"Jautri ir, kamēr esi krietni iesilis," atzinās kāds no rakstu sērijas "Amata noslēpumi" šī materiāla potenciālajiem galvenajiem varoņiem. "Bet, kad no rīta pamosties un sāc atcerēties, kādus brīnumus sastrādāji, ko uzdāvināji bērnam konfektes vietā, kā līdz ar tekstu "Labdien, bērni!" nogāzies zāles vidū, kā kaunināji papuci, kurš atteicies no alkohola, un kā Jaungada rītā teju nosali sniega kupenā. Kauns pa visu seju." Tādu "vecīšu" pilna pasaule, tomēr mēs atradām profesionālu Ziemasvētku vecīti jeb Salatēvu, kurš ar prieku mums atklāja savu stāstu.
Kā kļūt par Ziemassvētku vecīti
"Es pats Ziemassvētku vecītim ticēju līdz aptuveni deviņu gadu vecumam - katru gadu svētkos gaidīju viņu ar pamiruši sirdi, gatavoju koncertprogrammu un masku tērpu. Līdz brīdim, kad zem vecīša sarkanā tērpa pavīdēja visnotaļ košs mājas halāts, ko valkāja mans onkulis. Atceros, ka toreiz ļoti satraucos. Kopš tā brīža vairs negribēju redzēt nekādus vecīšus, bet vecākiem lūdzu, lai dāvanas atstāj zem eglītes.
Pirms dažiem gadiem, beidzot teātra studiju, es sāku studēt aktiermākslu. Decembrī piezvanīja bijusī studijas biedre un piedāvāja brīvdienās piestrādāt, turklāt jautri pavadot svētkus. Tā nu jautrība nerimst jau piecus gadus - pasūtītāji-vecāki mūs "padod" cits citam burtiski no rokas rokā. Bet viņu bērni citus vecīšus neatzīst, tikai mūs.
Ar tērpu paveicās - toreiz "Maksimā" par ļoti pieejamu cenu piedāvāja pilnu Salatēva ekipējumu - mēteli, bārdu un cepuri - turklāt pārsteidzoši izturīgu un kvalitatīvu. Papildus uzšuvām sarkanus maisus - tas ir vienīgais atribūts, kuru ik gadu nākas pāršūt, jo jāpalielina izmērs.
Izklaides programmu veidojām kolektīvi, studējot citu pieredzi internetā. Ģenerālmēģinājumu sarīkojām, pārsteidzot savus un draugu vecvecākus, ierodoties pie vecmāmiņām un vectētiņiem bez brīdinājuma, tērpušies pilnā "parādes tērpā". Tuvinieki mūs neatpazina un uzvedās kā īsti bērni: rotaļājās, lēkāja, skaitīja dzejoļus, bet vēlāk, kad noslēpums atklājās, nespēja valdīt laimes un prieka asaras. Vēlaties uzdāvināt saviem opīšiem kaut ko no sirds - izmēģiniet šo!
Arī pasu daļā tic brīnumam
Pirmos pasūtījumus pieņemam uz Ziemassvētkiem - 24., 25. un 26. decembri. Visbiežāk šajā laikā jādodas uz latviešu vai jauktajām ģimenēm. Parasti tās ir divas, trīs eglītes dienā. Nākamais aktīvais "pīķis" - 30. un 31. decembris, kad mums jāapkalpo vidēji piecas eglītes diennaktī.
Sākumā mēs braukājām ar taksometru pēc izsaukuma. Pārģērbāmies kāpņutelpās. Īpaši auksti bija "ledainajā namā" Visvalža ielā, kur parādnieku dēļ bija atslēgta apkure. Dzīvokļos gaisā bija redzama mūsu elpa. Es pajokoju, ka esmu Siltuma vecītis, par ko visi ļoti nopriecājās.
Tagad mēs izmantojam automašīnas ar šoferiem - īpaši izrotātas un uzpostas. Kad dodamies ceļā, pretī braucošie signalizē, bet, līdzko kaut kur piestājam, apkārtējie saskrien kā ap brīnumu. Laika gaitā es izdomāju tradīciju - ļaut iedomāties vēlēšanos, kas piepildās, kad es ar burvju spieķi uzsitu pa auto riteni. Un runā, ka tas tiešām darbojas! Protams, novēlu visiem laimīgu ceļu Jaunajā gadā, bet sastaptie autovadītāji man pasniedz dāvanas - kas nu kuram pa rokai.
Reiz, tieši pirms Jaunā gada, man steidzami vajadzēja nomainīt pasi. Lai nebūtu jāstāv rindā, ierados Pilsonības un migrācijas lietu departamentā tā agrāk no rīta, turklāt Ziemassvētku vecīša tērpā - cilvēki pārsteigumā atkāpās, savukārt departamenta darbinieki nekavējoties saskrēja, lai nofotografētos ar mani.
