Foto: LETA
Kā sanācis, ka latvieši, kuri bija gatavi staigāt pa savu zemi kaut pastalās, bet brīvi, tagad masveidā dodas meklēt laimi svešās malās? Kāpēc Latvija novērsās no krieviem, kuri iestājās par tās brīvību? Uz šiem un citiem jautājumiem sarunās ar vienu no Atmodas laika simboliem Marinu Kosteņecku cenšas atbildēt kultūras darbinieks un žurnālists Georgs Stražnovs. Portāls "Delfi" publicē viņa jaunizdotās grāmatas fragmentus.

"Viņa joprojām dzīvo Rīgas nomalē, divistabu dzīvoklītī piecstāvu blokmājā bez lifta. Nekas neliecina, ka kādreiz šī sieviete televīzijas aptaujas anketā "Gada cilvēks" ir bijusi trešais populārākais cilvēks Latvijā. Dziesmotās revolūcijas ‒ Atmodas ‒ laikā Marina Kosteņecka no Latvijas Tautas frontes tika ievēlēta par PSRS Augstākās Padomes deputāti un par Republikas neatkarību cīnījās Kremlī," savos iespaidos pēc rakstnieces apmeklējuma dalās Stražnovs ‒ abi ir pazīstami kopš astoņdesmito gadu beigām, kad viņš atvēra vienu no pirmajām reklāmas aģentūrām, bet viņa bija publicistikas zvaigzne, kuras problēmrakstus laikrakstā "Padomju Jaunatne" lasīja visa Latvija, bet grāmatas tika izpirktas vēja ātrumā.

"Viņas vārds ir ierakstīts skolu mācību grāmatās par Latvijas vēsturi. Tomēr, kā zināms, vārds var dzīvot pats savu dzīvi, kamēr cilvēks mūža nogalē vienmēr paliek vienatnē ar sevi. Marinas dzīvoklis ir ļoti pieticīgs ‒ tā ir dzīve starp grāmatām, gleznām un fotogrāfijām. Vienīgais, kas liecina par kādreizējo slavu, ir plaukts, kurā cieši sarindotas mapes ar lasītāju vēstulēm. Jo XX gadsimtā cilvēki nesazinājās telegrāfa stilā ‒ ar īsziņām mobilajos tālruņos, bet gan ar roku uz papīra rakstīja izsmeļošas vēstules. Un tādu Marinas Kosteņeckas rakstnieces arhīvā ir vairāk nekā trīs tūkstoši," publicistes mūsdienu ikdienas dzīvi iezīmē Stražnovs

Bēdīgais paskats

Foto: Publicitātes attēls

Sarunās ar Kosteņecku grāmatas autoru pārsteidzis senās paziņas apstākļu bēdīgais paskats ‒ rakstniece ar pūlēm pārvietojusies pa dzīvokli un tikpat kā nav izgājusi no tā ārā.

Viņaprāt, Kosteņeckas veselību varētu būt ietekmējusi došanās uz Černobiļu tūlīt pēc katastrofas ‒ viņa bija viena no trim brīvprātīgajiem rakstniekiem, kuri saņēma uzdevumu iedvesmot avārijas likvidētājus un tādējādi izbeigt aizsākušos pašnāvību vilni. Diemžēl šī rīcība nepalikusi bez sekām, tā skārusi arī rakstnieces veselību.

"Iekšēji viņa jau bija gatava pārejai uz citu pasauli, un tas viņu nepavisam nebiedēja," stāsta Stražnovs.

"Marinai ir nācies apceļot Āziju, viņa ir pabijusi Ķīnā, Japānā, Malaizijā, trīs reizes apmeklējusi Indiju. Tāpēc Austrumu filozofija, ieskaitot reinkarnācijas jēdzienu, viņai nav sveša," piebilst grāmatas autors.

