Foto: DELFI

"Mums nav mūžīgu sabiedroto, mums nav pastāvīgu ienaidnieku; pastāvīgas un mūžīgas ir tikai mūsu intereses, un mūsu pienākums ir šīm interesēm sekot."
/Lords Palmerstons (1784-1865)/

29. augustā portāls "Delfi" vēstīja: "Valsts prezidents Andris Bērziņš 21. septembrī, sakot uzrunu ANO Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā, uzsvērs, ka Latvija divdesmit gados ir nogājusi nopietnu attīstības ceļu, kas uz pasaules fona ir veiksmes stāsts, sacīja Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne." Tātad arī jaunais prezidents ir ērti iekļāvies neoliberāļu korī, kurš pēc ārvalstu pasūtījuma nekaunīgi apmelo Latviju, taisa starptautisku karjeru uz Latvijas nelaimes rēķina, apgalvojot, ka melns ir balts, ļauns ir labs un genocīds ir veiksmes stāsts. Veiksmes stāsts kam?

Patiesībā Andris Bērziņš nav ne pirmais, ne pēdējais, kas melo. Melos mēs dzīvojam visus šos 20 gadus. Līdzīgas melu mantras ik dienas jāatkārto tiem, kas grib taisīt karjeru un tikt atzīti sorosītu dominētajā un starptautisko baņķieru okupētajā Latvijā.

Zīmīgi, ka Latvijas liberāļi savus "veiksmes stāstus" nekad nekonkretizē. Vai par Latvijas veiksmi uzskatāma sen nepieredzētā demogrāfiskā katastrofa, sabiedrības sociālā polarizācija, nacionālās ražošanas iznīcināšana, finanšu un banku sistēmas, kā arī tirdzniecības jomu atdošana ārzemniekiem, uzpūstie finanšu burbuļi un parādu verdzība, masu bezdarbs, nabadzība, masveida izceļošana no Latvijas, izglītības, zinātnes un veselības aprūpes jomu komercializācija, jaunā paaudze, kurai savā Dzimtenē nav nākotnes?

Taču presē varam atrast arī realitātei tuvāku viedokli. Piemēram, bijušais Augstākās Padomes deputāts, advokāts un vairāku drosmīgu grāmatu autors Andris Grūtups intervijā žurnālam "Kapitāls" atzinis, ka "savas pirmās premjerēšanas laikā Ivars Godmanis pieļāva liktenīgu vēsturisku kļūdu, paļaujoties uz liberālās ekonomikas teorijām".

Liberālās reformas sagatavotas ārpus Latvijas

Patiesībā Godmanis un visi viņa pēcnācēji (ieskaitot tirgus fundamentālistu Dombrovski un tirgus ekstrēmistu Zatleru) bija un ir tikai viegli manipulējami izpildītāji. Neoliberālā modeļa uzspiešana bijušajam Autrumu blokam tika mērķtiecīgi sagatavota mūžīgā Austrumeiropas ģeopolitiskā pretinieka smadzeņu centros Londonā. Tās nebija tikai liberālās teorijas, kuras briti gadsimtiem izmantojuši pasaulē lielākās koloniālās impērijas radīšanai, bet ģeopolitisks projekts, kura mērķis bija sadrumstalot, savstarpēji sanaidot un iznīcināt savus konkurentus Austrumos, tos politiski paverdzināt, kolonizēt, sagrābt mūsu resursus, bet iedzīvotājus pakļaut genocīdam. Par šo projektu esmu rakstījis jau savā 2000. gada grāmatā "Jaunā pasaules kārtība un mēs paši". Lūk, neliels šīs grāmatas fragments:

"1991. gada 23. augustā London Times ievadrakstā bija apkopots anglo-amerikāņu oligarhijas nākotnes nodoms: "Brīvā tirgus guru un smadzeņu centri, kas 80. gados palīdzēja pārveidot Britānijas ekonomisko karti, plāno ideoloģisku iebrukumu Padomju Savienībā, cerībā, ka neizdevies 21 - 22. augusta pučs šo impēriju ir sagatavojis tečerisma devai. Lai gan viņu ietekme mājās ir mazinājusies, tečeristi uzskata, ka pēdējo dienu notikumi PSRS radījuši ideālu laboratoriju viņu ideju izmēģināšanai."

