Foto: DELFI Aculiecinieks
Mežs, daba un vēsture, lielisks savienojums svētdienas rīta pārgājienam. Braucam uz Džūkstes pagasta Lancenieku pusi, garām Dunduru pļavām, sasveicināmies ar buļļiem, kas ganās Dunduru pļavās, pašā Džūkstes upes krastā un tad jau vēl dziļāk mežā. Līdz pat Čigānu rozām.

Par rozām sauc kāpu joslu, kas iet, biežāk, gar purva malu, taču čigānu rozas iesniedzas dziļi purvā. Jau iepriekš mums ir zināms, ka pie Čigānu rozām sabruka Krievu daļu uzbrukums Ziemassvētku kaujās Lielupes kreisajā krastā. Par to, vēl pirms Otrā pasaules kara, liecinājuši kapu uzraksti Čigānu rozās- "Heir ruhen 500 Rusen" (šeit atpūšas 500 krievu) un "Heir ruhen 211 Rusen" (šeit atpūšas 211 krievu). Šie akmeņi sākumā bija mūsu galvenais ceļa mērķis, jo pēc otrā pasaules kara tie vairs nav atrodami. Tad nu cerējām tos atrast kārtīgi izpētot rozas. Jāatzīst, ka nespējām arī iedomāties, kā izskatās rozas dabā, arī tas bija zināms vilinājums.

Jau iepriekš ir pastrādāts, lai izpētītu, kā rozas atrast, kā tām piebraukt pēc iespējas tuvāk, tomēr dabā viss ir savādāk, īstos ceļa līkumus atrast nav tik vienkārši kā šķitis iepriekš. Nākošais uzdevums ir tikt pāri Džūkstes upītei ar sausām kājām. Mums paveicas un mūsu pārceltuve pār upi ir tieši pie rozām.

Viegla rīta migla, svaigais gaiss un lecošā saule, tie ir pirmie iespaidi šajā vietā. Laikus attopamies, ka vajadzētu iemēģināt kompasu, jo vai gan maz dzirdēts par cilvēkiem, kuri pašu spēkiem nespēj izkļūt no mežiem un purviem? Nodrošinoties pret kļūdām un kompasa pazaudēšanu vai citām tehniskām likstām, vēl nopētām kokus, lai saprastu, kā pēc tiem noteikt pareizo debesu pusi. Labi, ka bijām tik tālredzīgi, jo atpakaļ ceļā tiešām kompasa sniegtā informācija lieti noderēja.

Jau pēc pirmajiem simts soļiem caur kokiem samanām zelta krāsā mirdzošu miglu, kas pārklājusi visu purvu ar savu mitro plīvuru. Bez vārdiem nospriežam, ka tas ir mūsu virziens. Kā vārti mūs saņem pirmie saulē mirdzošie zirnekļu tīkli. Tie saausti teju visur, kur acis rāda, gozēdami sevī uzkrātās rīta rasas lāses.

Purvs, tāpat arī rozas mūs pārsteidz ar neticami bagātu augu valsti. Tas pārsteidz ar nekad neredzētām sēnēm, ar dzērvenēm un ar brūklenēm. Ogas varonīgi ēdam saujām, tās nosaucot par vitamīnu bumbām - bagātīgas.

Pašas rozas ir pārsteidzošas savā vienkāršībā, mēs katrs esam gaidījuši ko citu- kāpas ar klintīm līdzīgiem krastiem, vienkāršas smilšu čupiņas purvā, bet īstenībā - pat grūti noraksturot- smilts paugurs, kur katrā tā pusē redzams purvs.

Šim laikam neraksturīgi daudz dažādu sēņu, manam prātam sāk likties, ka visas iespējamās sugas, dažas vēl nekad nebiju redzējis, piemēram, sēne kas izskatās pēc liela bezē cepuma.

Atgriežoties pie pārgājiena mērķiem, mēs apmēram divarpus kilometrus rozu esam pārstaigājuši krustu šķērsu, izpētīti teju visi krūmāji, un no akmeņiem ne vēsts, taču pasaules kara liecības šeit netrūkst. Tranšejas, vietām koki kuros ieaugušas dzeloņdrātis, neskaitāmi daudz un dažādas pudeles, kas skaidri apzīmē to, no kāda laika tās šeit saglabājušās. Daudzas racēju atstātas bedres, ap kurām mētājas dažādi priekšmeti, kas nav šķituši tik vērtīgi, kā meklētais. Pie šīm izraktajām bedrēm arī mēs pakavējamies ilgāk, caur pirkstiem pasijājam izraktās smiltis un ne bez rezultātiem. Mutes ermoņikas šķiet ļoti vērtīgs atradums, jo smadzenes pašas no sevis uzbur emocionālo šī priekšmeta vērtību, sāk radīt pašas savu stāstu. Kādā citā smilts kaudzē izdodas atrast plakano bateriju ar daļēji saglabājušos etiķeti, kas šķiet pārsteidzoši, pēc tik daudz gadiem, kas līdzi nes neskaitāmus gadalaikus ar mitrumu, salu, sniegu. Atrodam karoti ar iniciāļiem, mazu spogulīti un fragmentus no cigarešu etvijas. Šķiet, ka zeme šeit ir pilna vēstures elpas, gribas tai jautāt, ko gan tā sevī slēpj, gribas kokiem jautāt, ko tie savā mūžā redzējuši.

Akmeņus mēs neatradām, vismaz šoreiz, bet sajutām meža, purva, dabas un vēstures elpu. Sajutām neskartas dabas elpu. Sajutām rudenīgā rīta elpu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!