Par bijušajiem un esošajiem komunistiem

Foto: Publicitātes attēls

"Par PSKP biedri es tā arī nekad nekļuvu. Tāpēc Atmodas laikā, kad pie atskārsmes nākušie komunisti masveidā sāka atteikties no savām partijas biedra kartēm, man tādas demonstratīvas iespējas nebija ‒ vienkārši es nekad nebiju sastāvējusi šīs asiņainās partijas rindās. Taču tas nenozīmē, ka manu draugu un vienkārši laikabiedru vidū nebija daudz patiesi godīgu cilvēku ar partijas biedra karti kabatā," grāmatā atceras Kosteņecka.

"Es ar interesi lasu, kā visjaunāko laiku vēstures "taisnprāši" patlaban atmasko nesenos Atmodas varoņus. Piemēram, apgāda "Atēna" izdotie trīs sējumi "Mūsu vēsture: 1985‒2005", kur jaunizcepti vēsturnieki nicīgi noslauka kājas gar tiem, kuri reāli vadīja kustību par Latvijas neatkarības atjaunošanu," stāsta rakstniece.

"Izrādās, ir ļoti viegli pienaglot pie kauna staba visus un visu ‒ tā teikt, mēs, kas rakstām Latvijas Atmodas laiku vēsturi, esam objektīvi un zinām visu, kas slēpjas aiz ādas tiem, kuri cīnījās par neatkarību. Jā, protams, Latvijas CK sekretārs ideoloģijas jautājumos Anatolijs Gorbunovs politisko orientāciju mainīja laikus. Tomēr, no otras puses, arī Gorbunovu savos memuāros kritizējošais Tautas frontes līderis Dainis Īvāns PSRS stagnācijas laikā nepavisam nebija disidents, viņa izjustais nekrologs par Brežņeva nāvi tāpat kādreiz var iznirt no senu avīžu lappusēm!," grāmatas autoram sacījusi rakstniece.

Viņa pauž pārliecību, ka vienlaikus Atmoda nebūtu varējusi notikt ne bez Gorbunova, ne bez Īvāna. Tāpat, viņasprāt, tā nebūtu varējusi notikt bez Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Jāņa Petera, bez populārā žurnālista, starptautisko notikumu apskatnieka, profesora Mavrika Vulfsona.

"Šo sarakstu var turpināt," viņa piebilst.

"Mūsdienās gluži vai galvenās Latvijas disidentes rangā ieceltā Lidija Lasmane-Doroņina Dziesmoto revolūciju nebūtu varējusi vadīt sava visai necilā stāvokļa dēļ, kādu viņa ieņēma sabiedrības sociālajā hierarhijā. Bija nepieciešami drosmīgi, harizmātiski līderi, kuru vārdi būtu zināmi un sejas pazīstamas, taču diemžēl tādi tolaik bija pie varas. Un tagad viņus masveidā atmaskot, bāžot visus vienā maisā, ir kārtējā to žurnālistu nelietība, kuri ķeras pie patiesās vēstures rakstīšanas," uzskata Kosteņecka.

Vajāšana tēva dēļ

Foto: LETA

"Pacentīšos atbildēt uz jautājumu, kādā veidā mans mirušais tēvs 1989. gadā ir tik briesmīgi noziedzies pret LPSR prokuratūru. Konkrēti par mana tēva "noziegumiem" Lielā Tēvijas kara laikā Latvijas teritorijā. Vecuma dēļ viņu tolaik nevarēja iesaukt nevienā armijā ‒ ne Sarkanajā, ne SS leģionā, taču, kopā ar bēgļu straumi nokļuvušam Latvijā, viņam kaut kur vajadzēja iekārtoties darbā, lai uzturētu kā sevi, tā ģimeni. Viņš ar manu māti apprecējās 1944. gadā, oficiālā salaulāšana notika Pareizticīgo katedrālē 10. jūnijā," atceras Kosteņecka.