Šai dienai britu šoka terapeiti bija gatavojušies jau kopš 1983. gada, kad Londonā lorda Harisa Ekonomisko lietu institūta paspārnē dibinājās Komunistisko ekonomiku izpētes centrs (KOIC). 80. gadu vidū šā centra sūtņi sāka aktīvi apmeklēt pasākumus Austrumeiropas valstīs. Ungārijā viņi iepazinās ar nākamajiem reformatoriem: Anatoliju Čubaisu un Jegoru Gaidaru no Krievijas, Lešeku Balceroviču no Polijas, Vaclavu Klausu no Čehijas, kā arī vairākiem Baltijas republiku pārstāvjiem. Tika sākta ideju apmaiņa un regulāras tikšanās dažādās valstīs. Šos braucienus lielā mērā finansēja multimiljardieris un megaspekulants Džordžs Soross.

1990. gadā Maskavā ar lorda Harisa līdzdalību tika dibināts Pārejas ekonomikas pētniecības centrs. 1991. gada beigās gandrīz visi šā centra dalībnieki ieņēma vadošus amatus Krievijas valdībā. Gaidaru iecēla par neatkarīgās Krievijas pirmo premjerministru, bet Čubaiss organizēja privatizāciju. Citu bijušās PSRS dalībvalstu reformatori, kas sadarbojās ar minēto Londonas centru, savus amatus ieņēma vēl agrāk. Papildus monetārisma gudrības pirms stāšanās amatā reformatori apguva, izejot īsus kursus Hārvardas, Džordžtaunas vai Čikāgas universitātēs (ASV), vai līdzīgos iestādījumos. Amata pienākumus viņiem palīdzēja veikt tādi importēti padomnieki kā Džefrijs Sakss, Anders Aslunds (V. Dombrovska grāmatas "Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi" īstenais autors), Juris Vīksniņš vai Uldis Klauss. Tātad nekādu pārpratumu par patiesajiem šoka terapijas autoriem nevajadzētu rasties.

Liktenīgo lēmumu uzspiest Austrumeiropai un Krievijai šoka terapiju pieņēma G7 valstu vadītāju apspriede 1990. gada 11. jūlijā Hjūstonā. Citu reformu kursu kategoriski noraidīja Dž. Bušs un M. Tečere. G7 apspriede pilnvaroja SVF komisiju izpētīt PSRS ekonomiku. SVF sagatavotajā ziņojumā rakstīts: "Ideāli būtu iet pakāpenisku reformu ceļu, kas mazinātu ekonomiskos saviļņojumus un ļautu drīz vien plūkt uzlabotās ekonomiskās efektivitātes augļus. Bet mēs šādu ceļu neredzam..." SVF ziņojumā uzsvērts, cik svarīgi ir uzspiest ātrus un dziļus šokus, sašaurināt ražošanu, pacelt cenas un strauji palielināt bezdarbu, cik svarīgi šos pasākumus veikt pašā sākumā, lai panāktu pilnīgu un neatgriezenisku lūzumu ar pagātni un nodrošinātu neapturamu reformu procesa gaitu. Ziņojumā atzīts, ka dažus reformu pasākumus gan kādu laiku jāpatur neizmantotus, lai neizraisītu sociālo sprādzienu. Ar to domātas sabiedrisko pakalpojumu un dzīvokļu īres izmaksas."

Britu impērija nav mirusi

Viegli manipulēt sabiedrību, kura nezina savu vēsturi. Tieši tāpēc ne padomju laikā, ne tagad skolās nemāca patieso vēsturi. Padomju laikos nemācīja tāpēc, ka pašai boļševiku kustībai un tās rīkotajām revolūcijām bija pārāk cieša saistība ar Londonu, tāpēc būtu jāatbild uz pārāk neērtiem jautājumiem. Tagad nemāca tāpēc, ka arī 1918. gadā proklamētajai Latvijas Republikai pie šūpuļa un kapa stāvējuši miglainās Albionas aizbildņi, un arī 4. maija Republika radīta pēc Londonā un ASV smadzeņu centros uzrakstītiem projektiem.

