Pirms sezonas bija nopietns jautājums - kas būs lielāks ieguvējs no pārmaiņām: Rīga bez Šuplera vai Šuplers bez Rīgas? Patlaban tā rādās, ka īsti par ieguvēju nekļuva ne viena, ne otra puse - Dinamo un CSKA patlaban savā starpā mēģina sadalīt 7.vietu konferencē, kas dod tiesības pirmajā izslēgšanas spēļu kārtā nespēlēt pret Sanktpēterburgas SKA.
CSKA gadījumā to gan nosacīti var saukt par progresu salīdzinoši ar pagalam neveiksmīgo pērno sezonu, kad komanda pārliecinoši palika ārpus playoff zonas, taču vienlaikus komandas sastāvs noteikti ir atbilstošs augstākām vietām, un tās sniegumu visā sezonas garumā par spožu nenosaukt. Turklāt nevar aizmirst vienu - šosezon 8.vieta Rietumu konferencē faktiski nozīmē to, ka komanda playoff iekļūst tikai Lokomotiv piemeklējušās traģēdijas dēļ - jo nevienam domājams nav šaubu, ka Loko būtu tabulā augstāk par Rīgu un CSKA.
Vienlaikus par Šuplera nedienām Maskavā mums droši vien sevišķi nevajadzētu domāt, jo nav tā, ka pašmājās viss būtu čikiniekā, tad jau drīzāk otrādi.
Patiesībā man šķiet, ka šobrīd nav pat tik svarīgi, cik punktu Dinamo ir turnīra tabulā, bet gan tas, ka ar salīdzinoši retiem izņēmumiem "Dinamo" sniegums šosezon ir maigi izsakoties nekāds. Izņemot spēles pret pastarīšiem (Vityaz, Avtomobilist, Lev, Spartak), kādi vēl mači ir bijuši, kuri paliks pozitīvā atmiņā? Uzvara papildlaikā pret SKA, pēcspēles metienos pret Magņitogorsku, viesos pamatlaikā pret Salavat Yulajev, plus pietiekoši veiksmīgās spēles pret Maskavas "Dinamo", tas laikam arī viss, ar ko rīdzinieki šosezon var lepoties. Jau ilgāk kā 10 spēles pēc kārtas mūsējie nav guvuši vairāk kā 2 vārtus, visbiežāk spēlējot ar tipisku futbola rezultātu. Līdz ar to dīvainā kārtā ir sanācis, ka agresīvais uzbrukuma hokejs, kuru it kā kultivē Dinamo jaunais treneris, rezultātos dod to, ka tādi brīnumi kā spēļu uzvarēšana, to gaitā zaudējot ar 0-4, ko pirms pāris gadiem Dinamo piekopa regulāri, šobrīd izskatās pēc totālas fantastikas.
9 no 10 spēlēm šosezon "Dinamo" spēlē garlaicīgi, bez uguntiņas. Varu vien priecāties, ka no 3 spēlēm, kurās šosezon biju klātienē, vismaz viena bija aizraujoša - zaudējums ar 2:4 pret "Salavat Yulajev". Tikām pat papildlaikā izrautā uzvara pret Maskavas "Dinamo" nespēja atsvērt to, ka 60 minūtes uz laukuma notika visai bezmērķīga ripas dzenāšana šurpu-turpu, bez sevišķas domas tajā visā jeb vienvārdsakot - garlaicīga padarīšana. Līdz ar to ir tikai likumsakarīgi, ka Arēnu šosezon neizdodas piepildīt pat uz lielākajām spēlēm, jo skatītājus tomēr interesē ne tikai tas, lai rezultāts uz tablo būtu mūsējiem labvēlīgs, bet arī tas, lai spēles laikā nenāktu miegs.