"Būdams jurists, viņš, tā teikt, sāka strādāt savā specialitātē, taču, saskāries ar to, ka viņam uzlika par pienākumu arī noformēt dokumentus uz Vāciju spaidu darbos nosūtāmajiem civiliedzīvotājiem, tēvs tūlīt no šī labi apmaksātā darba aizgāja un iekārtojās par korektoru krievu laikrakstā "Za rodinu". Jā, šis izdevums iznāca okupētā teritorijā. Taču tēvs tajā bija tikai korektors, bet nebūt ne redaktors un pat ne korespondents ne, proti, pildīja vienkāršu tehnisku amatu," skaidro rakstniece.

"Tēvs izcieta desmit gadus ilgu ieslodzījumu Vorkutas šahtās, pēc Staļina nāves tika atzīts par esošu bez sodāmības un bez ierobežojumiem tiesībās, tāpēc varēja apvienoties ar ģimeni, tas ir, atbraukt pie mums ar mammu uz Rīgu. Tēvu arestēja mēnesi pirms manas dzimšanas, tādējādi mēs viens otru pirmo reizi ieraudzījām, kad man jau bija desmit gadi."

Grāmatā Marina Kosteņecka detalizēti izklāsta, kā Augstākās Padomes priekšvēlēšanu kampaņas laikā 1989. gadā, pateicoties VDK sniegtajai informācijai, "uzpeldēja" un tika izmantots notikums ar viņas tēvu.

Lūk, kas, piemēram, norisinājās, tiekoties ar vēlētājiem Līvānos: "No zāles sāka pienākt provokatīvas zīmītes: "Atsakies no tēva fašista, citādi mēs par tevi nebalsosim!" Atceros, ka toreiz atbildēju, ka tad, ja patlaban atteikšos no sava tēva, tad rīt ar tādu pašu vieglumu atteikšos no viņiem, saviem vēlētājiem, tāpēc labāk lai uzreiz balso pret mani. Atbilde uz vienu no zīmītēm zāli pat sasmīdināja. Kāds gudrinieks bija uzrakstījis: "Kāpēc tu slēp savu tautību? Tu taču esi nevis krieviete, bet poļu žīdene." Uz to es atbildēju: Nu, par to jūs kaut kā paši tieciet skaidrībā ‒ fašista meita vai poļu žīdene! Viens otru izslēdz."

Par krievu valodu un kultūru Latvijā

Foto: LETA

"Mūsu sētā latviešu bērnu bija vairāk nekā krievu, un bērnībā es praktiski uzreiz sāku runāt divās valodās ‒ krievu un latviešu. Mamma pati bez latviešu valodas vēl brīvi runāja angliski, visai labi vāciski un nedaudz franciski. Taču krievu valoda, kāda viņai bija mācīta, patiešām bija tāda, kādu lietoja vecā krievu inteliģence, tīra savā sākotnē ‒ jo viņas tēvs bija bijis otrās ģildes tirgonis, uz Rīgu gan pārcēlies tikai 19. gs. beigās. Atbrauca kā zemnieka dēls no Sanktpēterburgas guberņas Misļino ciema. Vecmāmiņa, vectētiņa sieva, arī nāca no tās pašas puses ‒ no kaimiņu ciema," stāsta Kosteņecka.

"Un kur tā krievu valoda mūsdienās saglabājas tīra? Krievijā? Nestāstiet pasakas... Ja nekļūdos, tad tīru krievu valodu ir saglabājuši tikai pirmā emigrācijas viļņa pēcteči Eiropā. Jā, Latvijā, protams, ir sarežģīti izteikties par krievu kultūras saglabāšanu. Tās pašreizējos "sargātājus" drīzāk māc raizes par padomju kultūras saglabāšanu ‒ taču tas nepavisam nav viens un tas pats, kas ir krievu kultūra. Mūs, veco krievu pēctečus, varenās Interfrontes ideologi nešķirojot visus pasludināja par fašistu atbalstītājiem, manas grāmatas tā saucamie "krievu" veikali atteicās pieņemt pārdošanā. Latvijā krievu valodas vietā pastāv padomju baltkrievu, latgaļu un latviešu valodas sajaukums ‒ no visa pa druskai. Bet kādas pretenzijas izvirza ap desmit sabiedrisko organizāciju, kuras it kā pārstāv "krievu kultūru"!" savu sašutumu pauž Kosteņecka.

