Kā jau katram Latvijai lojālam paraugpilsonim, tev, visticamāk, nepieder savs uzņēmums, kur tu varētu krāpties ar nodokļiem. Nē, tu godprātīgi pavadi darbā vairāk par 8 stundām, lai varētu samaksāt par dzīvokli, elektrību, ūdeni un nolādēto siltumu, lai tev nenopūtu kāju pirksti. Kad visi maksājumi ir veikti, tu paliec savā miteklī ar pusi no savas naudas un norūpējušos prātu. Aiz loga ir dubļi un pelēcība, neskan ne putnu dziesmas, ne bērnu smiekli, tikai lēni slāj tantiņa ar kupri, kura savā tašā stiepj reņģes no tirgus. Visnotaļ depresīvi, ne?
Būsit pamanījuši, ka daudzi aktīvisti runā, ka ir jārunā par iedzīvotāju psiholoģisko veselību. Neviens nepiedāvā ne risinājumus, ne padomus, kā palīdzēt cilvēkiem, kas cieš no depresijas vai veģetatīvās distonijas. Par laimi, "cehs.lv" mākslīgā intelekta laboratorijas psihosomatiskās nodaļas virsseržants Kristaps Āls piedāvā savu skaidrojumu par šo situāciju un nestandarta risinājumu, kas palīdzētu ne vien cilvēkiem, kas cieš no depresijas, bet arī krietni līdzētu Latvijas ekonomikai.
Jāatzīst, ka Latvijā bez dzeršanas nav nekā, ko darīt. Cilvēki ir nomākti no saules trūkuma, kas izraisa D vitamīna deficītu, un no tā attiecīgi cieš garīgā veselība. Dažādās pasaules valstīs ir izveidojusies sociālās izklaides kultūra, kas ļauj atraut prātu no ikdienas raizēm, piemēram, dažādi hobiju klubiņi, tikšanās un diskusiju vietas. Latvijā savukārt galvenie veidi, kā izbēgt no nomāktības, ir kafija, tabaka, cukurs, alkohols un azartspēles. Tātad substances, kas izraisa augstu asinsspiedienu, dažādas vēža formas, cirozi, diabētu un nelabvēlīgas ģimenes.
Alkoholam pieder monopols uz Latvijas iedzīvotāju bēgšanu no ikdienas. Bet alkohols ir briesmīgs veids, kā izklaidēties. Labi, pirmās dažas glāzes ir ļoti OK, uzlabojas garastāvoklis, ir tā patīkamā, siltā sajūta iekšpusē, bet pēc tam nāk dezorientācija, sastrīdēšanās ar labākajiem draugiem un otrajām pusītēm, agresijas uzplūdi, kautiņš Vecrīgā, visbeidzot, pirms smadzenēs izslēdzas gaisma, notiek mēģinājums pakakāt, kas sākas sēdus, bet beidzas četrāpus, kakām veļoties gar ciskām.
Vēl ir azartspēles, kas, šķiet, ir diezgan populāras, ņemot vērā to, cik daudz mums ir spēļu zāļu. Ja nu tu neesi divos naktī gājis spēļu zālē, lai nopirktu cigaretes, tad zini, ka tur ir spēļu automāti ar lieliem, košiem ekrāniem, kas piedāvā "Tabakas nama" pārdevējai ar svaigi uzsistu aci sapni par naudu, kas nokritusi no gaisa un ļautu savākt savas dzīves drumslas un aiziet ar bērnu no sava vardarbīgā civilvīra. Bet azartspēles nav labdarība, tas ir bizness, kas pelna uz izmisušo rēķina.
Ir kāds variants, par kuru visi klusē, atskaitot dažus drosmīgus ļautiņus, kas ik pa laikam atļaujas par to ieminēties. Kāpēc nelegalizēt citas apreibinošās vielas bez jau nosauktajām? Narkotikas šobrīd ir nelegālas, bet vai tas cilvēkus attur no to lietošanas? Kur ir pieprasījums, tur ir piedāvājums, legāls vai nē. Neesmu dzirdējis, ka narkomāns būtu aizgājis pirkt heroīnu, bet dīleris būtu atbildējis: "Sorry, vecīt, geračs ir nelegāls, varbūt tā vietā tu gribi nopirkt paciņu smēķu un pāris aliņu?" Nē, tas, ko narkotiku dīleris, visticamāk, atbildēs, ir: "Jā, nav problēmu. Hei, tev nepietiek pilnam gramam, bet tu vari uztaisīt dažus atsūķus šosejas malā pie Rumbulas un atnākt vēlāk."
