Galvenās problēmas Miņinam esot ar komandas galveno treneri Sandi Prūsi un LBF ģenerālsekretāru Zinti Ekmani. Intervijā Miņins atklāti stāsta par konflikta cēloņiem un attīstību, galvenajām problēmām, kas tagad nākušas atklātībā.
Bobslejists vairākas dienas neesot ieslēdzis telefonu, jo negribējis sarunāt neko lieku - emocijas bija sakāpinātas. Tagad, kad federācija publiski paziņojusi savu viedokli, arī Miņins vēlas izteikt savējo.
"Konflikts jau brieda sen. Vienkārši tagad viss tas terors piegriezās... Kā savādāk justies sportistam, kuram četrus gadus baksta, ka esi slikts, ka slikti strādā treniņos, bet viņš paņem un uzvar sacensībās, uzrāda trases rekordus. Un pēc tam vēl viņam saka, ka esi sūds," ar asiem izteicieniem neskopojās Miņins.
Sportists neslēpj, ka konflikti bijuši arī iepriekšējās sezonās, galvenokārt sagatavošanās dēļ, kad viņam esot pārmesta slinkošana un nevēlēšanās nopietni strādāt. Bobsleja pilotam ir muguras problēmas, pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm veikta apendiksa operācija, bet vasarā viņam vēl bija iekaisušas abu kāju Ahilleja cīpslas.
Miņins pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm kādu laiku braucis ar motociklu, tādā veidā cenšoties atslābināties pēc neveiksmes. "Citi varbūt atslābinās pie glāzītes, es tādā veidā. To sapratīs tie, kas ir gājuši uz olimpisko medaļu, es tādā veidā atslābinājos un tas mani vēl vairāk motivēja. Lai piedod sponsori, kas varbūt šādu soli nesaprata, bet tas man deva spēku," stāsta sportists.
"Pēc visiem labi zināmiem notikumiem man bija mērķis braukt Vankūverā, Vistleras trasē. Zināju, ka ar šo trasi sākas Pasaules kauss, un tas man bija tāds mazs dzinulis. Es trenējos ar vienu mērķi - lai nobrauktu šajā trasē un pierādītu, ka pēc kritieniem treniņos pirms olimpiskajām spēlēm varu šeit braukt. Pilotiem tā ir, ka kritiens motivē, jāpārvar sevi, tas ir motīvs," konflikta sākuma posmu ieskicē Miņins.
"Taču tad bija pirmā [Sanda Prūša] intervija pirms Jāņiem, kurā man tika pārmests motivācijas trūkums. Taču Prūsis nemin, ka es pirms Jāņiem izmežģīju potīti un treniņos ar šo savainojumu lēcu, darīju visu, ko pārējie," stāsta sportists. "Taču neklausījos, trenējos, darīju visu, lai sagatavotos sezonai, jo mērķis bija Pasaules kausa sacensības."
"Par kaut kādu motivācijas trūkumu nevar būt ne runas. Nezinu... Vai tad Vankūverā nebija spēcīga darbība komandas labā? 2007.gadā Leikplesidā treniņā kritām, guvu smadzeņu satricinājumu, nākamajā dienā biju uz strīpas, sasniedzām otro vietu... Un tad pēc sacensībām nokritu bezsamaņā, jo izrādījās, ka bija smadzeņu satricinājums," atceras Miņins.
Sportists norāda, ka visādi centies pateikt trenerim, ka "centīšos maksimāli sevi uzmanīt, lai negūtu jaunu traumu, un tajā pašā laikā trenēšos uz pilnu slodzi". Bobslejists trenējies uz pilnu slodzi, taču kārtējo reizi "iegriezis" savainojums – septembrī abām kājām konstatēts Ahilleja cīpslas ieskaisums.
"Nu, tad pamēģiniet paskriet ar saviem 100 kilogramiem kāpinājumu ar naglenēm uz ledus! Tas iegrieza man veselību. Un man vēl ir muguras iekaisums. Bet tās ir daudziem bobslejistiem problēmas. Tāpēc jau visiem bobsleja pilotiem ir individuāla programma. Bet man bija jādara viss tas pats, kas pārējiem," pauž Miņins.
Viens no konflikta iemesliem bija tieši fiziskās sagatavotības programma. "Nekad neesmu darījis neko slinkojot vai speciāli slikti. Kā treneris var sajust sportistu, kurš pats tikai to visu izjūt? Prūsim pašam savulaik bija tas pats [veselības problēmas un konflikts ar treneri], bet viņš nesaprot. Man pat ārsts teica, lai neklausos trenerī. Katru gadu no 2007.gada līdz 2009.gadam bija šīs problēmas. Gribēju, lai mani saprot. Gribēju, lai ļauj pašam sagatavoties. Visur centos, spēlējos uz robežas starp traumu un sportisko formu. Vienīgais, kas iegāza, tas ir Ahilleja cīpslas. Varu to pierādīt, ka man bija savainojums," stāsta Miņins.