Viņa arī piebilst, ka saprasties ar krieviem rakstniecei ir grūtāk nekā ar latviešiem.

"Tas ir Interfrontes ideologu propagandas rezultāts ‒ pret Tautas fronti kā tādu, bet pret manu personisko piederību šai organizācijai divkāršā apmērā. Un, kaut arī pie ugunskura dežurējošajiem krieviem Interfrontes idejas bija absolūti nepieņemamas, tomēr tonis, kādā barikāžu aizstāvji uzdeva man jautājumus, bija saspringts:

‒ Jūs taču esat krievu cilvēks, vai ne? Tad kāpēc jūs iestājāties latviešu Tautas frontē?

Uz jautājumu atbildu ar jautājumu:

‒ Jūs taču arī esat krievu cilvēks. Ko jūs šeit naktī sēžat kopā ar latviešiem?

‒ Es? Nu, es aizstāvu savu dzimteni no Rubika. Esmu šeit piedzimis.

‒ Nu, lūk, redziet ‒ paši arī atbildējāt uz savu jautājumu. Es arī te esmu dzimusi.

Un vēl. Latvijā es aizstāvu Krievijas godu. Saprotiet, ļoti negribas, lai manu senču dzimtene pasaules vēsturē ierakstītu vēl vienu asiņainu lappusi par nelielas tautas brīvības centienu apspiešanu," stāsta Atmodas aktīviste.

Pēc brauciena uz Černobiļu

Foto: Publicitātes foto

"Daudzi vēsturnieki un politologi uzskata, ka pēdējo naglu PSRS zārkā iedzina Černobiļas katastrofa. Pareizāk būtu teikt, ne tik daudz pati katastrofa, kā padomju vadības klusēšana par tās traģiskajiem apmēriem. Neņemšos spriest, vai tā bija pēdējā nagla, taču dažus mēnešus pēc sprādziena atomelektrostacijā pat padomju laikrakstiem uzticēties pieradušie apolitiskie iedzīvotāji vairs nešaubījās, ka tauta tiek muļķota ‒ ka aiz mundrajām reportāžām par mūsu ļaužu varonību, sekmīgi novēršot avārijas sekas, slēpjas baisi meli," norāda Kosteņecka.

Draudīgā Černobiļas ēna, kā stāsta publiciste, pletās ne tikai virs PSRS, bet arī pār citām valstīm.

"Protams, es uzmanīgi sekoju informācijai par katastrofu ne tik daudz padomju presē, cik klausoties aizrobežu radiostaciju "naidīgās balsis"... Vēlā 1986. gada oktobra vakarā trolejbusu pieturā pie Matīsa tirgus piepeši man tieši priekšā kā no zemes izauga dzejnieka Ulda Bērziņa apveids. Es, protams, nopriecājos par pazīstamu cilvēku, jo vienatnē gaidīt pēdējo trolejbusu jau kļuva neomulīgi. Mēs pateicām viens otram dažas nenozīmīgas frāzes, pēc kurām Uldis bez jebkādas atkāpes man uzdeva muļķīgu jautājumu: "Gribi pirmdien lidot uz Černobiļu?" Protams, teikto es neuztvēru nopietni, nodomāju, ka kolēģis āzējas, taču, pirms paguvu viņam pateikt, ka šis joks nav izdevies, dzejnieks Uldis Bērziņš mierīgā, vienmuļā balsī, it kā tā būtu ikdienišķa informācija, sāka klāstīt lietas būtību," atceras Kosteņecka.

"Acīmredzot es iepriekšējās dienās biju braukājusi pa Latviju, tiekoties ar lasītājiem, tāpēc mani nevarēja sazvanīt, un es nezināju, ka Rakstnieku savienība rīko akciju, lai vāktu grāmatas ar autogrāfiem sūtīšanai Černobiļas avārijas seku likvidētāju pulkam no Latvijas," saka Kosteņecka.

