Kijeva man turpmāk saistīsies ar siltu sauli, rožu krūmiem parkos un baznīcām, kuru kupoli laistās augšminētā debesu spīdekļa gaismā. Un, protams, ar Dņepras rāmo tecējumu pretstatā haotiskajai satiksmei un ļaužu čalošanai tās krastos. Jocīgā kārtā Ukrainas galvaspilsēta paliks atmiņā arī ar Cēzara salātiem un dzīšanos pēc Kijevas kotletes (par to nedaudz vēlāk). Tā kā šajā nedēļā Kijeva kļuvusi par Eirovīzijas pilsētu, tad, lūk, neliels ieskats tajā, kas šajā pilsētā saista vai tieši otrādi būtu jāuzlabo.
Pērnā septembra sākumā pēc Kijevas Tūrisma departamenta un nacionālās aviokompānijas "airBaltic" aicinājuma dažas dienas pavadīju Ukrainas galvaspilsētā, apskatot vietas, ko iesaka paši Kijevas tūrisma organizatori. Ieradāmies pavēlu piektdienas vakarā un jau agri pirmdien no rīta lidojām atpakaļ uz Rīgu, tāpēc šoreiz stāsts par to, kā pavadīt nedēļas nogali Ukrainā.
No Rīgas līdz Kijevai var mierīgi aizlidināties stundā un divdesmit minūtēs (šādā laika posmā pat līdz Latgalei nevar aizbraukt!). Lidojumam sekoja jau nedaudz piemirstā pasu kontrole, zīmogs pasē, "Djakuju!" (paldies – ukraiņu val.) un biju klāt.
Nosēžoties Borispoles lidostā, mūs sagaidīja tāda kā migla, tāds kā smogs, kas karājās siltajā Kijevas nakts gaisā. Vietējā gide skaidroja, ka tas, visticamāk, esot no ugunskuriem, kur ļaudis dārziņos dedzinot lapas, un, ka viņa cerot, ka galvaspilsētas apkaimē atkal nav izcēlies purva kūdras ugunsgrēks, kas pagājušajā gadā pilsētnieku plaušas kairinājis ilgu laiku. Lai nu tā būtu…
Ieturējām brangu maltīti vietējā "Ķengaraga" daudzstāveņu ieskautā krodziņā, kura galvenā ēka bija celta no guļbaļķiem. Pirmo reizi tur nobaudīju redīsu salātus ar olu (pat ļoti garšīgi!), bet tam sekoja ne tik oriģināls ēdiens – vista ar ceptiem kartupeļiem. Visam "pa virsu" no skolas laikiem atmiņā palikušais dūmoto augļu kompots. Tādu Ukrainā varēja dabūt vai ikkatrā vietā, kur ēdām.
Uz viesnīcu vecpilsētā braucām pa parku ieskautu aleju, kur atradās vairāki deju klubi un kūsāja piektdienas vakara dzīve – meitenes sapucējušās īsos svārciņos un augstpapēžu kurpēs, bet puiši gan treniņtērpos, gan smalkākos tērpos plūda turp kā ūdens pavasarī. Kā vēlāk uzzinājām, pēdējā laikā vairākos klubos esot ieviesta "face control", kas paredzot, ka vīrieši nedrīkst klubā ierasties treniņtērpā. Bet tas jau attiecoties tikai uz izsmalcinātajiem iestādījumiem.
Kad nākamajā rītā pamodāmies, bija ieplānota plaša programma, kurā paredzēts apskatīt virkni baznīcu un nozīmīgu pilsētas vietu. Saulīte ripoja pa zemes virsu, un devāmies ceļā. Jāpiebilst, ka Kijevā attālumi no viena objekta līdz otram ir visai iespaidīgi, tādēļ vienīgais ērtais veids ir pārvietoties vai nu ar auto vai sabiedrisko transportu (kas ir smieklīgi lēts – brauciens metro maksā vien 10 "kapeiciņas", kas nav pat 3 centi).
