Kādā Jūrmalas bērnudārzā bērniem pirms maltītes māca pateikt paldies Dievam par dienišķo maizi – SPRĀDZIENS! Un šajā momentā parādās, kas mums ir labais, kas sliktais.
Gadījums šķiet tik bīstams, ka tiek piesaukta Satversme, apelējot pie baznīcas un valsts nošķirtības. Iesaistās pat Māmiņu klubs, nekavējoties organizējot aptauju, bet mēdiji kā rozā amēbas dzied līdz. Rezultātā cilvēks, kas vadījis bērnudārzu, ieliekot tajā sirdi un dvēseli, iesniedz atlūgumu. Pārsteidzošs šķiet viena bērna vecāka karagājiens pret visu pārējo grupas vecāku viedokli un tas, cik publiski viegli var tikt izvarota vērtība.
Šī gadījuma sakarā var runāt par juridisko pusi un iespējamām izmaiņām, demokrātijas būtību, kristiešu diskriminācijas iezīmēm, par vērtībām, ko liekam vai neliekam savas valsts pamatā, par ticību vai neticību, par to, ko tad sliktu bērnam nodara Dievam pateikta pateicība, un, kādu vērtību cilvēkiem uzticēt vai neuzticēt savus bērnus. Šī gadījuma sakarā var runāt par daudz ko, bet es runāšu par cilvēcību.
Cilvēks nav robots, cilvēka būtību no darbiem atdalīt nevar. Cilvēka darbi un rīcība liecinās par viņa būtību. Ja cilvēks ir kristietis, tad tas izpaudīsies viņa dzīvē, neatkarīgi no tā, vai viņš strādā par bērnudārza audzinātāju vai premjeru. Cilvēka vērtības nosaka cilvēka dzīvi un kristīgās vērtības ir vispārcilvēciskās vērtības, kas māca labajam, nevis sliktajam. Protams, šā raksta kontekstā paliek jautājums, kas tad ir labs un kas slikts. Jo, ja tauta ir sajukusi prātā, tad labais tiek uzskatīts par sliktu un apkarots, bet sliktais par labu un pieņemts, atzīts, popularizēts, veicināts.
Jā, Latvijā valsts ir šķirta no baznīcas un tas ir pareizi. Valsts ir sistēma un baznīca ir sistēma. Bet pāri tai ir Dievs un cilvēks ar savu sirdi un esību. Un neviens nevar aizsiet cilvēkam muti un pavēlēt viņam būt savādākam, apspiest brīvo garu nav iespējams. Var atdalīt papīru no papīra, vienu iestādi no otras, bet cilvēka garu no miesas atdalīt nevar.
Jā, valsts ir šķirta no baznīcas, bet tauta vienoti dzied himnu kā lūgšanu Dievam. Valsts ir šķirta no baznīcas, bet valstij nozīmīgos svētkos notiek pulcēšanās dievnamos. Valsts ir šķirta no baznīcas, bet barikāžu laikā cilvēki patvērās Doma baznīcā. Jo sistēma ir mirusi, bet gars un ticība ir dzīva!
Cilvēks, kas noliedz savu Radītāju, pamazām zaudē savu cilvēcību. Tauta, kas vareno Dievu nomainījusi ar nīcīgām lietām, ved sevi uz bezdibeni, un tas ir reāls piemērs acu priekšā - mēs izmirstam fiziski, morāli, ekonomiski. Valstij, kas netur godā Dieva likumus, nav nākotnes (Romas impērija, Babilonija, Sodoma, Pompeja, neskaitāmas tautas, pilsētas un valodas, kas pazudušas no zemes virsas).
Tāpēc kāda Jūrmalas bērnudārza stāsts nav par reliģiju, jurisdikciju vai normām. Tas ir stāsts par mīlestību. Tas ir stāsts par attiecībām vienas tautas cilvēku starpā, tas ir stāsts par cilvēcību pret savējiem. Vai sist krustā par to, ka bērnam tiek audzināts pateikt paldies Dievam par dienišķo maizi ir cilvēcīgi? Par to, ka tiek darīts labi un gribēts labi? Tas ir jautājums šī viena bērna vecākiem, Māmiņu kluba māmiņām un mēdijiem, tas ir jautājums mums katram atsevišķi un tautai kopā. Mums ir jāsaprot, kas mēs esam, un kas vēlamies būt, kas ir musu vērtības un pamats, uz kā būvējam savu māju, jo, diemžēl, pieredze rāda, ka līdz šim tās ir bijušas smiltis.
Bet kaut kur klusi klusi tepat līdzās "basām kājām mīlestība stāvā kalnā kāpj, asi akmeņi griež miesu, grib to apturēt, taču mīlestība sāpēs neklausās, laiks ir pārāk dārgs, tai jāsteidzās. "Kas IR mīlestība? Domā, tauta, DOMĀ! Un izvēlies.
Jo reliģija ir mirusi, bet Dievs ir Dzīvs. Un Dievs saka – kas nav ar Mani, tas ir pret Mani.
Ieva Leinasare