Pirmā Latviešu Pagaidu nacionālo padomi atzina un atbalstīja Lielbritānija, vienlaikus atbalstot un finansējot (starp citu, caur mums pazīstamajām zviedru bankām) arī boļševiku apvērsumu Krievijā. Britu flote apšaudīja ķeizariskās vācu armijas pozīcijas Rīgā (par to vēlāk no Latvijas pieprasot dārgi samaksāt), diktēja Latvijai Strazdumuižas pamiera noteikumus un "palīdzēja" Latvijai iegrābties pirmajos parādos. Savukārt 1940. gadā britu prese pirmā apsveica Latvijas iekļaušanu PSRS, bet britu valdība atdeva PSRS Baltijas valstu zelta krājumus, ar ko norēķināties par britu korporācijai Lena Goldfields it kā radītajiem zaudējumiem. Starp citu, Staļina režīma organizēto 1940. gada Saeimas vēlēšanu rezultātus britu prese publicēja dienu pirms pašām vēlēšanām, un šie rezultāti precīzi sakrita ar Staļina režīma vēlāk nosauktajiem. Tātad Riberntropa-Molotova pakts ir tikai nenozīmīga vēstures detaļa, jo no oficiālās vēstures pilnīgi pazudusi britu impērijas izšķirošā loma pirmās Latvijas Republikas likvidācijā, kā arī paša Hitlera nākšanā pie varas. Pārāk maz izvērtēta arī Lielbritānijas un ASV loma Jaltas konferencē un citos ar to saistītajos slepenās diplomātijas darījumos.

Vai zināt, kāds bija pirmais oficiālais Latvijas pagaidu valdības darījums ar aglo-amerikāņiem?

Latvijas Pagaidu valdība Kooperatīvo biedrību Centrālajai Savienībai "Konzums" uzdeva noslēgt līgumu ar ASV Kara materiālu likvidācijas komisiju par preču iepirkšanu divu miljonu dolāru vērtībā. Tolaik 2 miljoni ASV dolāru bija milzīga summa, jo dolārs bija nesalīdzināmi vērtīgāks nekā mūsdienās. ASV piegādātās preces izrādījās nekam nederīgas: asiņainas un pat saindētas drēbes, lietošanai nederīgi ieroči un citas nederīgas provīzijas un atkritumi. Amerikāņiem šāds darījums bija tradicionāls, jo arī saviem indiāņiem viņi savulaik piegādāja inficētas segas, lai indiāņi izmirtu epidēmijās.  Neraugoties uz to, 1925. gadā Latvijas valdība ar ASV parakstīja līgumu, kurā šis parāds tika uzpūsts jau līdz 5 775 000 dolāru. Kad sākās ASV izraisītā pasaules Lielā depresija, šis "Konzumam" uzkārtais parāds bija galvenais iemesls visas kooperatīvu kustības krīzei Latvijā.

XX gadsimtu var nosaukt arī par anglosakšu vai anglo-amerikāņu dominēšanas laikmetu, kad angļu valoda kļuva arī par pasaules saziņas un diplomātu valodu (pirms tam Lingua Franca bija franču valoda). Šā gadsimta laikā vairākkārt sabruka visi galvenie anglosakšu impērijas konkurenti (Vācijas, Francijas, Krievijas, Austroungārijas, Osmaņu, Japānas impērijas u.c.), bet pozīcijas nostiprināja un gandrīz globālu hegemoniju sasniedza anglosakši.

Arī pati Britu impērija nav pazudusi, tikai transformējusies un labi nomaskējusies. 16 britu koloniālajās teritorijās, kuras tagad ietilpst Britu Sadraudzībā (The Commonwealth), arvien augstākā vara pieder britu monarham un britu karalienes ieceltiem ģenerālgubernatoriem. Britu karaliene arvien var atlaist šo valstu parlamentus, iecelt vai neiecelt premjerministrus, šo valstu vārdā pieteikt karu Lielbritānijas ienaidniekiem. Tomēr visefektīvākais pasaules pārvaldīšanas instruments ir britu monarhijai piederošajās salās (Menas, Gernsijas, Džersijas, Kaimanu u.c. salas) izvietotā ofšoru impērija, kā arī pasaulē lielākie finanšu spekulāciju centri, kas izvietoti Londonas Sitijā un Ņujorkas Volstrītā. Volstrīta un Londonas Sitija ir tikai anglosakšu ofšoru impērijas aisberga redzamās virsotnes!