Nelielu bibliotēku izdevies iegūt ātri ‒ neviens rakstnieks nav atteicies dāvināt savu grāmatu ar pateicības un uzmundrinājuma vārdiem avārijas seku likvidētājiem.

"Problēmas radās pēc tam: vajadzēja atrast trīs rakstniekus, kuri brīvprātīgi piekristu to visu nogādāt radioaktīvajā zonā. Kāpēc gan grāmatas nevar nosūtīt ar pasta sūtījumu, bez tiešiem pavadoņiem? Un tad, atbildot uz manu loģisko jautājumu, Uldis Bērziņš tajā pašā mierīgajā, vienmuļajā balsī pavēstīja galveno: pavēle rīkot grāmatu vākšanas akciju Rakstnieku savienībai ir nākusi no partijas CK. Lieta tāda, ka Latvijas pulkā viens pēc otra ir notikuši divi ārkārtas gadījumi: neizturot emocionālo spriedzi, ir pakāries viens no mediķu rotas ārstiem, bet pēc dienas viņa piemēram sekojis arī kāds ierindnieks... Partijas CK izsludinājusi trauksmi ‒ pašnāvnieciskie noskaņojumi var izvērsties par epidēmiju, ir steidzami jāstiprina uz Zonu nosūtīto rezervistu cīņas spars!"

Vislielākā nelietība, kā atceras publiciste, bijusi tā tā, ka tūlīt pēc avārijas cilvēkus iesauca it kā uz parastām divus mēnešus ilgām militārajām apmācībām. "Kur šīs "apmācības" notiks un ko rezervistiem tajās vajadzēs darīt, nevienam neteica," viņa stāsta.

To, ka pēc kara komisariāta pavēstes no mājām paklausīgi ieradušies cilvēki piepeši un negaidīti ir nokļuvuši radioaktīvajā zonā, radinieki bieži vien uzzināja tikai pēc dažām dienām.

"Izlidot vajadzēja pirmdienas rītā. Bet mēs ar dzejnieku Uldi Bērziņu sestdienā ap pusnakti atradāmies pilnīgi tukšā Ļeņina (tagadējā Brīvības) ielā pie Matīsa tirgus, un kolēģis man mierīgi skaidroja, ka divu vīrišķu ierašanās Zonā nekādi neiespaidos nogurušo rezervistu noskaņojumu, taču, ja viņi pie sevis ieraudzītu populāru rakstnieci, sievieti. Īsi sakot, pēdējais 17. maršruta trolejbuss tonakt vēl nebija atbraucis līdz Matīsa tirgum, kad es Uldim teicu: "Pirmdien lidojam kopā." Trešo komandējuma apliecību Rakstnieku savienībā izrakstīja svētdienā, bet pirmdien agri no rīta ikvienam no mums trijiem pie mājas piebrauca automašīna "Volga" no CK garāžas, un rakstnieku desants ar komfortu tika nogādāts militārajā lidostā, no kurienes mums ar speciālo reisu bija jālido uz Černobiļu," grāmatā atceras tā laiku notikumu dalībniece.

"Kopā ar mums lidmašīnā lidoja cilvēki divdesmit ‒ jaunie rezervisti ("partizāni", kā viņus sauca tautā) maiņai, lai Zonā nomainītu likvidētājus, kuri tika atvaļināti veselības stāvokļa dēļ. "Partizāniem" bija visai krāšņs paskats: vidēja vecuma vīrieši apvalkātās militārajās formās, ar gariem matiem, kas spraucās ārā no laiviņām, ar vienādiem uz viena pleca nevērīgi uzmestiem mantu maisiem ‒ no militārās stājas ne miņas. Ikdienas dzīvē tie bija tikai civilo profesiju pārstāvji ‒ šoferi, inženieri, mākslinieks ‒ dažus no viņiem kara komisariāts, kā izrādījās, bija paņēmis nakts vidū tieši no gultas," atminas Marina Kosteņecka.