Nu labi, ja pilnīgi godīgi, heroīns ir absolūti graujoša viela, un, manuprāt, tai būtu jāpaliek nelegālai. Bet ir vielas, kuras noteikti nav kaitīgākas par legāli pieejamām, piemēram, marihuāna!
Alkohola lietošanas īpatnības es jau pieminēju, tagad pastāstīšu, kā norisinās tipiska uzpīpēšanas reize. Tu aizej uz kādu populāru tusiņu vietu, uzpīpē gandžu, nevienam pēkšņais gaisa "zaļums" nešķiet kas neparasts vai nosodāms. Tad iestājas tā foršā sajūta, kas ir pirms iemigšanas vai kas līdzīga tai sajūtai no rīta, kad negribas mosties. Tu jūties kā atmiņas no bērnības par plānajām pankūkām un tām pāri kūstošu medu. Tu aizej uz sieviešu "stand-up", un tas pēkšņi ir smieklīgākais "stand-up", kādu tu esi dzirdējis. Tu atrodi nepazīstamus cilvēkus, ar kuriem parunāt par tēmām, kas skar socioloģiju, filozofiju un mākslīgo intelektu.
Tālāk tu ej mājās, bet pēkšņi sagribas dubulto hotdogu, ko pārdod tikai degvielas uzpildes stacijās. Tev neder neviens cits, tev vajag tieši to dubulto! Ticis pie kārotā hotdoga un lielā "Sprite", kas tikko nācis no ledusskapja, sev atzīsti, ka lielais līkums bija totāli tā vērts. Mājupceļā redzi, kā sadzērušies idioti kaujas un viņu pavadošās dāmas kliedz "Bļ%d, tu mau#a je&anā, es tevi nositīš', na*uj!". Tu aizej mājās, apēd taktiski pieglabāto šokolādes batoniņu un aizej izgulēt saldāko un labāko miegu, kāds ir bijis pēdējo gadu laikā. No rīta tev nav ne paģiru, ne sirdsapziņas pārmetumu par pastrādātām muļķībām. Varbūt tikai neliela vēlme iziet pastaigā uz kādu no mākslas muzejiem.
Pieņemot, ka pieauguši cilvēki ir arī spriest spējīgi, būtu tikai loģiski viņiem ar savu ķermeni ļaut darīt, ko vēlas. Protams, tik ilgi, kamēr tas nekaitē citiem. Līdzīgi kā neloģiska ir sodīšana par atrašanos alkohola reibumā, kamēr nekas neliecina par neadekvātu uzvedību. Pie šādas loģikas – ja ne visi cilvēki apreibinošo vielu ietekmē rīkojas destruktīvi, bet daudzi cilvēki to dara skaidrā – vai attiecīgi nebūtu jāsāk sodīt arī par skaidrumu publiskā vietā?
Man ir mazliet apnicis klausīties atrunas par iemesliem nepadarīt marihuānu par legāli lietojamu rekreācijas vielu. Vieni saka, ka sabiedrība tam vēl nav gatava. OK, es pieņemu informācijai, ka uz pasaules fona tu uzskati Latviju par viensētu, kur bērni dzimst asinsgrēkā un mirst no pirmās infekcijas.
Otri bļauj: "Padomājiet par bērniem!" Šie otrie ir vislielākie liekuļi, viņi idealizē ideju par bērniem, nevis pašus bērnus. Bērni esot jāsargā no visa, no informācijas par seksu, no informācijas par apreibinošām vielām, no informācijas par feminismu un vides aizsardzību. Bet, tiklīdz šie bērni izaug un sāk domāt patstāvīgi, viņi ir "nekam nederīga jaunā paaudze, kad mēs augām...".
Ja reiz sabiedrība pārsvarā ir tik izglītota, ka spēj identificēt muļķīgus ierobežojumus un tos apiet tik viegli, kā jebkurā hipsteru dzertūzī mēreni skaļi nosaucot "Kādam nav paķēries līdzi?", tad no šādiem ierobežojumiem jēgas nav. Varbūt ir laiks spert soli Rietumu stilā?