Dominējošā pasaules valūta gan vairs nav britu mārciņa, bet ASV dolārs, taču šī sistēma arvien darbojas pēc vecajiem impēriskajiem principiem, kurus īsteno privātu baņķieru kontrolēta centrālā banka (ASV to sauc par Federālo Rezervju sistēmu), kurai faktiskās filiāles ir atkarīgo valstu centrālās bankas, tai skaitā Latvijas Banka. Lai diktāts nebūtu pārāk viegli atšifrējams un tiešs, to Federālo Rezervju uzdevumā veic anglo-amerikāņu dibinātās Bretonvudas institūcijas: Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka un Starptautiskā Tirdzniecības organizācija. Arī Latvijas lats un pat Krievijas rublis arvien nav suverēnas valūtas, bet tikai dolāra atvasinājumi, kurus regulē globālās institūcijas. Gan Latvijas, gan Krievijas centrālās bankas nav atkarīgas no savas valdības, bet gan no globālās, anglosakšu kontrolētās finanšu sistēmas.


Finansiālā koloniālisma triks ir tāds, ka tikai ASV Federālo rezervju sistēma (tā sauc privātu institūciju, kas ASV pilda centrālās bankas funkcijas) var brīvi un neierobežoti emitēt dolārus. Piemēram, lai iepirktu preces un resursus, finansētu korumpētus režīmus un karus, ASV var brīvi drukāt ne ar ko nesegtus dolārus vai pārdot savas parādzīmes, tādējādi parazitējot uz pārējās pasaules rēķina. Lai citas valstis šos dolārus pieņemtu kā legālu maksāšanas līdzekli, pastāv vienošanās ar korumpētām valdībām, kā arī drauds nepakļāvīgās valdības gāzt ar ārēji finansētām revolūcijām vai ASV militārās varas potenciālu (skat. Džona Perkinsa grāmatu "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze"). Šī sistēma, kas balstās uz ASV dolāru un Bretonvudas institūciju diktēto fiskālo un monetāro politiku, pastāvēs tik ilgi, kamēr pasaules valstu kritiskais vairākums atzīs dolāru par savu rezerves valūtu un likumīgu maksāšanas līdzekli. Pakāpeniska atteikšanās no dolāra sistēmas jau sākusies.


Vēl daži fakti par anglo-amerikāņu ekonomisko imperiālismu.


Ekonomiskā liberālisma dzimtene ir Lielbritānija. Par liberālisma tēvu tiek uzskatīts Ādams Smits (Ādama Smita sacerējumi ir arī viens no marksisma pirmavotiem). To papildina Čārlza Darvina darvinisms, Frensisa Galtona, Herberta Spensera un Tomasa Maltusa sociāldarvinisms. Tie visi ir britu impēriskie teorētiķi, kuri savos darbos pamatoja "brīvā tirgus" sistēmu, brīvu konkurenci, "stiprākā izdzīvošanu" un "dabisko atlasi", kuru briti ar savām korporācijām un militāro spēku uzspieda lielai pasaules daļai. "Brīvā tirgus" doktrīna attaisnoja gan vergu tirdzniecību, gan neierobežotu sieviešu un bērnu ekspluatāciju, gan veselu tautu genocīdu un valstu iekarošanu, lai impērijai atvērtu šo valstu tirgus, ļautu sagrābt resursus un piespiestu parakstīt diskriminējošus "brīvās tirdzniecības" līgumus. Piemēram, pret Ķīnu XIX gadsimtā tika vērsti divi "Opija kari", jo Ķīnas vadītāji gribēja ierobežot britu organizēto narkotiku tirdzniecību Ķīnas teritorijā. Būtībā nekas daudz kopš tā laika nav mainījies. Arī Latvija parakstījusi mūs diskriminējošus "brīvās tirdzniecības" līgumus, kā arī ir iesaistīta narkotiku un cilvēku tirdzniecībā. XX gadsimta otrajā pusē britu liberālisma teorijas radoši pilnveidoja ASV smadzeņu centri.


