Tiesa, pēc dabas esmu "pilsētniece". Knišļi, rāpuļi mani neiepriecina, bet slapjas kājas, ekstrēmi apstākļi un svaigs gaiss ir lieliskākā atpūta.
Draugs vēl vairākas reizes piekodināja, ka būs odi un citi dabas "brīnumi", bet nebija pat divu domu - laivu braucienā noteikti piedalīšos. Turklāt tas nebija plānots kā kolektīvais pasākums, bet mums diviem vien.
Maršruts: Liepavoti - Spicrāmis, apm. 76 km. Trīs dienas. Gauja.
Karstās dienas bija mitējušās, iestājies vēsāks, kā arī vējaināks laiks. Kamēr gaidījām laivu, paspēju sagriezt salātus. Pēc vairāk kā stundas gaidīšanas, beidzot tikām pie airiem un laivas.
Gauja pavisam rāma. Ne tuvu pavasara temperamentam. Krāču nav. Ūdens līmenis zems. Dikti mierīgi manam straujajam raksturam. Arnis airē. Teicās, ka pēc Gaujienas tilta būs jāairē man. Paspēju pat kādu pusstundiņu iesnausties. Pienāca arī mana kārta airēt. Viena stunda. Galvenais laivu noturēt taisni. Arnis arī iesnaudās. Putni čivina. Upes tilbīte ik pa brīžam "iesmej".
Vakars tuvojas. Esam starp Latviju un Igauniju. Jāmeklē vieta, kur pārnakšņot. Viena sēre, otra, trešā, bet neviena nešķiet gana laba. Tuvojas nākamā. Igaunijas pusē. Tā ir īstā. Govju paradīze! Vietām redzamas govju "saulē ceptās karašas" un nagu nospiedumi. Skaists vītols. Zem tā arī tiek celta telts. Ugunskurs, līdzpaņemtais šašliks, skārdene ar alu un pusdienu salāti, tas viss vakariņās.
Tā kā ceļš vēl tāls, laicīgi dodamies čučēt. Nakts ir vēsa. Savukārt rīts... ...kā vienmēr burvīgs. Nevar salīdzināt ar pamošanos istabā ar sauli AIZ loga.
Lasiet vēl -
DELFI Aculiecinieka ceļojumu stāsti
