Foto: AFP/Scanpix
Izraēlai sācies uzbrukums no visām pusēm - ne tikai palestīniešu pašpārvalde, kas vēlas panākt savas valsts atzīšanu un atbalstu meklē ANO, bet arī arābu – musulmaņu valstis, ēģiptieši, kas uzbrūk Izraēlas vēstniecībai, kodolprogrammas, uzbrukumi Sīrijas prezidentam Bašaram al Asadam un pat vēsturē lielākās vietējās masu nekārtības, raksta žurnāls "Newsweek".
"Vairāk kā pirms 50 gadiem Izraēlas līderi ar Dāvidu Ben Gurionu priekšgalā ticēja un cerēja, ka rada sociāli demokrātisku valsti ar visiem līdztiesības atribūtiem," uzsver izraēļu vēsturnieks Bennijs Morriss. "Bet, tagadējā
Izraēla
vairs nav tā pati, kas agrākā. Ir iestājusies dziļa iekšēja eksistenciāla krīze. Daļa cēloņu slēpjas valsts iedabas izmaiņās - tā kļuvusi labējāka, stingrāka, tajā ir mazāk liberālisma un pavisam maz egalitārisma. Daudzi mērenie izraēļi baidās, ka valsts virzās pretī bezdibenim. Tajā pašā laikā valdošie, ieskaitot Benjaminu Netanjahu un viņa priekšgājējus Ehudu Olmertu un Ehudu Baraku, dzīvo greznībā un pārticībā, radot sajūtu, ka uz viņiem realitāte neattiecas."

Tajā pašā laikā 20% izraēļu dzīvo uz nabadzības sliekšņa, un Izraēlas ienākumu atšķirību rādītājs ir viens no vissliktākajiem starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm, stāsta Morriss.

Turklāt pastāvīgi notiek "smadzeņu noplūde".

"1950 - gados Izraēla bija nepilnīgi attīstīta valsts, turklāt piepildīta ar ideoloģiski motivētiem cionistiem, kuri gatavi sevi upurēt kopējās lietas labā. Šodienas Izraēla piedāvā plaukstošu ekonomiku, ko virza starptautiskajos tirgos konkurēt spējīgas augsto tehnoloģiju kompānijas un iedzīvotāji, kuri cenšas dzīvot aizvien labāk," uzsver Morriss. Viņi nav mierā ar to, ka pārāk liels pīrāga gabals jāatdod Jordānas rietumu krasta iedzīvotājiem un ultraortodoksāļiem, kuri ekonomikas attīstībā neiegulda praktiski neko: tā vietā tiek dzemdēti bērnu pulki un saņemta sociālā palīdzība, un neproporcionāli liela pārstāvība parlamentā, tātad - politiskā vara.

Vēl viena potenciālā problēma - Izraēlas arābi, kuri aizvien aktīvāk demonstrē savu pieķeršanos islāmam un aizvien kareivīgāk prasa, lai Izraēla pārstāj būt par ebreju valstu, tā vietā vairāk uzmanības veltot arābiem - plašākas tiesības un pat autonomiju.

Izraēlas demokrātijā valda dziļa krīze: tā joprojām ir demokrātija Izraēlas pilsoņiem, bet tiklīdz runa sākas par 2,5 miljoniem arābu daļēji okupētajā rietumu krastā un 1,5 miljoniem arābu Gazas sektorā daļēja ielenkuma apstākļos, tā Izraēlā demokrātijas vairs nav, uzsver raksta autors.

Eļļu ugunij vēl pielej pieaugošā islamizācija, kas kā ugunsgrēks izplatās ne tikai Izraēlā un palestīniešu teritorijās, bet visā reģionā. "Rietumos daudzi priecājas par tā saucamo "arābu pavasari", to uzskatot par demokrātijas vēstnesi. Taču izraēļi nav tik optimistiski noskaņoti. Islāma signālu, - kas nāk no Ankaras un kļūst aizvien skaļāki Kairā, - centrā dzirdams skaidrs anticionisms, ko parasti pavada arī antisemītisma piegarša," uzsver Morriss.

"Netanjahu rada virkni birokrātisku instrumentu, lai cīnītos ar valsts ekonomiskajām problēmām. Taču tās visas noslīks un izrādīsies bezjēdzīgas, pieaugot palestīniešu aktivitātei un anticionismam, kas aug līdz ar palestīniešu valsts izsludināšanas ieceri, radot atskaņas visā arābu - musulmaņu pasaulē. Pirms vairākiem mēnešiem Ehuds Baraks pareģoja Izraēlai politisko cunami. Lūk, tas arī atnācis!" rezumē Morris.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!