Mūsdienu jaunatne deva priekšroku viņa dēlu ansamblim CY. Liela, sāļa asara noritēja pār Renāra vaigu. Viņš atcerējās, kā pirms nieka padsmit gadiem turēja klēpī mazos delverus un bužināja viņu smaržīgos, izspūrušos matus. Viņi kopā braukājās ar riteņiem, spēlēja futbolu un sirsnīgi smējās, skatoties multenes. Šobrīd, stāvot pie dēlu mēģinājuma telpu ārdurvīm, Renārs saprata, ka iekšā viņu neviens nelaidīs, lai arī cik ilgi viņš spiestu zvana pogu.
Dēli savu draugu priekšā kautrējās no Renāra un baidījās, ka viņiem pielips tēva vecišķā aura, sapurgājot CY mūzikas trendīgo skanējumu.
Riteņiem klusi un mīksti veļoties pa bruģēto ielu, Renāram aiz muguras līgani piebrauca Mercedes limuzīns ar diplomātisko numura zīmi. Atvērās durvis un patīkama vīrieša balss aicināja mākslinieku iekāpt. Renārs brīdi vēl šaubījās, bet, kad laipnais vīrietis uz auto krēsla novietoja turzu ar medus praņņikiem, Renārs vairs nespēja atturēties. Tie viņam atgādināja bērnību un šai sentimentālo skumju pilnajā brīdi nāca tieši laikā.
Saldie našķi bija izraisījuši slāpes, tāpēc diplomāts ielūdza Renāru uz vēstniecību, lai nobaudītu tēju: "Jūs, mākslinieka kungs, būsiet pārsteigts, cik izsmalcinātu garšu tējai piešķir patvāris." Renāram ārkātīgi glaimoja uzruna "mākslinieka kungs". Tā bija krietni labāka par pēdējos gados ierasto "tizlais opis" vai "senilais relikts". "Turklāt tās baudīšana no apakštasītes," turpināja vēstnieks "ir sena Krievzemes tradīcija. Starp citu, daudz senāka, kā ēšana no lāpstas."
Vēstniecībā Renāru uzņēma visaugstākajā līmenī. Viņš jutās apmulsis no milzīgās uzmanības un nodomāja, ka šī laikam būs tā izslavētā Austrumu viesmīlība. Pēc nelielas ekskursijas pa plašajām vēstniecības telpām, viņš tika ielūgts paša vēstnieka kabinetā. Uz masīva riekstkoka galda kūpēja zeltīts patvāris, bet tam blakus Renāra lūpu pieskārienus gaidīja Kuzņecova porcelāna apakštasītes.
Kamēr dziedātājs baudīja satriecoši gardo tēju, vēstnieks pauda izpratni un līdzjūtību par Renāra profesionālo situāciju, uzsvēra, ka mākslinieka kungs dzimtenē ir nenovērtēts un ielūdza uzstāties Krievijā. "Jūs, Renār, varbūt to pat nenojaušat, bet jums kaimiņos ir miljoniem fanu. Lūk," vēstnieks norādīja uz raibu tepiķi pie sienas, "katrs dzīpars šai skaistajā paklājā apzīmē desmitiem klausītāju Krievijā. Padomājiet par iespējām! Un, ja tas vēl jūs nepārliecina," vēstnieks pieliecās tuvāk Renāram un pieklusinātā balsī turpināja, "es vakar sazvanījos ar patriarhu un viņš apstiprināja, ka PV koncertēšana Krievijā ir paša Dieva griba."
Dēlu sagādātās raizes, labie diplomāta vārdi, siltā tēja un saldie praņņiki bija Renāru galīgi nokausējuši. Pamanījis sarunas biedra miegaino acu skatienu, vēstnieks mudināja dziedātāju sekot viņam uz blakus telpu. Atvēris durvis, Renārs ieraudzīja, ka istaba ir pavisam tukša, izņemot senlaicīgu malkas krāsni uz kuras bija uzlikta vatēta sega un spilvens. Uzrausies krāsnsaugšā, Renārs nekavējoties iegrima ciešā miegā.
Sapnī viņš atradās uz skatuves lielā koncertā. Visapkārt plīvoja sarkani-zili-balti karogi un valdīja vispārējs pacilājums. Pienācis pie mikrofona, Renārs uzsāka dziesmu "Rudens kā rudens...", bet pašam par lielu pārsteigumu, no viņa mutes atskanēja "Ветер как ветер..." No tik negaidīta notikumu pavērsiena, Renārs atlēca soli atpakaļ no mikrofona, tomēr arī tas neizdevās, kā iecerēts. Parasta lēciena vietā, gluži kā pēc burvju mājiena, viņa ceļi ieliecās, labā kāja pastiepās uz priekšu, tūdaļ atkal atraujoties atpakaļ un ļaujot kreisajai kājai atkārtot labās kustību. It kā pats pret savu gribu, Renārs bija sācis lekt kazačoku.
Tikmēr uz krāsnsaugšas Renāram blakus bija uzrausies arī pats vēstnieks. Viņš sēdēja kājgalī un mīloša tēva acīm raudzījās gulošajā dziedātājā. Redzot, kā Renārs pa miegam rausta kājiņas, vēstnieks silti pasmaidīja, saprotot, ka šis sākums ilgai un sirsnīgai draudzībai.