Kijevu nereti dēvē par visu slāvu pilsētu māti. Tai pūrā ir vairāk nekā 15 gadsimti, un šajā laikā pilsēta piedzīvojusi ne mazums pārmaiņu. Tā pat kādu brīdi bijusi lielākā pilsēta pasaulē. Protams, par Kijevu nav iespējams runāt, nepieminot tās lielo nozīmi pareizticīgās baznīcas attīstībā. Arī mūsdienās ukraiņi ir visai reliģiski un baznīcu pilsētā netrūkst. Pēdējās desmitgadēs atjaunotas arī vairākas nozīmīgas sakrālās celtnes, kas padomju laikos bijušas nopostītas.
Klosteris ar alām, milzu dzimtene un bads
Pirmajā brauciena dienā iepazinām daudzus traģiskus un iespaidīgus ukraiņu vēstures posmus.
Viens no pilsētas galvenajiem objektiem neapšaubāmi ir Kijevas Pečeru klosteris. Tas ir milzīgs, vairākos līmeņos izvietots komplekss, kur ir gan vairāki muzeji, gan baznīcas un arī joprojām eksistējošs klosteris, kur dzīvo aptuveni 200 mūku. Tā dārzā līdz vēlam rudenim zied un smaržo krāšņas rozes, bet no atjaunotās katedrāles, kas Otrajā pasaules karā tika nopostīta (neesot īsti skaidrs, kas kara jukās uzspridzinājis svēto ēku – padomju vai nacistu armija), kāpnēm paveras lielisks skats uz Dņepru. Pašas baznīcas ir neticami greznas, ar lieliskām freskām un citiem mākslas darbiem.
Vēl jāpiebilst, ka klosterī esot novēroti neskaitāmi brīnumi, un to pat dēvējot par krievu Jeruzalemi, tik svēta ir šī vieta. Tāpēc turp plūst ļaudis no malu malām, lai lūgtos un noskūpstītu neskaitāmās relikvijas. Šeit tradicionāli ticīgie skūpsta gan svētbildes, gan arī zārku stikla vākus, bet blakus noliktas baltas lupatiņas un mutautiņi, ar ko noslaucīt iepriekšējo lūpu nospiedumus. Neviens pēc šī rituāla neesot saslimis, uzsvēra gide. Nu, vai tad tas nav brīnums!?
Paejoties no lielās katedrāles uz leju pa saules pielietu, bruģētu ceļu, var nonākt pie alām, kurās notiekot brīnumi un kuru dēļ šī vieta ir tik slavena. Senos laikos tajās apglabāti arī mūki un citi varoņi, un, lai arī lielākā daļa mirstīgo atlieku dabīgā ceļā satrūdējušas, daži augumi neizskaidrojamā un brīnumainā kārtā mumificējušies. Šie svētie nelielos zārciņos ar stikla vākiem apskatāmi vēl joprojām. Kā skaidroja klostera gide, zinātnieki pētījuši šo fenomenu, bet nespējot to izskaidrot.
Pie ieejas alās bija jāiegādājas svecīte un jāietinas lakatā, tiem, kas 28 grādu karstumā ieradušies tik nepiedienīgā apģērbā kā šorti, vai vienkārši ir sievietes. Tad varēja doties pazemē. Svecīte bija jātur starp diviem pirkstiem, atbalstot ar īkšķi. Alās smaržoja pēc akmens un parafīna, un vēl kaut kā nenosakāma, kas varbūt tikai radās man galvā no cilvēku burzmas šaurajās ejās un zem stikla zārku vākiem redzamajiem izžuvušajiem augumiem. Vienā no ejām gide apstājās un aicināja pievērst uzmanību nedaudz lielākam zārkam. Tur guļot Iļja Muromietis. Tas pats Muromietis, kas grāmatā? "Jā, jā tas pats..." apstiprināja gide.
Otra iespaidīga baznīca, ko apmeklējām Kijevā, ir Svētās Sofijas katedrāle, kas pārcietusi visdažādākās gadsimtu gaitā notikušās nelaimes, tomēr uz tās sienām arī mūsdienās var apskatīt brīnišķīgas 11. gadsimta freskas un ikonas. Baznīcas nosaukums radies no grieķu vārda "sofia" jeb gudrība. Interesanti, ka šajā vietā reiz bijis pareizticīgo lielākais centrs, dibināta pirmā krievu bibliotēka un bijis īsts mākslas un zinātnes šūpulis.