Eiro ieviešana ES bija viens no Lielbritānijas un ASV diktētajiem priekšnoteikumiem Vācijas apvienošanai, lai eiro mehānisms neļautu "atdzimt Ceturtajam Reiham". Šo smago lēmumu, kas ierobežoja apvienotās Vācijas ekonomisko brīvību, vēlāk atklāti atzinis tā laika Vācijas kanclers Helmuts Kols. Pašlaik Vācija cīnās ar šā lēmuma sekām.


"Vašingtonas konsensa" principus, kurus 1990. gadu sākumā uzspieda arī visām Austrumu bloka valstīm, 1989. gadā izstrādāja britu ekonomists Džons Viljamsons. Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka pret jaunajām ES dalībvalstīm īsteno koloniālu politiku, kas balstās uz tiem pašiem "Vašingtonas konsensa" un SVF noteikumiem.


Megaspekulants un valstu suverenitātes apkarotājs Džordžs Soross izglītību un dzīves filozofiju guva Londonā, kur arī sāka savu praktisko darbību. 1956. gadā viņš pārcēlās uz ASV, kur iekļāvās Volstrītas spekulatīvajās operācijās, kuru iespējas tika vairotas, pateicoties britu ofšoru shēmām un liberālai regulēšanas sistēmai. Kā savdabīgs filozofs viņš iekļāvās finanšu oligarhijas kustībā, kuras mērķis bija panākt valsts regulēšanas un citu barjeru atcelšanu finanšu spekulācijām.


Zvaigznes stundu šī kustība sagaidīja, kad ASV prezidents R. Reigans un arī britu premjerministre M. Tečere par savas ekonomiskās politikas pamatu pieņēma t.s. Čikāgas monetāristu skolas dibinātāja Miltona Frīdmana teoriju, kas pēc ASV atbalstītā pulkveža Augusto Pinočeta militārā apvērsuma jau bija izmēģināta Čīlē. Sorosa pateicība pirmajai mītnes zemei Lielbritānijai izpaudās kā Lielbritānijas nabadzīgāko pilsoņu, vidusslāņa un pensionāru aplaupīšana 1992. gadā, kad Sorosa koordinēta finanšu uzbrukuma rezultātā Lielbritānijas "mazie ļaudis" zaudēja ap 3 miljardiem britu mārciņu. Pateicoties šai sistēmai, pasaule tagad ievilināta parādu krīzē, kuru Džordžs Soross intervijā nosaucis par "
mana mūža darba kulmināciju
".


Veidojas globāla alternatīva liberālismam


Ja pēc PSRS sabrukuma neoliberālās dogmas pieņēma visas Austrumu bloka valstis, tai skaitā Krievija un Baltkrievija, un cieta no tām pašām graujošajām sekām (demogrāfiskā katastrofa, deindustrializācija, resursu nonākšana ārvalstu korporāciju un vietējo oligarhu rokās, masu bezdarbs, nabadzība, iedzīvotāju izbraukšana un vispārējs sabrukums), tad dažās valstīs tomēr šim pašiznīcināšanās kursam paguva organizēties pretestība. Klasisks piemērs ir Baltkrievija pēc Lukašenko uzvaras vēlēšanās un Krievija pēc Putina nākšanas pie varas. Tieši tāpēc mēs Rietumu un mūsu liberālajā presē varam vērot naidīgu kampaņu pret Baltkrievijas prezidentu Lukašenko un Krievijas premjerministru Putinu. Šim naidīgajam korim pievienojas Rietumu finansētie "cilvēktiesību aizstāvji", ārvalstu finansētie fondi un nevalstiskās organizācijas.


