Ne "Vienotības" gājiens ar āzīti-dārznieku Rīgas mēra kandidāta izvēlē, ne Ķīļa ķīlis izglītības sistēmā un Viņķeļu ģimenes ligzdiņā. Ne aukstā ziema aprīļa sākumā, ne karstā vasara maija sākumā. Ne mordobojs 9.maijā, ne suhostojs visu pārējo maiju. Pat ne Mistera 20% un Ushak off skūpsts vēlēšanu naktī pēc Rīgas paturēšanas. Tas esot bijis vēl mīļāks kā Brežņevam ar Honecheru. Varbūt šis tā arī būtu nogulējis vismaz līdz ziemas saulgriežiem, ja šajos vasaras saulgriežos nebūtu piemeties pavisam ļauns murgs.

Mēris un Maša

Un tas tad nu bija apmēram šāds. Apmēram tāpēc, ka tādas šausmas detaļās neatcerētos pat Džeks Uzšķērdējs vai Rogaļevs,, kas ne vien redzējuši, bet arī paši sataisījuši ne tādas briesmas vien.

Dzidra debess. Uz Rīgas pils krāsmatām, pa kurām pēdējos beņčikus kā nevajadzīgus lieciniekus steidz lasīt ie-Rāvja celtniekzeļļi no Novopolockas un Kurgantjube, jau tie krauts sārts latviešu Jāņu Jānim. Arvien tuvāk skan balsis "Gansov na kostjor!" Pēc mirkļa pats pilsētas mēris ar slaidu rokas kustību aizdedzina pirmo skaidu brašāk par visiem dedzinātājiem. Kad liesmas jau stiepās Skābbarības torņa augstumā Svetā gara tornī vispirms parādījās Pauls (bez Pugačovas), Vaikule (bez Kukules-Sondores--pieRinkevičas), Naumova (bez Rabinovičas) un arī viss Moisejeva pesņi un pļaski ansamblis. Bet viņu priekšā kā tādi divi gulbji (nejaukt ar Ernestu, kas tobrīd jau bija Vimbldonā un kopā ar Makinroju ēda zemenes ar putukrējumu!) izslīdēja Ushak –off un viņa playgirliskā Ļena. Bet tālāk arī viņa birojniece Strautiņa&Sausnīte.

Mērim rokās ermoņikas, Ļenai – balalaika, bet SS, jeb tautā sauktai esesietei – skotu dūdas. Dziesma varēja sākties lielā diena. Tā nebija "Sit Jānīti ar vara bungām". Pat ne "Bej, Ivan, baraban". Pāri Rīgas gaiļiem kā cīruļa treļļi pārvēlās "U samovara ja i moja Maša!" Tik braši, tik pašapzinīgi, ka... visiem krastmalā esošajiem uzreiz piemetās Liepiņu Ziga piesauktā caureja. Ir Jāņiem un Līgām, ir Koļai ar Vaļu, ir Mamedam ar Zurabu, ir Džonam ar Diku, arī Kuzinam, Ģirsam un pat Osipovam Liepājā.

Taču sausais atlikums bija pavisam negaidīts – Rīgas jaunā vara to pasniedza kā izcilu integrācijas piemēru, jo caureja no šo Jāņu svinēšanas bija visiem, neatkarīgi no ādas krāsas un tautības. Un nevienam tajā brīdī neienāca pajautāt, "Čto za Maša?" Vērīgākie gan ir pamanījuši, ka pēc tā pusmaratona Nils itin bieži jaucot vārdus. Īpaši sievietēm.

Lūk, tieši šis šausmu skats arī pamodināja Jūsmi Skaidri un pat Gaujmalieti, un līdz pat saullēktam viņš nezināja, ko iesākt un kur dēties. Nav grūti (nē ir pavisam grūti!) iztēloties, kā tur varēja izskatīties, ja 80 000 bija ar nolaistām biksēm vai paceltiem svārkiem!

Čemodančiks no Pilzenes

Bet pa to laiku SS no biroja jau steidzami sāka rakstīt telefaksu (nejaukt ar faxu, ko darba dienas rītā dabū tikai mēris!) Latvijas valdībai, Sabiedrības integrācijas fondam, Eiropas Parlamentam, Eiropas komisijai, EDSO, Eiropas rekonstrukcijas un attīstībai bankai, lai Rīgā veiktā integrācija tiek novērtēta arī materiāli. Tad varētu pabeigt Dienvidu tilta atzarus, nopirkt trolejbusus, nolikt 20% smsCredit un vēl samaksāt visus priekšvēlēšanu tēriņus. Ushak off intervijas "Lavīzē" vien ko izmaksāja!

Bet Maskavas draugi ar pārskaitījumu no Kipras bankas kavējas. Aizsūtīja Jarošenko ar čemodančiku uz Nicosia, bet viņš mājās pārradās bez čemodančika, bez piķa un ne no Nicosia, bet no Māršalu salām. Par biedinājumu Turlajam un citiem latviešiem šo nācās nošķirt no siles. Lai ēd pieticīgāk un tik daudz nerukšķ.