Interesanti, ka šai vietai bijusi nozīme arī mūsdienu vēsturē. Pirms dažiem gadiem notikušajos nemieros Kijevā Maidana laukumā (tas tagad atjaunots un izskatās ļoti moderns), kad policija izrēķinājusies ar studentiem demonstrācijas laikā, tie bēguši uz katedrāli, un svētais tēvs baznīcā devis patvērumu jau sasistajiem un ievainotajiem jauniešiem. Kad ieradusies policija, lai viņus apcietinātu, katedrāles vārti nav tikuši atvērti. Par šādiem nesenās vēstures gadījumiem diemžēl dzirdējām vēl vairākkārt, kad it kā ikdienišķās sarunās ielauzās valstī klātesošais karš. Tomēr droši var teikt, ka pašlaik Kijevā ir mierīgi un ceļotājiem pilnīgi droši.
Turklāt pēdējo gadu laikā ukraiņi esot kļuvuši ļoti vienoti un Kijevā vairs neviens nekaunoties runāt ukrainiski, pastāstīja gide Jeļena. Viņa skaidroja, ka pirms Maidana notikumiem, tā nav bijis, visi runājuši krieviski.
Dienas pirmajā pusē paguvām vēl apskatīt arī milzīgo dzimtenes statuju, ko te mēdz dēvēt arī par "Brīvības statuju", lepojoties, ka šī ir krietni augstāka par "māsu" Ņujorkā, kura ir vien 78 metrus augsta, kamēr Kijevā – 102 metrus. Tajā var uzkāpt un arī uzbraukt ar liftu, bet no augšas paveras iespaidīgs skats, jo statuja atrodas paliela kalna galā. Tās autors ir padomju tēlnieks Jevgēņijs Vučetičs (Евгений Викторович Вучетич), kura darbi skatāmi arī Maskavā, Volgogradā un Berlīnes Treptovas parka memoriālā. Pie statujas kājām atrodas milzīgs kara memoriāls ar biedējoši lielām statujām, kas attēlo varonīgas cīņas un padomju "atbrīvotājus".
Laukumā memoriāla priekšā redzami četri tanki, no kuriem viens nokrāsots Ukrainas karoga krāsās, bet tajos kā baisā rotaļu laukumā spēlējas bērni.
Otra ne mazāk iespaidīga un skumja vieta Kijevā ir memoriāls lielajam badam jeb golodomoram. Šķiet pārsteidzoši, ka šajā tik ļoti auglīgajā zemē var būt bads, bet šādi šausmu laiku Ukrainā pagājušajā gadsimtā bijuši pat trīs reizes – pēc abiem kariem un vēl tad, kad komunisti centās panākt, lai ukraiņu pārtikušie un lepnie saimnieki stājas kolhozos. Tas notika 1932. gada ziemā. Toreiz visiem bija jāatdod valstij ievāktā raža, bet pašiem nepalika ne graudu vārpas. Memoriāla centrā ir izkāmējušas meitenītes stāvs, bet to ieskauj dzirnakmeņi. Tas tādēļ, ka vecāki sūtījuši bērnus uz dzirnavām uzlasīt graudus, lai būtu kaut niecīga iztikšana, bet padomju vara to klasificēja kā pārtikas produktu zagšanu, kad pieci graudi bija piecas pārtikas vienības (arī pie mums taču dzirdēts par līdzīgiem "noziegumiem", kad diega spolītes iznešana no fabrikas klasificēta kā 100 metru šūšanas materiāla zādzība), par ko piesprieda nāves sodu. Ukrainā pusgada laikā šajā ziemā badā nomira vismaz trīs miljoni cilvēku, citi pat lēš, ka 10 miljoni, bet precīzu skaitu neviens nezina. Nākamajā rudenī visi Ukrainā iestājušies kolhozos…
Ejot tālāk pa memoriālu, kas uzbūvēts tikai 2008. gadā, kalna galā ir milzīga svece no metāla, akmens un stikla, bet tās pakājē akmenī iesprostotu gulbju skulptūra. Kā pastāstīja gide, tad ik gadu pēdējā novembra svētdienā (starp citu, arī pie mums tā ir mirušo piemiņas diena) šeit ļaudis nāk iedegt sveces, pieminot bada upurus, tāpat šajā vakarā arī lielākajā daļā pilsētas māju logu plīvojot sveču liesmiņas.
Cēzara salāti kotletes un boršča vietā
Dodoties uz Ukrainu, viens no lielākajiem plusiem jau gadiem bijušas zemās cenas un produkti, kas nav sabojāti ar konservantiem un citiem moderniem "labumiem". Vairākkārt gadījies, ka tur nopirktie gardumi likuši izsaukties – "tas taču garšo kā bērnībā!". Tā nu arī šoreiz uz Kijevu braucu ar cerību saēsties speķi jeb salo ar mārrutkiem un nogaršot kārtīgu boršču, nemaz nerunājot par mūsu grupā esošā islandieša lielo cerību – pirmo reizi dzīvē pagaršot slaveno Kijevas kotleti. Nu, kur gan vēl, ja ne Kijevā cerēt uz šādu cienastu?! Lika pagaidīt.
Kijevieši mūs, atbraukušos rietumu žurnālistus, gribēja uzņemt īpaši, viesmīlīgi un smalki. Vai tad tik prastus ēdienus kā boršču šādā reizē cels galdā? Un tā pusdienās mums pasniedza ļoti gardus Cēzara salātus un piedāvāja izvēlēties franču vai itāļu vīnu…. Pēc vairākām šādām maltītēm, secinājām, ka šī lieta ukraiņiem vēl jāpārslimo un jāsaprot, ka importa preces nebūt nav labākas par vietējām, bet ārzemnieki pie viņiem brauc skatīties īsto un unikālo, nevis to, ko mājās simts reizes redzējuši. Tā nu lieki piebilst, ka ne es, ne islandiešu kolēģis visa brauciena laikā kotleti Kijevas gaumē neredzējām kā savas ausis.
No kopumā sešām ēdienreizēm, kā ļoti baudāmu varu izcelt vien pēdējās vakariņas vēsturiskajā restorānā "Prāga" (attēlā), kas atrodas Kijevas priekšpilsētā. Tas celts jau padomju laikos un tolaik bijis ļoti iecienīts, bet vairākkārt mainījis īpašniekus un tagad atkal atjaunots. Svētdienas vakarā varēja redzēt, ka šurp ierodas arī vietējie iedzīvotāji ar ģimenēm, spēlēja dzīvā mūzika, skandinot sen piemirstas melodijas no padomju filmām, kokos vizēja gaismiņas, bet dīķī peldēja melnie gulbji. Galdā bija celti dažādi vietējie un čehu (kā nekā Prāga) labumi, tostarp arī līdakas ikri un šokolādes torte ar nosaukumu "Prāga".
Runājot par gastronomiskām lietām, jāsaka, ka, ceļojuma otrajā pusē, lūdzām aizvest arī uz tirgu, kur par ļoti lētu naudu varēja iegādāties izcilas vīnogas, vīģes, pušu plīstošus arbūzus un citus labumus, bet blakus esošajā veikaliņā par dažiem eiro arī ukraiņu vīnu. Lūk, arī lietas, ko mājiniekiem aizvest no Ukrainas.
Vēl īpaši jāizceļ arī "Roshen" konfektes un saldumi, ar ko ukraiņi pamatoti lepojas, līdzīgi kā mēs ar "Laima" labumiem. Saldumu fabrika pieder tagadējam prezidentam Petro Porošenko (nosaukums veidots no korporācijas dibinātāja Porošenko uzvārda daļas), un tajā gatavo gan konfektes, gan kūkas, tortes un pat gumijkončas (silti rekomendēju tieši tās, jo garšo kā bērnībā marmelādes). Arī firmas veikalā iegādātie arī Latvijā pašlaik tik aktuālie gardumi eklēri bija izcili gardi. Tikai viens noteikums – "Roshen" kūkas un tortes jāapēd tajā pašā vai vēlākais nākamajā dienā, jo tās nesatur konservantus un ātri bojājas.
Aktīvā atpūta Kijevā
Kijevā netrūkst arī aktīvākas atpūtas iespēju – tā kā pilsēta atrodas uz vairākiem (runā, ka deviņiem) pakalniem, tad tajā ir, piemēram, funikulieris, kas ļauj it jauki uzbraukt kalnā un vakarā palūkoties uz ugunīs mirdzošo pilsētu. Arī cena ir visai iepriecinoša – 3 grivnas jeb 10 centi.
Tāpat interesants piedāvājums ir iespēja pa trosi laisties pāri Dņeprai no viena kalna uz pretējo krastu diezgan lielā ātrumā.
Kijevas lepnums, kā jau minēts, ir Dņepra. Pa to kursē neskaitāmi kuģīši. Padomju laikos tie bijuši jauni un sprauni, bet arī tagad tusnī uz priekšu it pieklājīgi. Vietējie arī paši uz tiem labprāt atpūšas siltā laikā, tādēļ vērts ierasties uz kuģīša laicīgi, citādi viss augšējais klājs būs aizņemts un nāksies sēdēt aiz stikla apakšējā stāvā.
Iecienīta izklaide Kijevas jauniešiem ir arī Dņeprā esošais veikparks un iespēja lēkt ar gumiju no gājēju tilta. Jāpiebilst, ka tas gan nav tik biedējoši kā pie mums Siguldā, jo lēcējs iestiprināts gumijās tā, lai kristu sēdus un ar galvu uz augšu.
Savukārt, kad trakulības izbaudītas, atliek vien doties uz Dņepras promenādi, kas piektdienu un sestdienu siltajos vakaros pārvēršas par jautru ballīšu vietu, gar upes krastu salikti pufi un krēsli, tur pulcējas jaunieši, un daudzi no viņiem bariņos pīpē ūdenspīpes, vienkārši čalo, skatoties uz upi un kuģīšiem, vai malko kādu dzērienu.
Janukoviča 'Versaļa' Kijevas pievārtē
Viens no jaunākajiem un apspriestākajiem apskates objektiem Kijevā pašlaik ir Mežigirjas savrupnams, ko pēc Maidana nemieriem tauta atņēma toreizējam prezidentam Viktoram Janukovičam, kurš īsi pirms tam aizbēga uz Krieviju. Tomēr arī pašlaik 15 kilometrus no Kijevas esošais īpašums oficiāli vēl pieder Juščenko ģimenes uzņēmumam, kam tas viltīgā veida ticis pārrakstīts vēl viņa valdīšanas laikā, jo pēc Ukrainas likumiem nav iespējams rīkot tiesas sēdi, kur to atsavinātu, īpašnieka prombūtnes dēļ. Vietējie gan pieļauj, ka, visticamāk, viņam vēl pie varas esošo aprindās saglabājušies draugi, tādēļ neviens nesteidzas atsavināt milzu īpašumu.
Pašlaik tas kļuvis par iecienītu pilsētnieku atpūtas vietu un, atmetot spriedelēšanu par politisko fonu un traģiskajiem notikumiem, jāsaka, ka plašais parks ar dīķiem, strūklakām, dzīvnieku voljēriem, antīkiem automobiļiem un golfa laukumu, tiešām veicina asociācijas ar Saules karaļa celto Versaļu, kur dzīvoja arī Marija Antuanete un it kā esot badā mirstošajai tautai ierosinājusi ēst kūkas, ja nav maizes, greznojot pili arvien krāšņāk. Tomēr tagad Versaļa ir viens no apmeklētākajiem tūrisma objektiem….
Šī nama stāsts vēl ir pat ļoti svaigs un tā galvenais varonis atšķirībā no Marijas Antuanetes –dzīvs. Tādēļ staigāšana pa šo vietu ir sevišķi emocionāla un dīvaina.
Diemžēl korupcija jau atkal šeit sāk dzīt asniņus, un pašlaik nokļūt Mežigirjas pils telpās var tikai ar konkrētu tūrfirmu starpniecību, kam ir "sakari". Savukārt parku un apkārtni var apskatīt jebkurš. Ieeja tajā maksā 50 grivnas (aptuveni 1,5 eiro).