Darba mīnusi: es dilstu, Sniegbaltīte salst
Ziniet, kādēļ Sniegbaltītes apskauž Salavečus? Ik gadu decembrī es zaudēju 3-5 kilogramus. Cienīgākam skatam man zem mēteļa jāvelk apjomīgs polsterējums, plus, parūka, cepure, bārda un zābaki. Pusstundā izsvīsti septiņreiz, bet svētku sezonas beigās no tevis ir vien kauli un āda.
Sniegbaltītes par šādiem rekordiem un rezultātiem būtu laimīgas, bet viņu tērps - īsas kleitiņas un plānas kurpītes - īpašu siltumu neparedz. Lai nesasaltu ragā, viņām jāuzņemas lielākā slodze - lēkāt, skriet, dejot un pietupties. Atceros, reiz kādā pārtikušā ģimenē eglīti rotāja pagalmā - sniega kupenā, turklāt līdz ar mūsu ierašanos sāka ledaini līt. Man un satuntulētajiem bērniem nekas, bet nabaga Sniegbaltīte "svētkos" no aukstuma kļuva zilgana, bet pēc Jaunā gada sagaidīšanas nolikās slimības gultā ar plaušu karsoni.
Vēl viens aspekts - lielākoties visi ir ļoti laipni un cenšas mani nelaist ceļā bez ēšanas vai dzeršanas, taču diemžēl bārda un Ziemassvētku vecīšu ētika man neļauj cienāties pasūtītāju mājās. Lai nevienu neaizvainotu, mēdzu atjokot, ka baidos, jo silts ēdiens un dzēriens mani izkausēs. Kādā mājās bērni, izdzirdot manas atrunas, atstiepa ledu un sāka to kārtot ap mani.
Pasūtītāji: mīlošas vecmāmiņas un bērnu bari
Esmu pamanījis - ja eglīte ir kādā turīgā namā, tad vienmēr var gaidīt pārsteigumus. Piemēram, pusstundas pasūtījums ar trijiem bērniem. Brauc kaut kur uz Mārupi vai Piņķiem - visapkārt mājai divās rindās mersedesi un džipi. Ar grūtībām atrodi, kur atstāt auto, ieej mājā, bet tevi sagaida 15 bērni un trīs dāvanu maisi. Kā gan 30 minūtēs visiem sarīkot svētkus? Bet tev pēc tam nesamaksās visu summu vai sabojās garastāvokli ar kaut kādām pretenzijām.
Patīkamākie pasūtītāji - vecmāmiņas, pie kurām ciemos uz brīvdienām atbraukuši mazbērni no Īrijas vai Anglijas. Par savu mīļo un ilgi gaidīto tuvinieku prieku viņas ir gatavas atdot pēdējo naudu. Mūs ar Sniegbaltīti vienmēr pabaros, padzirdīs, sabučos, turklāt pašas izdomās oriģinālu izrādi, kā man ierasties pie bērniem.
Eglītes ārpus mājām - nav mana specialitāte. Par to lieku reizi pārliecinos pēc katra tāda pasūtījuma izpildes. Reiz klienti vēlējās "sportisku salavecīti" kādai bērnu sporta komandai. Es godīgi noskrēju piecas stafetes, turklāt centos neatpalikt - šķita, ka tas nebūtu mana lepnā titula cienīgi. Pēc šīs eglītes es biju nosvīdis līdz pēdējai vīlītei - mani vajadzēja izgriezt sausu burtiskā nozīmē.
Reiz piekritām doties uz Ziemassvētku eglīti skolā. Sniegbaltīte ļoti satraucās, kā viņa spēs tikt galā ar tādu baru. Es viņu mierināju: "Nesatraucies, es visu uzņemos!" Ieejam skolā. Milzīga sporta zāle, kur mūs gaida ap 200 bērnu!!! Viņi - vienā zāles malā, mēs citā - pie eglītes. Un tad negaidīti, pārsteidzot pats sevi, es nokliedzos: "Bērni, kurš visātrāk atskries pie manis, saņems dāvanu!" Un viņi sāka joņot! Tatāru mongoļu karapulki atpūšas. Tālāko mēs atceramies ar grūtībām - tā bija īsta ledus kauja!
Pēc pasākuma skolā, nomocīti un saburzīti ieejam klasē pie man pazīstamas skolotājas. Viņa raugās uz manu Sniegbaltīti, nopēta no galvas līdz kājām ar kaut kādu neizskaidrojumu maigumu, kas robežojas ar dievināšanu. Jautāju: "Vai kaut kas ne tā?". Skolotāja atmet ar roku un saka: "Ko jūs! Gluži pretēji! Priecājos, cik viņa ir mīlīga un cik jauks tērps!" Vaicāju, kas gan tur neparasts. Kleita ar kažokādas apmalīti, cepurīte, kurpītes. Bet skolotāja turpina: "Pagājušajā gadā Sniegbaltīte bija baleta svārkos… Bet pati jau dāma gados, turklāt ne no tām tievajām… Bērni pusgadu pēc tam vēl smējās, ka Sniegbaltīte bijusi veca un plika."
Sapņu dāvanas: lai mamma un tētis salabtu un pasaulē nebūtu karš
90% dāvanu - "Lego" konstruktori. Jo turīgāka ģimene, jo lielākas kastes. Man ir pāris pastāvīgo klientu, kuru meitas muzicē - viņām dāvina skaistas nošu grāmatas, mūzikas diskus, par kuriem viņas no sirds priecājas.
Bieži vien vecāki pie durvju sliekšņa man mēdz iestumt rokās "vēstuli Ziemassvētku vecītim", kurā bērns ir izklāstījis visas savas vēlmes. Un pat tie bērni, kuri vēl pirms minūtes klaigāja, ka es neesmu īsts Ziemassvētku vecītis, ka vakar bijis vecāks un baltos zābakos, apklust un paliek ar muti vaļā, kad es sāku citēt viņu vēstuli un pasniegt visvairāk kārotās dāvanas. Bet, kad attopas, ir mani labākie draugi - rāda rotaļlietas, iepazīstina ar vecākiem, stāsta par saviem sasniegumiem un neveiksmēm.
Gadu no gada mani nebeidz pārsteigt tas, kā atšķiras izpratne par svētkiem latviešu un krievu ģimenēs. Kad ierodos latviešu mājās, bieži vien mani jau gaida gatavs saraksts, ko bērns aizvadītajā gadā darījis ne tā - man bērni jānostrostē (apvainoja vecmāmiņu, saņēma sliktu atzīmi, neturēja solījumus, salauza rotaļlietu u.t.t.) un jāaicina laboties līdz nākamajiem svētkiem. Krievu ģimenēs vecāki, kā likums, stāsta par savu bērnu sasniegumiem. Viņi ir jāliela un jāvienojas, ka arī nākamajā gadā tas tā būs. Jāteic kā slavenajā filmā: pats galvenais - nesajaukt!
Mani allaž pārsteidz arī vēlēšanās, ko bērni izsaka Jaunajam gadam. Bērns no, kā varētu šķist, turīgas un laimīgas ģimenes bieži vien prasa nevis jaunu "mersi" tētim (arī tā ir bijis), bet, piemēram, to, lai viņa vecāki salīgtu mieru un atkal dzīvotu kopā, vai, lai vecmāmiņa atgūtu veselību. Vēl bieža vēlēšanās ir… Lai pasaulē nebūtu kara. Skumji, ka tādas vēlēšanās ir joprojām aktuālas.
Vēl viens novērojums: aizvien vairāk bērnu mani cenšas iepriecinot, skaitot dzejoļus un dziedot svešvalodās. Savādi, bet manā laikā popularitātes ziņā nepārspētas bija dziesmiņas par eglīti.
Atalgojums: pēc Jaunā gada - laiks labiem darbiem
Mūsu komandas izsaukums maksā 40-50 eiro. Zinu, ka maniem amatabrāļiem 30. un 31. decembrī likme ir krietni augstāka.
Ja pirms Jaunā gada mēs ciemojamies pie veselajiem un laimīgajiem bērniem, kuriem ir viss un kuriem dāvina dārgas dāvanas, tad pēc Jaunā gada mēs dodamies atdot savu "salatēva desmito tiesu" pie mazuļiem, pret kuriem liktenis nav bijis tik labvēlīgs. Gada pirmajās dienās mēs tradicionāli dodamies uz slimnīcām, pie bērniem, kas ir piekalti gultai.
Pērn mēs viesojāmies pie kāda puisēna, kuram noteiktā diagnoze neļāva celties no gultas. Labdarības fonds Ziemassvētku vecīša vārdā bērnam uzdāvināja metāla konstrukciju, kas balsta visu ķermeni un ļauj puisēnam ne tikai stāvēt kājās, bet pat spert dažus soļus. Lai maskētu konstrukciju, vecāki mazuli ieģērba pelēna tērpā.
Puisēns ļoti centās, palīdzēja man ar visām "burvestībām", izteica vēlēšanos kaut kad spēlēt futbolu. Kad mēs devāmies uz blakus istabu pārģērbties, caur pievērtajām durvīm es sadzirdēju, ka bērns ļoti raud. Izrādījās, ka svinēšana zēnam nebija vienkārša - pie metāla konstrukcijas nepieradušais ķermenis sāpēja. Vecāki bērnam jautāja: "Bet kāpēc tu neteici?", uz ko puisēns atbildēja: "Es taču nedrīkstēju satraukt Ziemassvētku vecīti, kurš man atnesa tādu dāvanu!". To dzirdot, mēs ar Sniegbaltīti skaļi ieraudājāmies.
Ne vieglāks pārbaudījums mūsu "ledus sirdīm" - brauciens uz bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļu. Raugoties, kā bāli bērni bez matiem priecājas par dāvanām un rotaļām, es jutu, kā tūkstošiem adatu duras caur manu ādu. Iespējams, tieši tā jutās Kajs, kurš nokļuva Sniega karalienes valstībā. Tikai mūsu gadījumā tieši šīs sāpes ļauj saprast, ka visi mūsu pūliņi un darbs nav veltīgi."