Čemodančiks (pēc Rīgas mērogiem tas tāds košeļoks vien ir!) no "Škodas" arī nevajadzīgi kavējās. Protokolā ar pienā mērcētu sērkociņu tak skaidri bija pierakstīts klāt, ka pērkam trolejbusus par tik un tik, bet tik un tik ir jāliek čemodančikā, jāatved uz Rīgu, jāieliek "Daugavas" sporta nama dušu skapītī ar uzrakstu "Nils". Taču tur joprojām bija tikai tās liktenīgās pusmaratona kedas un pusizdzerts "Russkij razmer". Ko nu lai aizsūta uz Pilzeni?

Aleksejenko uz astes jau sēž vīri pelēkos vadmalas svārkos. Gan jau vēl kādam. Drošs paliek drošs būs jāsūta Sarmīte nesaPīka, kas it kā tiktu deleģēta uz jahtu regati Prāgā Vltavas upē. Tas nekas, ka zem Kārļa tilta var pabraukt tikai "Cadet" un nevis "Kruzenštern" vai "Sedov". Pie reizes viņai būs jāaizved vēl viena ar sērkociņu rakstīta vēstule. Visi skribenti jau nav tādi kā Purģis Juaro vai "mazais nils". Ir arī Jakobsonam līdzīgie, kas rakņājas pa privātajām pastkastītēm un ir uzoduši jauno "Škodu" iepirkumu. Štrunts par visiem pārējiem trolejbusiem, tie var palikt pat 12 m. Taču vienam jābūt kā bruņuvilcienam.

Gadījumā, ja grjaņet KNAB, lai ir neitrāla teritorija, kur patverties. It kā Čehija, it kā Latvija, it kā Rīga. Un, lai tur ir autonomā barošana, ja kāds strīķveidīgs norauj štangas. Lai ir kabineti mēram un vicemēram. Pats par sevi saprotams, ka jābūt arī saunai, džakuzi un pa divām garkājainām blondīnēm. Vismaz divām. Viņas Bemhens var noformēt kā konduktores. Lai ir arī barības krājumi vismaz pāris mēnešiem. Lai tas troļļuks var braukāt uz Bišumuižu, Vārnukrogu, Vakarbuļliem. Gan jau pa to laiku Loginovam ostā iebrauks kāds ogļu vedējs, ar ko evakuēties uz Ekvadoru. Tur tagad ņem pretī visus.

"Lai gan – ņedoždjotesj! Rīgu nevienam nedosim," pateica Ushak off un iegāja pa saviem kaķiem.

Dies, ne pļaus

Kamēr Rīgā virmuļo kukuļu kaislības un visi gatavojas lielajam Dziesmusvētku gājienam, "Vienotība" turpināja lepoties ar vēlēšanu rezultātiem, uzsverot lokomotīves vadošo un virzošo lomu, kā arī spilgtus uzslavas epitetus veltot kampaņas vadītājam un smadzeņu centram. Tas nekas, ka nevienā no lielajām pilsētām "Vienotība" nav koalīcijā, bet pie Lemberga, Lāčplēša, Seska un Bartaševiča pat netika pāri 5%.

Toties bija vara Mežancānos, Medzē un Mazpisānos. Un tur ne ar vienu nekas nebija jādala, tāpēc eiro varēja sāk ieviest tieši tur. Tālāk jau "step by step" kā Dombrovskim nupat teica Barozu un van Rompejs un kā solīja no Latvijas mācīties Gribauskiene. Tikmēr arī Grigule bija izgulējusi Jāņu skurbuli un stāvēja ar plakātu pie Latvijas bankas un ar saukli "Nevienam es latu nedošu", stādīja ozolu (nejaukt ar Attīstības aģentūras Ozolu, ko monopolizējusi cita deputāte – Reizniece).

Tikmēr Labklājības ministre Viņķele strādāja divos darbos – mājās un pie Izglītības ministra ārštata padomnieka par štata priekšnieci. Jo vajadzēja atgūt maijā nenopelnīto. Tā galīgi nav goda lieta būt ar mazāko algu visā kabinetā. Pat Dombrovskim tā ir lielāka, par Circeni nemaz nerunājot. Lauksaimniecības ministre Straujuma visai strauji lepojās, ka zemnieki nu tik tiks pie branga Eiropas piķa. Gan ne tie, kas gulēs uz dīvāna, bet pļaus, ecēs, ganīs un slauks. Pie reizes arī strauji aizsūtīja pateicības vēstuli lielās kaimiņvalsts ĀM, ka tā noprotestējusi neseno likumu par sirpja un āmura aizliegšanu. Strādāt vajag, ja vajag arī ar šiem darbarīkiem!

Tuvākajā nedēļā gan nevienam prāts uz darbu nenesīsies. Visi tik dies un dies... Tieši ar to un ne jau ar pašu celtām piramīdām vai Daugavas - Dņepras izrakto kanālu esam UNESCO kultūras mantojamā. Darba tikums lai paliek vāciešiem! Mēs dziedāsim, bet traktori, aitas un govis nedēļu būs uz rezerves sliedēm.