Lukašenko un Putins burtiski apturēja savu valstu sabrukumu un nolika pie vietas oligarhus, kuri privatizēja, izlaupīja un iztirgoja šo valstu resursus. Vai nav interesanti, ka arī Latvijas "cīnītāji pret nacionālajiem oligarhiem" visādi atbalsta "demokrātiskos" Krievijas oligarhus (piemēram, Berezovski un Hodorkovski), viņu finansētos "demokrātus" un mēdijus? Vai nav interesanti, ka ārvalstu finansētie Latvijas "cilvēktiesību aizstāvji" skaļi nosoda Lukašenko, bet klusē, kad NATO  aviācija akmens laikmetā iebombardē Āfrikas visturīgāko, no koloniālisma atbrīvoto, resursiem bagāto un sociāli taisnīgāko valsti Lībiju?


Patiesībā ne Krievijā, ne Baltkrievijā arī netrūkst tādu pašu "cilvēktiesību aizstāvju" un ārvalstu finansētu "demokrātu". Viņi ir bieži Latvijā valdošo "demokrātu" ciemiņi, par viņiem raksta mūsu prese, viņu grāmatas tiek tulkotas un ir nopērkamas Latvijas grāmatnīcās. Taču šo valstu iedzīvotāji vairs viņus neatbalsta, jo ir ieguvuši imunitāti pret viņu liberālā totalitārisma idejām. Pameklējiet paši, cik procentus šie ārvalstu finansētie "demokrāti" iegūst vēlēšanās Krievijā un Baltkrievijā?


Lai apvienotos pret anglo-amerikāņu oligarhijas tīkojumiem, dibinājušās un darbojas šādas starptautiskas organizācijas:


Šanhajas Sadarbības organizācija
, kurā ietilpst Ķīna, Krievija, Kazahija, Tadžikija un Uzbekija, kā partneri un novērotāji arī Baltkrievija, Mongolija un Šrilanka;


Eirāzijas Ekonomiskā savienība
, kurā ietilpst Krievija, Baltkrievija, Kazahija, Kirgīzija, Tadžikija un Uzbekija. Viens no savienības mērķiem ir vienotas ekonomiskās telpas jeb muitas savienības izveide;


Baltkrievijas, Krievijas un Kazahijas muitas savienība
. Notiek pārrunās par Ukrainas pievienošanos šai muitas savienībai;


Kolektīvās drošības līguma organizācija
, kas ir militāras un drošības dienestu sadarbības organizācija cīņai pret starptautisko terorismu un anglo-amerikāņu atbalstītā islama fundamentālisma ekspansiju Eirāzijā un Āfrikā. Šajā organizācijā jau ietilpst Krievija, Baltkrievija, Armēnija, Kazahija, Tadžikija, Uzbekija un Kirgīzija;



BRICS valstis
. Šo ekonomiskās sadarbības apvienību sākotnēji dibināja Ķīna, Krievija, Brazīlija un Indija jeb Lielais Četrinieks, kurā dzīvo 40% pasaules iedzīvotāju. Tai pievienojusies Dienvidāfrikas Republika. Kopš ASV izraisītās globālās finanšu krīzes strauji pieaugusi BRICS valstu ietekme globālajā diskusijā par pasaules ekonomikas nākotnes arhitektūru, starptautiskās finanšu un tirdzniecības sistēmas nākotni. Tas arī saprotams, jo jau šodien uz šīm valstīm pārvietojies pasaules ražošanas galvenais centrs, kā arī tās kontrolē lielu resursu daļu. Par līdzdalību BRICS sākušas interesēties arī tādas valstis kā Meksika, Dienvidkoreja, Turcija, Nigērija, Indonēzija u.c. BRICS darbība iezīmē pāreju no anglo-amerikāņu dominētās vienpolārās pasaules kārtības uz daudzpolāru sadarbību.

Dibināts arī regulāru sarunu forums starp Krieviju un ES.

Tātad varam secināt, ka neatkarīgi no tā, vai anglo-amerikāņu oligarhijai izdosies izprovocēt 3. pasaules karu, pasaulē un pat starp Latvijas tuvākajiem kaimiņiem jau veidojas alternatīvas nākotnes attīstības un sadarbības saites. Tātad arī Latvijas iedzīvotājiem jāpadomā par labāko nākotnes izvēli, jo līdzšinējā izvēle mūs ievedusi strupceļā, bezcerībā un pašiznīcībā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit