedrībai (pievērsiet uzmanību preses izdevumiem!) gan minētie kungi, gan arī vairāku priekšvēlēšanu bloku pārstāvji mēģina komunicēt, manuprāt, ir saistīta ar kādam nepieciešamo un/vai nenovēršamo "Saskaņas centra" iekļaušanos valdošajā koalīcijā pēc Saeimas vēlēšanām oktobrī. Tā būtu gluži jauna lappuse Latvijas politikā, kuras pāršķiršanā acīmredzot ir aktīvi iesaistīti ārējie spēlētāji, par ko vedina domāt gan izraudzītie ziņas nesēji, gan arī ziņas starptautiskais konteksts.
Ja "Saskaņas centra" iesaisti valdošajā koalīcijā interpretējam kā daļu no Rietumu un Krievijas kārtējā tuvināšanās mēģinājuma (varbūt tieši šādā kontekstā bija jālasa, piemēram, NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena vārdi šī gada februārī: "Mēs gribam stratēģiskas partnerattiecības ar Krieviju, jo mums ir kopīgi draudi."), ir saskatāmi vairāki argumenti par labu šādam skatījumam. ASV un tās sabiedrotie ir iestiguši ne vien ekonomiskās grūtībās (ko daži analītiķi uzskata par priekšvēstnesi globālai ietekmes pārdalei), bet arī militāri politiskās problēmās Āzijā (Irāka, Irāna, Afganistāna, Ziemeļkoreja). Demokrātu administrācijai Vašingtonā var šķist, ka Krievija ir uzticams un ģeopolitiski noderīgs partneris šo problēmu risināšanā, un no tā varētu izrietēt ASV ārpolitikas maiņa, kas no Krievijas energoresursiem atkarīgajai Eiropai šķiet gluži pa prātam. (Politikas maiņas aizvējā var pat kādu karakuģi notirgot Krievijai).
Savukārt Krievijai, kas cenšas ieguldīt naftas naudu kādās noturīgākās vērtībās, pavērtos plašākas manevra iespējas Eiropā. Kaut gan pirms pāris gadiem izplatītais satraukums par Krievijas kapitāla iespiešanos Eiropas Savienībā ir šķietami noplacis, Krievijas jaunajā ārpolitiskajā doktrīnā, par kuru šī gada maijā vēstīja žurnāls "Newsweek", akcentēta ir tieši ekonomiskās klātbūtnes veicināšana, t.sk. Baltijas valstīs transporta, enerģētikas un informācijas tehnoloģiju sektoros. Nevar izslēgt, ka tuvināšanās vārdā Rietumi ir piekrituši skatīties caur pirkstiem uz pieaugošu Krievijas ekonomisko ietekmi ES jaunajās dalībvalstīs, kas Latvijā varētu nākt komplektā ar dažu austrumslāvu partiju "politisko reabilitāciju".
Starp citu, šīs doktrīnas īstenošanu veicina ne vien daudzu Eiropas uzņēmumu vērtības kritums ekonomiskās krīzes ietekmē, bet arī starptautisko aizdevēju prasība definēt privatizējamos Latvijas uzņēmumus (neuzskatu, ka PB savus "ieteikumus" koordinētu ar Krieviju). Viens no draudiem Latvijas nacionālajām interesēm saskatāms šādā scenārijā – uzcītīgā Dombrovska valdība sagatavo privatizējamo uzņēmumu sarakstu, lai izpatiktu aizdevējiem, bet jau cita koalīcija, kurā ietilptu, piemēram, "Saskaņas centrs" un "Par labu Latviju", nevainīgi raustot plecus, iztirgotu šos uzņēmumus Krievijai (kas pateicībā vietējiem bāleliņiem uzdāvinātu otru hokeja komandu).
Ja pieņemam, ka "Saskaņas centra" iekļaušana pilnvērtīgā politiskajā apritē tiek īstenota ārēja spiediena apstākļos bez vietējās latviešu politiskās elites atbalsta, demokrātiskas valsts pilsoņiem ir visas iespējas izdarīt attiecīgu izvēli 2.oktobrī, ko nav iespējams nerespektēt demokrātijas apstākļos. Pagaidām reālāks izskatās nožēlojamāks variants: ārējs spiediens un daļas vietējās politiskās elites atbalsts (Ulmanis atkal savā vietā?). Šādā gadījumā pilsoņiem vēl pirms 10.Saeimas vēlēšanām būtu jāuzzin ne tikai politisko līderu rīcības motivācija, bet arī katra politiskā bloka UN Valsts prezidenta (kurš pēkšņi apņēmies klusēt par partiju virzītajiem premjera amata kandidātiem un kurš vēl īsti nezin, kad viņu pieņems Kremlī – pirms vai pēc Saeimas vēlēšanām) "sarkanās līnijas", dažādu koalīciju platformas būvējot/atbalstot. Dažādu tautību Latvijas Republikas pilsoņiem tas ļautu ne vien izprast, vai Latvija atkal ir kļuvusi par sīknaudu globālajā politiskajā tirgū, bet arī izdarīt atbildīgu un informētu izvēli, izvērtējot tāda politiskā bloka perspektīvas, kura redzami pārstāvji ir notiesāti par darbībām, kas vērstas uz valsts varas gāšanu, un kura viens no līderiem pirms pusotras nedēļas publicētā intervijā sola asinspirti viņa politiskās platformas nepildīšanas gadījumā. "Normālās" politiskajās sistēmās par tādiem rūpējas tiesībsargājošās institūcijas.