Grāmatā Kosteņecka visos sīkumos atstāsta, kā viņa ar diviem kolēģiem vīriešiem uzturējās "mirušajā Zonā" un redzēja, kā likvidētāji, stājoties saplīsuša japāņu robota vietā, met nost no reaktora jumta nāvējoši radioaktīvus grafīta kontrolstieņus. Sava vēstījuma nobeigumā viņa pastāsta par tikšanos ar vienu no Latvijas ārstiem, kurš bija pabijis Černobiļā.

"Es apsolīju, Georg, pastāstīt vēl par Latvijas černobiliešiem uz trešā bloka jumta, kad viņi stājās saplīsuša japāņu robota vietā. Arī man pašai šī notikuma detaļas kļuva zināmas tikai pēc daudziem gadiem, kad radušos veselības problēmu dēļ tomēr saņēmos vērsties Republikāniskās Stradiņa slimnīcas Radiācijas medicīnas centrā. Tur vajadzēja stāties Černobiļas uzskaitē, bet, lai to izdarītu, ‒ uzrādīt dokumentus, kas apliecina faktu par manu atrašanos Zonā 1986. gadā. Līdz ar prasīto es uz pieņemšanu pie ārstes atnesu savu rakstu "Černobiļas ikdiena. Rudens", kas pēc brauciena tika publicēts "Padomju Jaunatnē". Tas sākās ar vārdiem par medicīnas rotas priekšnieku dakteri Andri Jungu: "Dakter Junga, ko jūs darāt šajā briesmīgajā purvā? Jūs esat bērnu ārsts. Izteikts inteliģents. Dakter Junga, jūs taču nemākat komandēt!" Izlasījusi šo tekstu, ārste piepeši pacēla uz mani skatu un sacīja: "Junga? Pirms mēneša viņš arī stājās pie mums uzskaitē." Atrada kartīti ‒ tālrunis nav norādīts, ir tikai adrese: Iecava, iela, māja," intervijā grāmatas autoram klāsta Kosteņecka.

"Protams, nākamajā vakarā savu draugu mašīnā es jau atrados Iecavā. Durvis atvēra daktera Jungas sieva. Kāpnēs bija tumšs, un viņa mani neatpazina. Kā vēlāk izrādījās, bija nodomājusi, ka darīšanās atnākusi kāda no mazā pacienta radiniecēm. Mani uzaicināja ienākt. Ar atplestām rokām es iesteidzu spoži apgaismotajā virtuvē... un turpat uz sliekšņa sastingu kā stabs: manā priekšā uz taburetes sēdēja pilnīgi sirms dakteris Junga ar vienu atrotītu bikšu staru, bet līdzās pie sienas bija nolikti kruķi un atsprādzēta protēze," atceras Kosteņecka.

Par mūsdienu Latviju

Foto: F64

"Kā Edvards Radzinskis rakstīja vēl 1995. gadā, "kaujas lauks pēc uzvaras pieder marodieriem". Un tas patiešām ir tā. Un ne tikai Latvijā. Visās bijušajās Padomju Savienības savienotajās republikās norisinājās aptuveni līdzīgas pārmaiņas ‒ pie varas nāca cita, jaunāka paaudze. Kas bija šie cilvēki? Pragmātiskie astoņdesmito gadu komjaunieši bez īpašas aiztures ētikas un morāles jomā, viņi sāka veidot jaunās valstis, kas ārēji atgādināja vecās demokrātijas, bet kam ar tām nebija nekā kopīga," uzskata publiciste.

