Krusts pāri Latvijas futbolam
Jau naktī pēc Eiropas čempionāta finālsvilpes Dombrovskis sasauca valdības ārkārtas sēdi, kurā vienbalsīgi pieņēma lēmumu likvidēt Latvijā futbolu. Tas ir visu neveiksmju vaininieks. 2004.gadā vinnēja Grieķija un tagad ir dziļā žanī. 2008.gadā un šogad kausu pie lūpām lika spāņi un ir turpat. Vācijai tik jāspēj donorēt.
2004.gadā arī Latvijas futbols uzlidoja kosmosā un tagad var droši teikt, ka tieši tas kļuva par krīzes priekšvēstnesi. Šo ziņu ar patiesu prieku uzņēma Norvēģijas govju slaucējs Kalvītis un buldozerists Šlesers. Tad, lūk, ne jau viņi visos mēslos ir vainojami, bet Starkovs ar Verpakovski!
Un vēl viens vērā ņemams iemesls MK lēmumam - Ganā, Kotdivuārā vai Surinamā mūsu futbolistiem tēvu nav, bet arābi vai indusi, uz kuriem Īrijā kritušas latvju tautumeitas, futbolu diez ko spēlēt nemāk. Tāpēc futbolam Daugavas krastos ir punkts! Pēc sēdes pie Dombrovska pienāca Mežecka gars un mēģina vēl ko glābt: "Finālā pret Spāniju vajadzēja spēlēt nevis Itālijai, bet Latvijai. Pirms čempionāta Itālija zaudēja Krievijai 0:3. Krievija spēlēja neizšķirti 0:0 ar Lietuvu. Baltijas kausā Lietuva ar 0:5 zaudēja Latvijai. Viss ir skaidrāks par skaidru!" Dombrovskis ieņēma ezīša pozu, domāja, domāja un tad izdvesa: "Ja tā, tad mierinājumam no ES prasām vienu CAF un vienu RVR vagonu piecpadsmitgadīgā "Torres"! Saimniecībā noderēs." "Toresam jau 28," iejaucās Kreipāns. "Nu tad divdesmitastoņgadīgā...," punktu pielika ezītis un aizgāja miglā.
Ja par karali, tad arī par karalieni. Kā olimpiskais gads, tā dakšiņu pakaļā dabū Olijari. Šoreiz laime dakšiņas veidā iedūrās ģimenes galvai Ļudai. Eiropas čempionātā vieglatlētikā viņas audzēkni pašā finišā izcirpa jauniņā Laura Ikauniece un tika pie bronzas medaļas. Pie reizes parādot, ka labi gēni bijuši i Plūksnai, i Ikauniekam.
Govis un teļš
Teju vai visas šīs vasaras centrālais notikums Ventspils Govju parāde nāca ar ļoti cītīgu līgumu lasīšanu. Gan mākslinieki, gan mēra pārstāvji tos pētīja un vētīja pa vertikāli un diagonāli, liekot lietā Eiklīda un Lobačevska ģeometrijas formulas. Tur bija par termiņiem, govju un sekretariāta pupu izmēriem, par vajadzību katram māksliniekam nofotografēties ar savu govi uz Ventas un Ordeņa pils fona. Bet līgumos nebija neviena vārda, ka māksliniekiem jāfotografējas arī ar teļu. Līdz ar to izpalika svētku kulminācija, jo 15 minūšu feijerverķis to nekādi nevarēja aizstāt. Atlika vien ganīties Puzes pļavās, kur pēdējā laikā pa retam iemaldoties kāda jauna kaziņa. Viss iepriekš minētais gan nebija šķērslis, lai autori saņemtu tikai pusi honorāra, jo Ventspilī ir cits laiks, cita nauda, citi likumi un tikumi. Otra puse it kā tikšot ieskaitīta Krājbankas fuktukā.
Jau mēnesi Latvija bija dzīvojusi nesaprotamās gaidās. Kaut kas svarīgs ieradīsies. Bet kas, kad, kur, ar ko neviens neteica. Un tad, kā no zila gaisa pie Brīvības pieminekļa baltā zirgā piejāja Hilarija. Paskatījās uz trijām zvaigznēm un norausa asaru. Toties topošajam Lipkes memoriālam, uz kura atklāšanu viņa bija speciāli ieradusies, visi pagāja garām, to pat nepamanot, jo tieši tobrīd Suharšteins Kaganovičam uzdeva jautājumu par īpašumiem un prostitūciju. Kamēr Rinkevičs meklēja pareizo ielu, Hilarija jau bija bruņumašīnā un traucās atklāt ASV diplomāta Samnera Velsa vārdā nosaukto ielu. Taču arī tur sanāca gļuks. Ielu plāksnes taisītāji par tādu Samneru nebija neko dzirdējuši, toties bija lasījuši Herberta Velsa grāmatas. Un, drošs paliek nedrošs, nodrukāja plāksnītes "Herbert Wells street". Hilarija, to ieraugot, atcēla arī šo pasākumu. Herbijs Velss pie visa vēl bija arī brits! Tomēr vienu plāksnīti viņa paņēma, jo šo veltījumu "Kremļa sapņotājam", kā šur tur šad tad dēvēja Herbertu, uzdāvināšot Lavrovam, ar kuru tikās pēc ciemošanās Rīgā. Ar Putina sekretāru par laimi nenācās runāt par prostitūciju. Ja nu vienīgi tā var nosaukt Krievijas helikopteru un ieroču piegādes Sīrijai...