Ieejot pa armijas apsargātajiem vārtiem, paveras iespaidīgas ainavas. Kreisajā pusē ir spa komplekss, kas celts tikai Janukovičam. Pretējā pusē ir liela laboratorija, kurā kādreiz pārbaudīti visi ēdieni, kas celti prezidenta galdā, jo viņa priekšgājējs Juščenko tika saindēts, tāpēc Janukovičs paniski baidījies no šāda likteņa. Viņš esot izdomājis viltīgu plānu – tā kā pilī prezidents dzīvojis ar savu mīļāko un viņas bērnu (Janukoviča sieva palikusi dzīvot dzimtajā Donbasā), tad par pavāri viņš pieņēmis mīļākās māsu, sak', nesaindēs taču ēdienu, ko ēd pašas māsa.
Pārvietošanās milzu parkā visērtākā ir ar golfa mašīnītēm vai velosipēdiem, ko var izīrēt pie vārtiem. Braucot tālāk, labajā pusē skatam pavērās krietni mazāka ēka, ko ieskauj augsts metāla žogs. Kā mums paskaidroja, šī bijusi oficiālā prezidenta rezidence (attēlā augstāk), kur viņš pieņēmis, piemēram, žurnālistus. Bet, kad uzdots jautājums, kas tad dzīvo lielajā mājā kaimiņos, Janukovičs aizbildinājies, ka esot pārāk aizņemts, lai noskaidrotu, kas dzīvo viņam otrpus žoga. Tikai pēc Maidana atklājies, ka tur mitinās viņš pats… Milzīgajā parka teritorijā ir arī aploks ar zirgiem un govīm, bet citā aplokā mīt strausi (tie audzēti pusdienām, nevis skaistumam), kā arī apskatāmi oligarhu dāvināti baložu namiņi – tādi esot populāri bagātnieku mājās Luhanskā. Apskatījām arī spāņu stila kuģi, kas Janukoviča villā atvests un iekārtots kā privāts restorāns. Interesanti, ka viesu namu šeit oficiāli dēvē par Putina namiņu, jo viņš, protams, būtu galvenais viesis Janukoviča laikā, tomēr, visticamāk, ka tad, ja šeit ierastos Krievijas valdnieks, Janukovičs pats būtu pārcēlies uz mazāko māju, bet Putins dzīvotu pilī, saka gide.
Pati pils ir visai dīvaina – daļēji tā celta kā ukraiņiem visai tradicionāla, bet milzīga gaiša koka guļbaļķu māja, bet apakšējie divi stāvi būvēti baroka stilā no mūra un akmens. Pie celtnes nogāzē ir arī grieķu stila drupas un franču baroka stilā veidots dārzs ar marmora skulptūrām un strūklakām. Vienvārdsakot, pilnīgs stilu sajaukums un eklektika.
Lai nu kā, šī ir iecienīta atpūtas vieta – svētdienā parks bija pārpildīts, tur sastopamas gan līgavas kāzu kleitās, gan ģimenes, kas svin bērnu dzimšanas dienas, gan tūristi un vēl raibs pulks ļaužu.
Bērni skraidīja arī pa oligarhu Janukovičam dāvāto golfa laukumu un tenisa kortiem. Parasti golfa zālājā nekas tāds nebūtu iedomājams, bet, kurš gan šeit spēlēs tādu dīvainu spēli kā golfs? Zaļa pļava taču izmantojama lietderīgāk…Līdzīgas sajūtas pārņēma klīstot pa visu milzīgo īpašumu.
Nobeigumā jāsaka, ka šīs divas dienas par Kijevu sniedza vien īsu ieskatu un, iespējams, jau pēc dažiem gadiem tur būs vēl daudz vairāk, ko redzēt. Šogad Ukraina organizē Eirovīzijas festivālu, un Kijeva pieteikusies vēl vairāku lielu pasākumu rīkošanai, tādēļ, visticamāk, infrastruktūra jau drīz būs labāka un, cerams, arī ceļi salaboti. Bet tiem, kas vēl grib paspēt ieraudzīt pilsētu "pusceļā" starp rietumiem un austrumiem, kapitālismu un komunismu, ir vērts braukt uz Kijevu tagad!
