Koskenkurva pašā laikā
Pirmdienas rīts visā Latvijā atausa drūms. Svina pelēkas debesis, lija, pa ielām un ceļiem klīda saīguši stāvi. Pēkšņi pēcpusdienā visa tauta sāka starot it kā būtu sākusi spīdēt Līgo pēcpusdienas saule. Var jau teikt, ka apspīdēja arī, jo Savickis, Ulmanis un Kalvītis, Lipmanam laimīgi mājot ar galvu, ziemeļbrieža ragavās iesēdināja Peku, uzšāva ar pātagu, un šis prom bija. Tam par godu no plaukta varēja noņemt litrīgo ”Koskenkurva” un mazā aplītī vienā rāvienā no kakliņa satecināt citos kakliņos. Labs darbiņš, kas padarīts. Tagad tikai atliek jautājums, ko spēs Ābols. Vai uzjās pie Saulcerītes, vai pēc kāda laika būs turpat, kur zirgābols. Ņiživijs un Galviņš parādīja, ko spēj komanda, ja kāds viņus nespēj savākt kā komandu.
Pagāja tikai dažas dienas, un Savickis atklāja, kāpēc dzēruši ”Koskenkurva”. Ne jau slikto rezultātu dēļ Peka tika aizpekots. Arī pēdējā vieta ir cienījama vieta. Tā vienkārši bija atriebība somiem par to, ka gāzes terminālis tiks būvēts ne Latvijā vai Lambina dzimtenē Igaunijā, bet Somijā. Nu tad saņemat arī pirmo celtnieku!
Dažās vietās Eiropā šādos gadījumos sākas trīsdienu dzīres. Tādas, kā tad, kad Vasiļisa Daiļā ar Careviču saprecējās. Igaunijā tajā pat laikā bija Jāņi Grenlandē – kādi pieci vīri tribīnēs alojās. Tā, lūk, tik dažādi svin čempionu titulu futbolā. Pie mums daudz tuvāk Igaunija un šoreiz neviens tā īsti nesaprata, kas ir vinnējis, un Indriksons tik galvu vien grozīja un plecus raustīja. ”Daugava”? ”Dinaburg”? Gavrilovs? ”Bet bet”? Nu ne jau tas, kurā dzied Muktupāvels, bet tas, kurā likmes liek ne tikai indonēzieši un ķīnieši, bet arī paši ”Daugavas” spēlētāji un arī Gavrilovs. Galu galā algas čaļiem tak kaut kā jāmaksā. Nekādu kreiso degvielas vadu vairs nav, bet Abramovičs uz Dinaburgu kā nebrauc, tā nebrauc. Laikam jau krutā jahta cauri trijiem hesiem un apakš septiņiem tiltiem netiek... Tāpēc arī jāgrozās, kā māk, jo Kulakova futbolistu asarām netic. Vēl labi, ka Gunča tālāk par pirksta pakratīšanu netiek. Arī viņam jādzīvo.
Kad aerodromi tukši
Uz ko tik politiķi reizēm nav gatavi. Cēsu eksdeputāts Žagars, kas figurē arī Latvijas seksīgāko vīriešu topa galvgalī, nebija gatavs gozēties ”Cowboy/Playboy/Boyfriend”. Tāpat kā ģenerālis Graube, ierindnieki Rudņevs un cits ierindnieks Treimanis – viens pa laukuma skraida pēc bumbas, bet otrs – pēc tiem, kas skrien pēc bumbas. Toties visi labprāt pasēdēja ”Klubā”. Nekas cits neatlika kā izvēlēties seksīgākās sievietes Kukuli, Ēlerti, Viņķeli, kuras bija gatavas uz visu. Daudzi uz vāka jau gaidīja arī atkailinātas krūtis, nu vismaz plecus ar nevīžīgi norisušu krūštura lencīti. Nekā. Tik vien bija kā bilde ar Pabrika kārtīgu tvērienu starp zodu un jostas vietu. Kā jau armijā pieņemts. Tur viss gandrīz tāpat kā Romas leģiona laikos.
Tieši šis mirklis mūsu Aizsardzības ministram deva jaunu dūšu un viņš eesti poigs sūtīja stingru sms: ”Ak, gribat mērīties ar zīmuļiem? Varam! Mēs esam stipri! Tas nekas, ka mūsu tankodromi, aerodromi un kosmodromi ir tukši. Esam tikpat tukša vieta kā jūs, jo arī jums nav ne Manerheima, pat ne Tomasa Hendrika Ilvesa līnijas. Un dziļūdens zemūdeņu Čudu ezerā arī nav. Mēs guļam mierīgi. Varat gulēt mierīgi arī jūs!” Mūsējā zīmulis gan izrādījās tāds pamazs...
Bet Viņķele laikam bijusi krietni saviņķelējusies un intervijā skaidri pateica: ”Viss, kas bija padomju laikā ir tikai virtuāls un reālajā brīvajā Latvijā nekam nederīgs. Kaķim zem astes! Pensijas no kolhozu kuslo govju izslaukuma samaksāt nevaram.” Jau gribēja teikt, bet pēdējā brīdī aprāvās, taču pēc dvašas tika atšifrēts arī nepabeigtais teikums... ”nekam neder arī tālaika izglītība un diplomi – tos miskastē! Arī visi deputāti, kas dzimuši padomju laikos, nav vērā ņemami. Lai turpina lasīt Ļeņina kopotos rakstus un Marksa ”Kapitālu”! Ja kāds ir ko tolaik uzkrājis, lai nodod valstij. Ja uzbūvējis māju, lai ziedo nabagmājai! Un pēc visa tā lai vēl priecājas, ka nav aizsūtīti spaidu darbos!” Punkts. Nē, izsaukuma zīme! Pēdiņas ciet. Cowgirl... Bet re ku še klāt bija Pensionāru federācija, kas tāpat kā Pabriks bija ieguvusi otro elpu, un prasīja ne virtuāli, bet reāli uz nabagmāju sūtīt pašu ministri. Ne pirmo reizi. Taču Jenotībai viņa joprojām kā govs. Un govs, kā zināms, Indijā ir ļoti svēts dzīvnieks. Latvijā gan tikai govs.
