Par Rūtu Mežavilku izlasīju viņas blogā "Izvēle dzirdēt", kurā viņa raksta par vājdzirdību. Meklējot internetā informāciju, kļūst skaidrs, ka ar rakstīšanu Rūta ir uz "tu", jo viņa ir vairāku grāmatu un lugu autore, tādēļ arī stāsti par savu problēmu – smagu vājdzirdību – viņai padodas spilgti. Tomēr ikdienā pat daudzi viņas kolēģi par to nezina.
Pie vājdzirdības nepierod
"Šķiet, pat dzirdes speciālisti nenovērtē apstākli, ka vājdzirdība ir saistīta ar nepārtrauktu spriedzi – dzirdes bojājumu skartajam cilvēkam visa ikdiena ir viens liels izaicinājums. Vai pie tā var pierast? Kā "problēmas eksperte" varu tikai apgalvot – nē, nevar," raksta Rūta, kas ir arī vairāku multfilmu māksliniece un strādājusi par maketētāju vairākos no lielākajiem preses izdevumiem.
Par savu vājdzirdību viņa sākusi runāt vien nesen, pēc četrdesmit gadu sasniegšanas, kad karjerā sevi jau pierādījusi, bet pirms tam daudzi domājuši, ka viņai ir vien ārzemju akcents – Rūta "l" un "r" izrunā mīkstāk nekā ierasts, tāpēc viņas runa atgādina angliski runājošo akcentu. Iepriekš viņai bijis gan kauns, gan bailes tikt izstumtai no darba tirgus, tāpēc centusies šo problēmu slēpt.
Nerunāju par lietu politisko nozīmi, bet laiku, kad Latvija atguva neatkarību, sajutu kā savu personisko atpestīšanu, jo man vairs nebija jāmokās ar krievu valodu.
