Satversmes aizsardzības biroja tielēšanās kaut vispārīgā formā paskaidrot sabiedrībai, par ko tai vai citai amatpersonai netiek dota pielaide darbam ar valsts noslēpumu, varbūt ir saprotama no specdienestu loģikas (mēs – neredzamās frontes cīnītāji, darbojamies slepeni, un mums nav jāizgaismojas).
Taču plašākā sabiedrībā tā ir radījusi versijas gan par politisko pasūtījumu, gan iesaistīšanos politisko rēķinu kārtošanā, gan personisku atriebību. Šķiet, ka pats SAB beidzot ir sapratis, ka kaut kas aizgājis "ne tā", un, lai arī diezgan vispārīgi, taču Valsts kancelejas vadītājas Elitas Dreimanes lietā beidzot sāka kaut ko skaidrot.
Protams, specdienestu darba specifika nekad neļaus sabiedrībai uzzināt visu. Taču pieļauju, ka skaidrojums, ka, teiksim, deputāts no lielas partijas nesaņem pielaidi tāpēc, ka, atrazdamies kādā saulainā valstī, ir pazudis uz vairākām dienām kopā ar nedraudzīgas valsts amatpersonām, atgriezies ne tajā labākajā veselības stāvoklī un nespēja atcerēties un paskaidrot, kur bijis un ko darījis, noņemtu daudz jautājumu un iespēju interpretācijām.
Taču ne jau SAB ir vienīgais klusētājs. Nesen iznāca uzņēmējas Ināras Vilkastes grāmata ar informāciju (nevis viedokli), kas nav glaimojoša ne dažām tiesībsargājošām iestādēm, ne atsevišķiem neredzamās frontes cīnītājiem, ne virknei politiķu. Tā kā grāmatā ir konkrēti fakti, tad, šķiet, nebūtu nekas vienkāršāks, kā gadījumā, ja tie neatbilst patiesībai, tos atspēkot.
Taču nē – visi iesaistītie klusē kā partizāni. Tiesa, daži tomēr mēģina tikt vaļā no konkrētām atbildēm, aizbildinoties, ka grāmata esot tendencioza un neesot uzmanības vērta, autore – neuzticama, un vispār - tas tā neesot. Nu – neesot.
Taču tiem, kas grāmatu, kura ir pieejama lielākajos grāmatveikalos, tomēr ir lasījuši (pareizāk gan, ņemot vērā informācijas pārbagātību, būtu teikt – pētījuši), rodas mulsinoši jautājumi.
Piemēram - tad kāpēc tomēr specdienestu darbinieki, piemēram, bijušā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča spridzināšanas dienā pēkšņi tik cītīgi, izmantojot mobilo tīklu, ir metušies noteikt upura atrašanās vietu? Un kāpēc tomēr cits darbinieks tieši sprādziena brīdī ir laiskojies turpat tuvumā?
Tāpat nav skaidrs, kāpēc viens apsūdzētais, neraugoties uz iepriekšēju sodāmību, ir bijis specdienestu darbinieks, bet cits figurants aizturēšanas brīdī lepni paziņoja: "Par aizturēšanu vēlos, lai paziņotu KNAB vadībai!"
Taču uz šiem jautājumiem neviens neatbild.
Protams, Vilkastes grāmata neraisa tādu sabiedrības interesi kā Dreimanes lieta. Taču – vai nu tā ir un paliks vienīgā - kā zināms, ūdens, ilgi pilot, var sadrupināt pat akmeni. Katrs šāds gadījums, ko neskaidro, aizbildinoties ar noslēpumu, padziļina neuzticību gan konkrētajiem cilvēkiem, gan iestādēm, gan valsts varai.
Iespējams, ka politiķi ir nosprieduši, ka viņi vairs tāpat zemāk nevar krist, jo jēdziens "politiķis" jau tagad daudziem ir kļuvis par sinonīmu visādām nosodāmām nodarbēm. Taču specdienestiem un tiesībsargātājiem tomēr vēl ir laiks pārdomāt savu komunikācijas taktiku. Varbūt tomēr saņemties un iespēju robežās komunicēt ar sabiedrību?
Pretējā gadījumā tas ne tikai provocē jokus, ka skaidrojumi tiek slēpti tikai tādēļ, lai neviens neuzzinātu, ka dienesti neko nav noskaidrojuši un neredzamās frontes cīnītājiem nav argumentu, bet pakāpeniski viņus, izsakoties pazīstama žurnālista vārdiem, sāks uzskatīt par "liekēžiem".