Nobels gar šnobelu
Tepat Eiropā pilnīgā šokā nonāca Nobela prēmijas žūrija. Kam tikai viņi šogad nebija iedevuši prēmiju. Lai arī nedaudz iekonsolidēto. Pat Eiropas Savienībai, kur tagad notiek asa iekšēja cīņa, kas brauks to saņemt – Barozu, Merkele vai Grieķijas premjers. Bet ne jau no tā bija šoks. Ja tagad būtu jāizvēlas, viņi likmi liktu uz Latvijas ministru Ķīli. Septīto elpu ieguva ne tikai ministrs Ķīlis, bet arī Kūlis un Jūlis Mūlis. Ministram tika Spīdolas balva par iesākto sistēmas demontāžu, bet Jūlim Mūlim tik dota cerība uz Hugo Diega atdzimšanu. Jo valstī situācija gandrīz kā 1965.gadā, kad sāka valdīt Brežņevs. Eh, žēl, ka tas Nobels aizgāja gar šnobeli, tad būtu arī 13.elpa un lielā aizrautībā varētu visu valsti demontēt.
Bija tāda sajūta, ka Rīgā sabraukuši ”Versace”, ”Boss”, ”Sonya Rykiel”, ”Adolfo Dominguez” modes mani un visi Dāvida un Annas Led radinieki. Vienā laidā notika ”Riga Fashion week”, ”Riga Fashion Mood”, ”Fashion&Show”, ”Pure Nude Show ”un beigās vēl ”Amoralle”, ko daži cītīgi centās pasniegt kā ”A morale”. Skaidrs ir viens – ”L.Tipa” koncertā šīm modelēm nebūtu ko darīt, jo krūšturu nebija nevienai. Citādi viss ad morale!
Kā Kima Irsena pionieri
Kā mēdz teikt šovinisti, naciķi par savu mēra kandidāti izvēlējās Baibu Broku. Tas vairs pat nav svarīgi, vai viņa profesionāla juriste, vai emocionāla aktrise, vai vispusīga skolotāja, vai aizrautīga slaucēja. Galvenais, ka zināms vārds un uzvārds. Šo piemēram centās sekot arī Jenotība. Iecerēto Viņķeli cerot nomainīt ar Krūmiņu, Bērziņu vai Ozoliņu. Svārstoties, tika izšūpots Ozoliņš, jo citu zināmu Sandu nebija. Krūmiņš savulaik baigi manīgi jau šiverēja par Saeimu un Domi un atmiņas nav labas. Toties Bērziņš būs pašā laikā – viens šobrīd pašā valsts galvgalī, cits jau bijis Domes galvgalī. Lai tie rīdzinieki paši tiek galā, kas šis par Bērziņu!
Trakāk bija Maskavas partijai. Klonēt tik īsā laikā nav iespējams. Lai arī telefonu grāmatā Ushak off netrūka, tomēr tika pieņemts lēmums no austrumiem ievest kādu 1000 personu ar šādu uzvārdu un izvietot pa vitāli svarīgiem amatiem.
Nu jau kļuvis par tradīciju, ka pa reizei pie Saeimas parādās glīti tērpti, labi baroti piketētāji, kas gatavi saukt da jebko. Visi vienādāki par Kima Irsena pionieriem. Visiem skaistas formas, visiem ar vienu roku un tām pašām kļūdām glīti rakstīti plakāti, visiem brīvdiena ar trīsreizēju ēdināšanu. Kā izrādījās, par visu vēlāk samaksās ”Rīgas satiksme”, kurai Dome tik nepārtraukti kaut ko ieskaita kontā. Bet bija arī novitāte. Lai pirms vēlēšanām atkal nebūtu jāceļ e-talona cena, Bemhens klātesošo Girsu pārtaisīja girosā un arī izbaroja ”LABA” aktīvistiem. Visi ēda un tauki tecēja gar vaigiem...
Urlanovičs ar Gapoņenko ilgi lauzīja galvu, ko darīt ar to sarkanbaktisarkano lentīšu locīšanu. Nelocīs, vēl pārmetīs nelojālu attiekami pret valsti. Locīs – vēlētāji pārmetīs par kažoka pārmešanu uz otru pusi, jo viņu īstās lentītes ir ģeorgijevskije. Atrisinājums nāca pēc pirmās graņonkas. 7.novembrī tā riktīgi uzņems uz krūti un tad jau kaut ūdens plūdi. Tā arī darīja un otrā rītā, neko īsti nesaprazdams, Ushak off devās vizītē uz Stradiņa universitāti, kur piesolīja noasfaltēt visu apkārtni, paspiest roku katram Pakistānas studentam un viņiem par prieku ziemā pie galvenās mājas ierīkot slidkalniņu. Pretī gan arī paprasīja goda profesora titulu kādā ēteriskā zinātnē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
