Kur palika Kartupelis, Šņaucējs un Maucekles jeb kā Ulmanis ieteica latviešiem mainīt uzvārdu

Viena no Latvijas autoritārā līdera Kārļa Ulmaņa iecerēm, kā "latviskot" valsti, līdzās mazākumtautību skolu ierobežošanai un "sveštautiešu" izspiešanai no uzņēmējdarbības bija arī pašus latviešus padarīt "nacionālākus", nomainot viņu nelatviskos uzvārdus. 1940. gada sākumā sāktā uzvārdu maiņa pēc pusgada gan beidzās, jo Latviju okupēja Padomju Savienība, tā ka pie jauna uzvārda galu galā tika salīdzinoši neliels skaits cilvēku.

Pēc 1934. gada apvērsuma Kārlis Ulmanis palēnām sāka veidot sevis iecerēto nacionālo valsti, ķeroties arī pie pavisam praktiskām lietām. Vispirms vietvārdus, kuros ir vārds "muiža", pārdēvēja latviskāk. Piemēram, Kalnamuiža pārtapa par Tērveti, Mežmuiža par Augstkalni, bet Nurmuiža par Laucieni. Nākamie pārdēvēšanās rindā bija paši Latvijas iedzīvotāji. 1939. gada beigās, kad Latvija vācbaltiešu izceļošanas dēļ tiešām sāka palikt homogēnāka, valdība pieņēma likumu "Par uzvārdu maiņu". 1920. gadā viens šāds likums jau tika pieņemts, tomēr 1939. gada versija krietni atviegloja uzvārda nomaiņu. Dokumentus par maiņu varēja iesniegt vietējā policijas iecirknī, turklāt visa procedūra bija par velti.

Liriskie Zemrūķi un Kapātāji

Likuma galvenā doma bija uzvārdu latviskošana. "Jaunais likums par uzvārdu maiņu atšķiras no līdzšinējā ar to, ka tajā noteikti izcelts tautības princips, nosakot, ka latviešu tautības pilsoņiem jāizvēlas vienīgi latviski uzvārdi un nelatvieši nevar sev izvēlēties latviskus uzvārdus," pēc likuma pieņemšanas uzsvēra iekšlietu ministrs Kornēlijs Veitmanis.

Vienlaikus ar jauno likumu presē parādījās ieteicamo latvisko uzvārdu saraksti, no kuriem pilsoņi varētu izvēlēties. Starp tiem bija, piemēram, Dainotājs, Alēns, Algards, Zemrūķis, Putnaērglis, Rācenis, Sētuvis, Ravētājs, Retums, Sirpis, Sirotājs, Nirējs, Nemiers, Paloda, Rieciens, Sierābols,