Vēl viens no konflikta iemesliem bija nestartēšana Ziemeļamerikā notikušajos Pasaules kausa posmos, kuriem Miņins speciāli gatavojās. Miņins atceras, ka LBF sākumā teikusi, ka nav problēmu, lai gatavojoties PK posmiem un viss būšot kārtībā. Vēlāk LBF vadība teikusi, ka vēl tā nav bijis, ka vismaz viena ekipāža nestartētu Ziemeļamerikā, kas Miņinu zināmā mērā mierinājis.
"Tad septembrī pateica, ka naudas nav Ziemeļamerikai. Es teicu, ka centīšos sponsoru atrast, lai tiktu uz Ziemeļameriku. Man arī pateica, ja atradīsi - tad brauc," notikušo atceras Miņins. "Tad man oktobrī pasaka, ka nekur nebrauksim, esam izlēmuši, mērķis uz nākotni, nav naudas problēma. Tas ir lēmums un viss, neviens nebrauks. Šī ir galvenā daļa - kāpēc viss notiek bez mūsu daļas? Būtu normāli, ja paprasītu viedokli, bet man pat nejautāja. Esmu sportists jau 10 gadus, strādājis viņu labā, federācija strādājusi manā labā - katru sezonu maksimāla atdeve bijusi. Es būtu pelnījis, lai uzjautātu manu viedokli, bet man pat neprasīja. Ar to sākās...," atminas pilots.
Miņins nesaprot lēmumu nestartēt Ziemeļamerikā, jo tieši tagad bobslejā notikušas izmaiņas un atnākusi "viņa paaudze" – "tas ir mans laiks, iespēju gads, un man pēkšņi pasaka, ka nebrauksi".
"Būdams "top" pilots, man to pasaka. Daudziem bobsleja saimē tas nebija saprotams. Vēl jo vairāk, kad pateicu, ka problēma nav naudā," atceras Miņins. "Es saprotu, ka vajadzīga nākotne, bet kur tad paliek tagadne, es esmu "top" pilots. Visi saka, ka bobslejā briedums ir 30 gadi un pēc tam, tāpēc es biju lielā neizpratnē. Mēs bijām otrie pasaulē un tagad nebraucam."
Miņins uz Eiropas kausa sacensībām aizbraucis bez motivācijas, jo sapratis, ka ar viņa viedokli nerēķinās. "Vai tad nebija svarīgāk, ka viena ekipāža brauc "pa spici", pievērš uzmanību, sponsori dod naudu, junioriem arī tad nauda tiek? Tagad sanāk, ka vecā tagadne ir jāizmet ārā? Jā, es tāds laikam esmu – "vecā tagadne". Es neuzskatu sevi par diezgan vecu un ļoti slimu, lai ar mani nerēķinātos," saka sportists.
Viņš neslēpj, ka ik pa laikam piedzīvojis šāda veida "šoka terapijas", kad viņu pārsteiguši dažādi lēmumi. Un šoreiz pacietības vadzis lūzis.
Eiropas kausa sacensībās Miņins sapratis, ka četrinieka ekipāžai "kaut kas neiet". Viņš palūdzis Prūsim izmainīt lēmumu attiecībā uz pirmo ekipāžu, jo bija problēmas ar startu: "Prasīju, vai nevaram Altenbergas trases vietā aizbraukt uz Siguldas estakādi un atstrādāt startu. Lai varam ar pirmajiem Pasaules kausa posmiem Eiropā būt konkurētspējīgi. Katru reizi mainot cilvēkus, nav jēga. Ja man tajā brīdī pateica, ka šī nometne ir bezjēdzīga, jo tāpat [Mihails] Arhipovs tikšot nomainīts ar citu, tad kāpēc? Jo vajag jau arī saskaņot starta ieskrējienu, startā nevar nesaskaņoti skriet."
Miņins arī skaidrojis, ka Eiropas kausa posmos viņš vairs nevar dabūt ieskaites punktus (to paredz noteikumi, ka vērā ņem piecu sacensību rezultātus, un visās Miņins uzvarēja), tāpēc nolēmis doties uz Latviju, lai, izmantojot labvēlīgu laiku, atrastu jaunus atbalstītājus. "Teicu, ka man svarīgi ir aizbraukt uz mājām un sagatavoties. Otra motivācija - divus gadus esmu noņēmis no federācijas kakla vienu transporta vienību, ar kuru braucam uz sacensībām. Tagad sponsors bija spiests atteikt, jo bija radušās grūtības. Tāpēc gribēju atgriezties un atrast arī sponsoru."