Viss gan izrādījās vienkāršāk - pēdējā brīdī Lipkes memoriāla atklāšanu Klintone esot aizstājusi ar tikšanos ar Lauri Reiniku. Tā izdevusies emocionāli sirsnīga - viņai paticis Laura zilais krekls, bet viņam - Hilarijas "Lauma lingerie" krūšturis. To vajadzējis ar steigu iegādāties pēc Laura stingrā rokasspiediena, no kā sekretāres krūtis piebriedušas uzreiz par pāris izmēriem.
Klizma "Džimlai Rūdi rallalā"
Pēdējā laikā galīgā ķīselī bija sagājuši visa veida aprūpes centri un pansionāti - Kalupē, Rūjā, Kalkūnos, Ģintermuižā, Veģos, Reģos nespēja vien izmeklēt dažādus negadījumus. Cilvēki dzisa vai tika izdzēsti trakāk kā X-failos. Agrāk ne-gadījumos diedziņš tika tīts līdz ministrijai un tad pa gaiteņiem līdz galvenajam kabinetam, kur tika ņemts nost skalps. Tikai šoreiz ministrienei nevis paņēma copi, bet iedeva galveno - izvadītājas - lomu filmā "Džimlai Rūdi rallalā". Skauģi no ZR ZZ un ZZS, kuras biedrenes Staķes skalps joprojām šūpojas virs premjera krēsla, jau sāka melst, ka bez kukuļa, t.i. viņķeļa tas nav iespējams. Turklāt, atšķirībā no Kukules, viņai nevajadzēja izģērbties. "Žēl gan," noteica Skuja. "No lomas līdz Lielajam Kristapam vai vismaz mazajam jānītim tikai viens solis." Tikmēr, kamēr IVV tika grimēta filmēšanai, viņa parakstīja papīru, ka minētajos centros no darba tiek atbrīvotas visas pavāres un māsiņas. Ietaupīto naudu viņa pati zināšot, kā un kam labāk sadalīt. Līdz "dublis viens, dublis divi" lieta tomēr tā arī netika. Scenārijā bija slidena vieta. Bija jātaisa klizma, bet īsti nevarēja saprast, vai viņa to taisīs, vai Krivāns viņai taisīs. Ja pēdējais variants, tad tas jau būtu trakāk par skalpa noņemšanu. Sūdi rallā. Lai rallalā iet viss PR!
Gapoņenko grib būt Kuzņecovs?
Izredzētās tautas iedrošinātas, sarosījās citas arī mazāk ieredzētas kopienas. Rīgas Domē, Privatizācijas aģentūrā un NĪA uz galda jau bija Gapoņenko iesniegums. Viņš, boļševika dēls un mazdēls gribot pieteikties uz antikomunista Kuzņecova porcelāna fabriku! Lai tikai pamēģinot te atsaukties uz Grūtupu un 50 likumu izmaiņām! Hilarija vai pat pats Vladimirs tūlīt būs klāt un pateiks, kā labāk dzīvot! Savi saraksti bija arī poļiem, zviedriem, lietuviešiem, igauņiem, romiem. Latviešiem saraksta nebija. Bija tikai viens iesniegums no "Pērkoņkrusta", kas pretendēja uz daļu Uzvaras laukuma. To daļu, kur tagad ir lielais pirksts, no kura pērkoņkrustieši pirms gadiem savu teritorija jau gribēja atbrīvot.
Pat visi pozīcijas deputāti bija teju garšļaukus, kad uz Rīgas Domes sēdi Kameņeckis atnāca elegantā "Gucci" minikleitā ar vēl elegantāku dekoltē. Un ne jau tāpēc, ka mēra prombūtnē varēja atļauties vaļības, bet tāpēc, ka bija ietekmējies pie būvmateriālu bodes redzētās reklāmas "Budj muzhchinoj, smeni pol!" "Es taču esmu riktīgs mužiks!," joprojām uzskata Kameņeckis. "Nu mums arī ir sava Čičelīna!" nopriecājās Ameriks.
Pietika Ushak off atgriezties savā vietā, lai Rīgas dzīve nostātos savās vietās. Visiem pozīcijas deputātiem tika uzdāvināts Mao citātu krājumiņš un "Silk market" pirktās "Versace" somiņas. Tad ar plašu žestu tika atlaisti vīri, kas monitorē "Rīgas ūdeni", "Rīgas satiksmi", "Rīgas mežus", "Rīgas tiltus". Pēc vojāžas pa tālo Ķīnu viņš gribējis nomazgāties, bet krānā nav siltā ūdens! Kā tā? Kāda vēl profilakse! Vai tad citādi naudu nav iemācījušies noskalot? Un visbeidzot, pie slitas tika piesietas visas velorikšas. "Šo biznesu regulē mani koriši taksisti, bet vieglas peļņas tīkotāji studenti izjauc iedibināto kārtību un rada haosu Vecrīgas un tuvāku ielu un parku celiņu satiksmē. Būtu viņu pārstāvis Amerikam aiznesis 20%, varētu sarunāt. Pavisam drīz tad arī tuktuki parādīsies un Rīga būs nevis mazā Parīze, bet pavisam mazā Bangkoka. Manā laikā tas nenotiks!" noskaldīja Ushak off.