"Būtībā tie visi bija padomju cilvēki šī vārda klasiskajā nozīmē. Tas ir, viņiem tāpat kā agrāk personiskais komforts tā visprimitīvākajā izpratnē bija nozīmīgāks par valsts un tautas interesēm. Vēl vairāk, pati tauta kļuva par viņu ienākuma avotu. Sabiedrībā sākās fantastiska sociālā noslāņošanās. Man prātā pārdzīvotais šoks, kad Latvijas Bankas vadītājs sev noteica 6000 latu lielu algu. Uz tā fona, ko tolaik saņēma ārsti, skolotāji vai zinātnieki zinātniskajos institūtos, tā bija ireāla, kosmiska summa! Te patiesi, kā tautā saka, Antiņ pūt stabulīti... Taču sabiedrība nekurnot norija šo krupi. Vēlāk tā tāpat padevīgi piekrita citiem Saeimas un Ministru kabineta lēmumiem. Mūsu abu bijušie kolēģi un paziņas pēkšņi ietērpās smokingos, iekāpa mersedesos un sāka tēlot aristokrātus, augstdzimušus valdniekus, jauno eliti. Taču tēlot vēl nenozīmē tādiem būt! Par aristokrātu kļūst tad, kad atbrīvojas no verga dvēseles, un tā vietā, lai dižotos ar nepelnītu bagātību, padomā, kāpēc tā piepeši ir nākusi rokās," stāsta Kosteņecka.

"Igauņi izrādījušies gudrāki un pragmatiskāki par latviešiem. Te jāmin vairākas lietas. Vispirms, pateicoties prezidentam Tomasam Ilvesam, igauņi nepieļāva valsts pārvaldē nonākt bijušajiem komjauniešiem, čekistiem un partijas nomenklatūrai. Viņi veica civilizētu izrāvienu, lai nebūtu kā Mozum ebreju tauta jāvadā četrdesmit gadus pa tuksnesi, kamēr izaug jauna paaudze, kurai nav Ēģiptes verdzības pieredzes. Mēs to izdarījām tikai daļēji (balotēties vēlētos varas orgānos aizliedza tikai bijušajiem VDK līdzstrādniekiem), bet bijušajai partijas nomenklatūrai durvis netika aizdarītas. Tāpēc mēs šodien esam tādi, kādi esam," uzskata publiciste.

Viņasprāt, tas ir viens aspekts, kā Igaunija atšķiras no Latvijas. Savukārt otrs, kā uzskata Kosteņecka, daudzkārt nozīmīgāks, attiecas uz nacionālās elites attieksmi pret nacionālajām minoritātēm, kuras mīt valstīs, kas XX gadsimta beigās ieguva neatkarību no padomju metropoles.

"Jo ‒ tiešā runā ‒ igauņi tāpat kā latvieši, maigi izsakoties, ne visai ieredz krievus. Kā vieni, tā otri savā valstī ieviesa tādu politisko jauninājumu kā nepilsoņa pase. Taču igauņi nepilsoņu iespējamo rīcību prognozēja vairākus gājienus uz priekšu un tūlīt pat izgāja uz dažiem kompromisiem attiecībā pret šo iedzīvotāju kategoriju. Piemēram, atļāva piedalīties municipālajās vēlēšanās, pārdomātāk un elastīgāk veica reformu nacionālo minoritāšu skolu pārejai uz apmācību valsts valodā utt. Tikām Latvijā visu tālāko politiku attiecībā uz nepilsoņiem, viņasprāt, var izteikt ar vienu bijušā politiķa Jura Dobeļa frāzi: "Mums nevajag, lai jūs zinātu latviešu valodu. Mums vajag, lai jūs zinātu savu vietu."

"Un tas tika pateikts a priori uzreiz visiem krieviski runājošajiem! Gan tiem, kuri ar putām uz lūpām aizstāvēja padomju varu Interfrontē, gan tiem, kuri Tautas frontes rindās plecu pie pleca ar latviešiem stāvēja uz barikādēm. Piemēri nav tālu jāmeklē. Atceries, Georg, Aleksandru Demčenko, operatoru no Jura Podnieka kino grupas. Riskēdams ar dzīvību, viņš 1991. gada 13. janvāra naktī uzņēma kadrus, kā padomju armija ieņem Viļņas televīzijas torni. Taču Latvija pēc neatkarības atjaunošanas atteicās piešķirt viņam pilsonību. Vai Aleksandram Demčenko ir pamats apvainoties uz jauno varu? Domāju, ka pārpārēm... Jā, protams, mūsdienās ir krievi, kuri tajās naktīs labākajā gadījumā vienkārši dirnēja pie televizora, bet tagad bez kauna un goda izvērš spekulācijas. Mēs, lūk, visi bijām uz barikādēm, bet latvieši mums neiedeva pilsonību. Nē, dārgie biedri, gluži visi jūs tur nebijāt," pauž grāmatas galvenā varone.

