Manu komandas biedru viedoklī ieklausoties atstāju mašīnā fotokameru. Pirmkārt– liels svars, otrkārt– lielo kameru nevar ik brīdi paķert no somas. Tā nu vienīgā manas kameras bilde ir komanda (Jānis Nāgelis, Lāsma Ozoliņa, Raimonds Lapiņš, Guntars Mankus, Pēteris Apinis) pirms došanās ceļā.

2i kilometri jūrā – pagriežamies pa kreisi Salacgrīvas virzienā, jo nolemjam apiet ledus sanesumus. Slēpojas viegli– braucam slīdsolī, un šeit es saprotu savu kļūdu– esmu paņēmis tūristu slēpes ar metāla maliņu, kas ir savus desmit kilogramus smagākas kā kolēģiem. Sniegs virs ledus ir tikai daži centimetri, izskatās kā lielas zvīņas, slīdsolī lielākoties slēpot labāk nekā Uzvaras parka trasē. Kilometriem ledus ar šo mazo sniegu ir tik gluds, ka tikpat labi šo ceļu varētu veikt ar velosipēdu.

4 kilometri jūrā– esam šķērsojuši savas piecas plaisas ledū, kas visas ne platākas par 30 centimetriem un aizvilkušās ar plānu ledu. Mūsu priekšā aptuveni četrus metrus plata plaisa ar viļņojošu brīvu ūdeni. Saule spīd gaiši, pūš dienvidaustrumu vējš 4 metri sekundē. Šis vējš ne tikai virza mūs, bet arī ledus gabalus prom no krasta. Izšķiramies doties ziemeļu virzienā– Ainažu pusē taču būtu jābūt lielajam ledus krāvumam, kur plaisai būtu jābeidzas. Pēc kilometriem trīs sasniedzam vietu, kur plaisa tiešām ne platāka par pusmetru. Ar ieskrējienu to šķērsojam, dodamies uz Roņu salu.

Pēc nepilna kilometra nākamā plaisa, pie kam plaisas savienojas arī šķērsām– tātad tie jau ir brīvi peldoši ledus gabali. Dažviet šķērsojot plaisas ar ātrumu pretējais ledus gabals nošūpojas – tātad ir pietiekami mazs, lai reaģētu uz manu svaru. Vienojamies lielākas plaisas par pusmetru nešķērsot tieši, vēlāk tomēr nākas šo principu pārkāpt.

7.2 kilometru no krasta, 19 kilometru noslēpots kopā – kuģu ceļš. Ledlauzis savā ceļā atstāj krāvumiem līdzīgu taku. Šī taka ir sasalusi. Šķērsojam to un zvanam Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centram – kuģu ceļu esam šķērsojuši – priekšā milzīgs balts pilnīgi gluds tuksnesis – dodamies uz Roņu salu. Saņemam dažus ieteikumus un laba vēlējumus, kā arī aicinājumu nekavējoties atgriezties, ja kaut kas ne tā.

10 kilometru no krasta. Krasts jau plāna svītriņa. Saule debesīs stāvus. Paēdam, ko nu kurš. Izrādās, ka šokolāde un batoniņi man negaršo ne tikai uz zemes, bet arī uz jūras. Secinām, ka palikuši 54 kilometri, bet plaisu dēļ tik un tā nāksies kaut ko pielikt. Aptuveni četri grādi, viegls vējš mugurā, skaists un neparasts tuksnesis, slēpošana sagādā patiesu prieku.

14 kilometru no krasta. 27 kilometri noslēpots. Kuģu ceļš. Igauņu ledlauzis "Marss" nogājis šajā vietā ceļā uz Skultes ostu. Gājis pirms dienas, nakts nav bijusi pietiekami auksta. Starp salauztajiem ledus gabaliņiem ūdens. Veicam apspriedi. Redzamības
robežās ir vēl viena taisna kukuržņu līnija. Ja nu kuģis gājis turp pa vienu ceļu, bet atpakaļ pa otru? Krasta apsardzes vīri iepriekš tika brīdinājuši, ka ledlauzis parasti dzenot jaunu vagu, jo pilnīgi gludais vieglāk laužams.

Viena 20 metru plata ūdens ceļa šķērsošanai mums resursi ir. Pēc tam sausas drēbes un ceļš tālāk.Bet ja nu otrs ceļš? Tad vajadzēs to šķērsot vai šo pašu atpakaļ. Izšķirošs izrādās arguments par otro dienu, proti – no Roņu salas vajadzēs atgriezties. Un ja mēs krastam tuvosimies ļoti noguruši, vēlākā vakarā, tad divus ūdensceļus pārvarēt varētu būt pārāk liels risks. Izšķirošais vārds pieder pieredzējušākajam komandas biedram Guntaram. Viņš ir daudzkārtējs pasaules čempions rogainingā (diennakts orientēšanās), veicis pasaules augstākās pakāpes piedzīvojumu sacensības un kāpis Himalajos. Viņa pieredze saka – risks ir pārāk liels. Griežamies atpakaļ.

Atpakaļceļš gluži tāpat nozīmē milzīgus līkumus apkārt lāmām un plaisām. Sāku atpalikt. Dzelzs meitene Lāsma brauc visiem pa priekšu, un es jūtu, ka man nebūt nav viegli. Šķērsojot atpakaļceļā pirmo – aizsalušo kuģu ceļu, mani komandas biedri jau iedzer lāsi "stipro tēju", proti– tējai nedaudz klāt alkohols. Es iedzeru sporta želeju, ko tiesa, biju plānojis darīt tikai sākot no 50 noslēpotiem kilometriem.

Atceļu veicam īsāku, toties pārvaram krasta tuvuma krāvumu. Zināms ekstrēms– ledus bluķiem kantis ir kā naža asmens – pakritīsi – roku noraus.

Kopā septiņās stundās esam veikuši nepilnus piecdesmit kilometrus. "Kapteiņa ostā" apēdam tikai zupu – nekāda pārliekā izsalkuma nav, iedzeru arī "Užavas" alu. Secinājums – turp jau tos 64 kilometrus taisnē, bet 80 realitātē līdz Roņu salai būtu aizslēpojis, bet atpakaļ būtu Nāves ēnā. Pa jūru jāslēpo ar slīdsoļa slēpi, bet pāri krāvumiem ejot tā vienkārši jāņem nost. Ja igauņu ledlauzim nevar atņemt dzenskrūvi, tas vienmēr nelaikā izpostīs šo jauko pārgājienu uz Roņu salu. Par metodēm – kā var šķērsot ūdens ceļus, es neko nerakstīšu, jo šīs metodes tik un tā ir pārlieku riskantas pat profesionāliem avantūristiem.

Paldies Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centram un glābšanas dienestam – viņi sākumā godprātīgi centās atrunāt, bet pēc tam deva virkni labu padomu un sekoja līdzi mūsu gaitām.

Pēteris Apinis, ārsts

Esat bijis piedzīvojumiem bagātā, aizraujošā ceļojumā? Rakstiet DELFI Aculieciniekam, sūtiet foto, video reportāžas - aculiecinieks@delfi.lv vai reģistrējieties, pelniet DELFI dālderus un tieciet pie vērtīgām balvām