Cilvēcīgākā dokumentālā filma par karu, kas uzņemta Afganistānā. Filmas "Astoņi pilnmēneši" skatītājs kļūst par liecinieku notikumiem pie pašas frontes līnijas. Atklātās vīru sarunās ārpus posteņu drošajiem nocietinājumiem karavīri neslēpj savas emocijas pirms kaujas. Filmā fiksētas arī pirmās sajūtas pēc ievainojuma un domas pēc tam, kad dzīvību izglābusi bruņuvestes plāksne. Karavīri dalās ar dzīves pieredzi, kas iegūta ikdienas kaujās, kur vienmēr jūtams nāves tuvums. Kameras priekšā karavīri atļaujas arī rūgti pajokot, ka šajā "zvaigžņu karā" ar augstajām tehnoloģijām un jaunāko bruņojumu viņi stājas pretī aci pret aci ar kaujiniekiem, kuri cīnās pēc sentēvu metodēm, slēpjoties aiz akmens tikai dažu simtu metru attālumā.
Šis nav stāsts par karu pret terorismu, šis ir stāsts par to, kā karš maina cilvēku. Filmas autori pavadīja 5 nedēļas vienā no bīstamākajām pasaules vietām - Kunāras ielejā Afganistānas un Pakistānas pierobežā. Filmu veidojuši Ģirts Straustiņš, Sandijs Semjonovs un Zane Peneze.
Par šo filmu es biju padzirdējis jau krietnu laiku iepriekš, tomēr līdz pat šai dienai nebiju radis laiku un iespēju to noskatīties. Pirms skatīšanās biju pat saviem Twitter sekotājiem uzprasījis kā patika šī filma un vairums par to izteicās pozitīvi. Tagad esmu noskatījies šo filmu un varu pāris vārdos izteikt savas domas par to.
Dokumentālās filmas es skatos bieži, tas faktiski ir mans iecienītākais filmu žanrs. Tomēr konkrēti dokumentālās filmas par karu es īpaši daudz neesmu skatījies - šī tēma nav mani saistošākā. Pirms filmas noskatīšanās es aizdomājos vai tik šī filma nebūs par karu un karam tik tipiskajiem šaušanas, asiņu un ciešanu motīviem. Tas pavisam noteikti nebūtu tas, kas mani interesē un tāpēc savā ziņā mani mierināja filmas autoru veidotais filmas apraksts "Šis nav stāsts par karu pret terorismu, šis ir stāsts par to, kā karš maina cilvēku."
Un viņi nav samelojušies, filma ir izdevusies patiešām emocionāla un tā lieliski parāda kādi ir tie cilvēki, kas mūsdienās dodas karot. Jāatzīst, ka iepriekš es neko īpaši daudz nebiju aizdomājies par šo vīru motivāciju braukt uz karstajiem punktiem un man pietika ar apziņu, ka viņi ir konkrētas jomas profesionāļi un brauc strādāt. Pēc filmas noskatīšanās sapratu, ka nav viss tik vienkārši. Karošana šiem cilvēkiem ir sava veida atkarība. Gluži tāpat kā azartspēles, Internets vai sekss. Un filmas veidotājiem ir izdevies filmu izveidot tādā formā, kas atklāj mūsu kareivju emocijas par konkrēto misiju, sadzīvi un karu kopumā. Es pieņemu, ka šeit Latvijā mēs no rītiem neceļamies ar domu, ka šī diena var būt arī pēdējā. Karstajos punktos dienošajiem karavīriem tāda ir ikdiena. Filma liek aizdomāties par to, cik ērta un komfortabla mums te dzīvošana.
Interesanti bija vērot kā vietējie Afganistānas iedzīvotāji ar riebumu skatās uz "miera ieviesējiem" un tas ir saprotams - nevienam nepatīk svešinieki savā zemē. Man pašam nav īsti skaidrs ko tie amerikāņi tā raujas ieviest demokrātiju dažādos pasaules nostūros, bet filma šo jautājumu neapskata vispār. Tas tiek atstāts pašu izvērtēšanai.
Tā kā filma nav tikai par karu un tajā tikpat kā nav tiešas vardarbības un asiņu, tad rekomendēju to noskatīties arī jums, mani lasītāji. Jā, filmā ir interesanti Afganistānas skati, krikumiņi no karavīru ikdienas, tomēr būtiskākais - lieliskais tur dienošo karavīru sajūtu un izjūtu atspoguļojums. Vīri (patiesībā lielais runātājs ir viens karavīrs) atklāti un bez iegrožošanas stāsta par savu ikdienu. Un šī atklātība laikam arī ir galvenais kāpēc man filma Astoņi pilnmēneši tik ļoti patika.
Vēlos norādīt, ka šo filmu ikviens interesents varēja noskatīties LTV1 svētdien (27. novembrī) plkst. 21:40.
P.S. Paldies filmas veidotājiem un personīgi Zanei Penezei par iespēju noskatīties šo filmu!
Ja arī Tev ir blogs un Tu vēlies dalīties savā saturā ar "Delfi" lasītājiem, pievieno savu blogu www.delfi.lv/blogi arī Tu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