"Cita lieta ir fakti, kas neapstrīdami apliecina: jā, patiesi ‒ pēc neatkarības atjaunošanas jaunā vara nodeva Latvijai lojālos krievus. Te es domāju Atmodas gaisotnē radušās Pilsoņu komitejas. Šī sabiedriskā organizācija nodarbojās ar nākamās neatkarīgās Latvijas potenciālo pilsoņu sarakstu veidošanu. Mani vēl šobaltdien māc šaubas, vai šis pasākums ar sarakstiem nebija VDK provokācija. Jo ikviens, kas izteiks vēlēšanos kļūt par jaunās valsts pilsoni, ar to pašu tūlīt nokļūs orgānu redzeslokā kā padomju režīma pretinieks," pieļauj Kosteņecka.

"Naturalizācijas institūts Latvijā izveidojās tikai pēc vairākiem gadiem. Taču tad cilvēki, kurus vara jau reiz bija nodevusi, vairs nesteidzās kārtot eksāmenus, lai saņemtu pilsonību. Vēlreiz atkārtoju ‒ Bībeles desmit baušļus XX gadsimtā neviens nav atcēlis! Meli ne vien rada aizvainojumu, bet raisa apmānītajā cilvēkā zemiskas jūtas, diemžēl nereti arī tieksmi atriebties par pārdzīvotājiem pazemojumiem. Tāpēc sabiedrības šķelšanās pēc nacionālās piederības kļuva par vienu no pamatakmeņiem visu to negatīvo procesu norisē, kurus mēs patlaban novērojam Latvijā. Dziesmotās revolūcijas laikā tauta patiesi alka atjaunot vēsturisko taisnīgumu. Mums likās, ka pietiek Latvijai atgūt neatkarību ‒ un visi būs laimīgi. Latvieši sacīja: "Staigāt pa savu zemi kaut pastalās, bet brīviem!" Tomēr, kad brīvība bija iegūta, piepeši tapa skaidrs, ka 21. gadsimtā Eiropā ar pastalām tālu netikt," uzskata Kosteņecka.

Emigrācija oligarhu komfortablajās lidmašīnās


Foto: DELFI

"Nav zināmi precīzi statistikas dati, tomēr baidos, ka neatkarības gadu laikā izveidojušās ekonomiskās situācijas dēļ dzimteni pametušo latviešu daudzums jau ir pārsniedzis to Pirmās Latvijas Republikas pilsoņu skaitu, kurus deportēja Padomu vara. Atšķirība vienīgi tā, ka divi galvenie padomju deportāciju viļņi (1941. un 1949. gadā) notika lopu vagonos NKVD konvoja pavadībā uz austrumiem no Latvijas robežas, bet 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā vārds deportācija ir korekti aizstāts ar jēdzienu ekonomiskā emigrācija. Šī "emigrācija" notika un diemžēl turpina notikt ne vairs lopu vagonos, bet mūsu oligarhu komfortablajās lidmašīnās ar lētām avio biļetēm," klāsta Kosteņecka.

Šoreiz, viņa skaidro, iziešana norisinās nevis uz valsts austrumu, bet gan uz rietumu robežas.

"Taču ar šādu politiku Latvija savus pilsoņus zaudē neatgriezeniski. Rietumu valstīm mēs masveidā piegādājam gatavus nodokļu maksātājus," sarūgtinājumu neslēpj publiciste.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!