Īsti pat nevaru iedomāties, ko varētu saukt par pozitīvajiem šīs sezonas pārsteigumiem. Ok, Miķelis Rēdlihs labu laiku bija līgas labāko punktu guvēju sarakstā, bet pamatā to nodrošināja ne pārāk ilgs ļoti veiksmīgs posms, kamēr tagad atkārtojas tas, kas vienmēr ir bijis raksturīgs labākajiem pašmāju hokejistiem - atklājas, ka neviens no viņiem nav spējīgs būt labs visas sezonas garumā un ilgstoša spēles krīze ir neizbēgama. Arī pagājušās sezonas varonis Dārziņš, cik atceros, toreiz sāka ar 17 spēlēm bez gūtiem vārtiem. Šosezon ir bijuši īsāki vai ilgāki periodi, kad maiņa Sprukts-Karsums-M.Rēdlihs strādāja kā teju perfekts mehānisms, bet nule izskatās, ka arī tās produktivitāte ir smagi kritusies. Tas, ka Cipulis nesen pamanījās beidzot gūt sezonas pirmos vārtus, nemaina apstākli, ka uzbrucējam, kas nespēlē 4.maiņā, šāda rezultativāte ir nožēlojama. Iespējams, Lucenius nākamsezon patiešām kļūs par vērtīgu spēlētāju Dinamo komandas modelī, bet dīvainā kārtā Somijas līgā (kura nebūt nav vāja) viņa rezultativitāte bija visai iespaidīga, kamēr Rīgā viņš šķiet ir pieņēmis vārtu negūšanas celibātu.
Pagalam neveiksmīga sezona sanākusi Ņiživijam - viena trauma pēc otras, un tā arī nevienu brīdi viņš šķiet nav bijis 100% formā. Daudzi cerēja, ka par nākamo Lauri Dārziņu kļūs Bukarts, taču realitātē viņam reti vispār atrodas vieta laukumā. Džeriņš visu sezonu izsists traumas dēļ, Meija par spīti labākam spēles laikam kā iepriekšējos gadus, ar spožu rezultativitāti neizceļas. Ankipānam daļu sezonas izčakarēja trauma, joprojām viņš ir sliktāks kā pērn. Podziņš uz laiku kļuva par stabilāku pamatsastāva spēlētāju kā pie Šuplera, iesita dažus golus, bet par nekādu dižo komandas līderi vēl kļūt nav gatavs. Lundmarks un Varjs - sāka normāli, bet pēdējā laikā arī nekā diža no viņiem nemana, vismaz nosaukt kaut vienu no viņiem par lielisku pirkumu laikam gan nevar.
Kaut kādā mērā mani patīkami pārsteidz Māra Jučera spēle, taču vienlaikus ne uz mirkli neatstāj sajūta, ka attiecībā uz vārtsargiem nekādas plānveida stratēģijas Dinamo nav. Vai Holts ir gana kvalificēts, lai būtu stabils pamatvārtsargs? Pēc sausajām uzvarām it kā gribas teikt - protams! Pēc sliktākām - ka uzticības kredīts ir pārāk augsts, un ka gadījumā, ja Holts nospēlē slikti, nākamo maču klātos aizvadīt Jučeram. Plus nav nekādas garantijas, ka nākamsezon Jučeru nepiemeklē tāds pats liktenis kā iepriekš Naumovu, Muštukovu, Lūsiņu - ka bez sevišķa iemesla izrādās, ka vārtsargs komandai vairs nav vajadzīgs.
Ja tomēr saskatīt kaut ko pozitīvu - aizsardzība šosezon viss ir puslīdz normāli, paviršību kļuvis mazāk. Bet es šaubos, ka komanda, kura spēlē Toljati "Ladas" sliktākajās tradīcijās (cenšas uzvarēt visas spēles ar 1-0) var būt ilgtermiņā skatītājiem interesanta. Vismaz man ir grūti iedomāties, kāpēc par šīs sezonas "Dinamo" varētu fanot kaut viens cilvēks ārpus Latvijas.
Ja arī Tev ir blogs un Tu vēlies dalīties savā saturā ar "Delfi" lasītājiem, pievieno savu blogu www.delfi.lv/blogi arī Tu!