"Viens iemesls – nevajadzīgs starts. Otrs – atrast sponsoru. Trešais – to es gan skaļi neteicu, bet negribēju, lai kāds traumējas. Jo šogad Altenbergas trase vairs nav sacensībās, tā būs tikai nākošgad. Man atteica, jo kaut kad jau trase būs kalendārā. Tad pasakiet, kāpēc mēs nebraucām Leikplesidu, kurā būs pasaules čempionāts nākamgad?" neizpratnē ir Miņins. "Edgaram [Maskalānam] Altenbergā gadījās viena kļūda, un Žaļims dabūja traumu – ieplēsa ribu. Vai tad ir jāpakļauj riskam? Vai tas ir vajadzīgs? Posmam priekš manis nebija jēgas, jo aritmētiski neko nevarētu uzlabot. Trase arī rupja, maziņa kļūdiņa un viss. Gribēju izslēgt visas varbūtības, lai varētu startēt tikai Pasaules kausos. Par to saņēmu kārtējo reizi pārmetumus, sodu, utt."
"Piedāvāju tikai labu, bet saņemu tikai sūdus uz galvas. Es prasīju, lai komanda sastrādājas, bet tas tika noraidīts. Tad es pateicu, ka man nav izvēles – man ir jābrauc mājās, jāatrod sponsors, kas nav viegli. Es teicu, ka nedēļa ir labs laiks, tāpēc aizbraucu," stāsta Miņins.
Viņu pārsteidzis arī jaunums, ka treniņnometnes laikā Latvijā paredzēti divi fiziskie testi, lai gan līdz šim bijis viens tests. "Man bija jau sarunāta zināmā vizināšanās ar motokrosistiem. Nākamajā dienā nobraucu deviņus braucienus, tad nobraucu ar mašīnu 600 kilometrus, tad gāju pulksten 2 naktī gulēt, tad pulksten 6 no rīta cēlos un devos uz testiem. Pēc šiem rezultātiem Ekmanis konstatēja, ka es esmu vājš, neesmu gatavs sezonai. Mums bija vienošanās, ka es uzlabošu savus rādītājus. Runa bija par rudeni, kad gatavojos Pasaules kausiem. Uzlaboju spēka rādītājus, bet ātrumu nevarēju uzlabot ar Ahlilleja cīpslu problēmām. Tagad pēc šiem testiem man sāka krist virsū, ka neesmu formā," sašutis stāsta sportists.
"Mani aizkaitināja, ka federācijas viceprezidents nezina sportista formu, bet krīt virsū un viņu lamā. Tas aizķer. Tas bija pirmais, kāpēc nevienam neko neteicu, neredzēju jēgu. Aizskāra sportista godu," atceras Miņins.
Bobslejists neslēpa, ka viņam esot arī pārmests masu medijos izteiktais viedoklis par Eiropas kausiem, kurus viņš nodēvēja par "sētas mačiem". "Ja tu septiņus gadus pa Pasaules kausiem brauc, bet tad tevi atmet uz šiem mačiem, kur startē lielākās rezerves - kā tad lai nosauc šos mačus, ja es citus apbraucu par pussekundi? Ja jau treneris saka, ka šie ir labi treniņi pirms Pasaules kausa, tad kā lai to sauc? Fani tos sauc par sētas mačiem, ko tad darīt..."
"Sākumā bija ļoti sakāpinātas emocijas, cik ilgi var manu pacietību testēt, kaut kur sēž tā robeža. Pēc tam, kad uzklausīju visas negācijas, man sāka braukt virsū, kas es par veci, ka saucot par sētas mačiem, ka neesot cienīgs pirmā pilota statusam, ja es tā izrunājos... Nu, ja man to pasaka, tad negribējās ar viņiem vairs runāt. Es izslēdzu telefonu, paņēmu somas un aizbraucu. Par tādiem vārdiem vien, ka es neesmu vecis, var norauties pa muti," skarbi saka Miņins.
Viņš nenoliedz, ka viņam bijušas dažas nesaskaņas arī ar komandas iepriekšējo treneri Jāni Skrastiņu. "Jā, bija problēma ar Skrastiņu, jo viņš uzspieda braukt ar Latvijā ražotajiem bobiem, kas tobrīd nebija konkurētspējīgi. Ekmanis toreiz palīdzēja tikt pie labākiem bobiem, bet Skrastiņš teica, ka brauksim ar Latvijas bobiem. Mums problēmas bija bobu jautājumā, ne par fizisko sagatavotību vai sportisko formu," atminas Miņins.
"Kamēr nekas radikāli nemainīsies, tikmēr jēgu neredzu. Ja tādi lēmumi tiek pieņemti tagad, tad bail iedomāties, kas būs tālāk. Vai ir jēga veselību un emocijas bojāt? Neticu, ka līdz Sočiem šeit būšu, ja tagad tiek tā darīts. Jā, federācija atver durvis, bet tur tāds siets priekšā stāv. Nezinu, vai iet tur iekšā. Es jau radikāli nemainīšu savu attieksmi, ja tur nekas nemainīsies," strikti nosaka sportists.
"Fizisko formu uzturēšu, strauji domāšu par plāniem, ko uz priekšu darīt. Ja te nemainās attieksme, tad varbūt iešu tur, kur var izskaidrot savu viedokli, nevis kā pret sienu šauj," saka Miņins, pieļaujot, ka varētu arī izvēlēties startēšanu zem citas valsts karoga.