Futbols kā udmurtu bērna s*ds
Futbola čempionāts vēl nebija sasniedzis Jāņus, kad mūsu fanu teltī pa lielam viss jau bija beidzies, jo Advokāta puiši izrādījās galīgi neadekvāti. Tāpēc Samarā ultras nodedzināja krogu, Piterā atkal ieņēma Smoļņiju, Puškina muzejā mēģināja izdrāzt marmora Apolonu, taču pietrūka precīza rasējuma. Rīgā urlas noārdīja fanu telti, meklēja, bet tā arī neatrada, grieķu restorānu. Par Vroclavu ziņu pagaidām nav. Iespējams, tāpēc, ka nav no kurienes paziņot, jo Vroclavas vairs nav. Tur pēc krievu zāģa iestājies pilnīgs Papadopuloss. Pat vislielākie rusofobi varēja iet gulēt, jo krievi paši par sevi 24 stundās pateica tik daudz, cik Gebelss, Tito, Mao, Golda Meira un visi čečeni kopā ņemti visā dzīvē nepaspēja. Kā turpmāk čempī spēlēs spāņi, hansi vai makaroņņiki, nevienu vairs neinteresēja.
Kamēr Sarkandaugavas lielā smirde traucēja spēlēt golfu un atjaunot Dombrovska nama jumtu, Rīgas vides vēstis izlikās to nejūtam. Vai tad tauta pavisam aizmirsusi, kā reiz smirdēja grāvis, kur tagad smaržo "Sky" desas? Vot tā bija smirde, ka pacienti no traumām bija gatavi ar lauztām kājām laisties mājās! Kad zoodārzā, kas kopš pieciem gadiem ir pasludināts par svētu vietu, par neciešamu gaisu sāka sūdzēties nīlzirgs, Līdaka saausījās. Jo atbildes vietā behemots tādu zobu varēja noraut, ka pērnie vanckari liksies tīrais nieks. Taču, kad sūdzības sāka nākt no Aptiekas ielas, un Ļeņini, Hitleri, Kirhenšteini draudēja ar kino neapmeklēšanu un zobu netīrīšanu, atbildīgās amatpersonas un pats "Man Tess" sarosījās ne pa jokam. Zibenīgi tika izstrādāts detalizēts rīcības plāns, kura pamatā bija termināļa pārcelšana uz Kundziņsalu, bet tās iekļaušana Moricsalas rezervātā. Smirde palika, bet nevienam vairs nebija ne jausmas, no kurienes tā nāk. No cisternām vai no Ushak off twitera kontiem, ko kārtējo reizi uzlauzis kompromat.lv.
Elīnas pēdējais padoms
Ražuks atkal, bet jau daudz lepnāk dziedāja "Eži, preži, Paņeveži". Kā nedziedāsi, ja Rīgu apmeklē Gribauskiene un Bardauskiene. Pirmā skaidrs kāpēc - lai pateiktu, ka viņi paši būvēs gāzes termināli, Rail Baltica, Visaginu, izjauks arī tās sliedes, kas ved uz Daugavpili un Jelgavu un pievienos Lietuvai Bernātus, jo tur tik un tā vieni leiši dzīvo. Kas attiecas uz otro, kas bijusi liela tāllēcēja vēl tais laikos, kad Rumpītis vadīja sadzīves pakalpojumus, šī tikai konstatēja, ka nekādas Baltijas vienotības nav. Pat Latvijā jau vairs nav īstas "Vienotības", jo visur zaķa spiras. Pirmklasniekiem tagad nevar iestāstīt, ka tās ir šokolādes bumbiņas. Kur nu vēl skautiem, mazpulcēniem un Šķēles mazbērniem.
Tomēr Eiropā bija arī tādi, kas sāka rakt dziļāk un abās valstīs konstatēja milzīgu izšķērdību. Kā var būt, ka Saeimā un Seimā sēž vieni un tie paši, bet algu saņem te latos un tur litos. Nu lūk - te Urbanovičs, bet tur Urbanavičius, te Līdaka, tur Lydeka, te Dombrava, tur Dumbrava... Tālāk apnagloties nav iespējams! Tā pat grieķu un kipriotu šmurguļi šmuguli netaisa! No otras puses - tā arī vienīgā kopība baltiešu kopības lietā. Leiši iet savu ceļu...
Prezidents Bērziņš ir miera mika. Viņš nav no bailīgajiem, kad pilī no grieztiem gar degunu nokrīt betona klucis. Pils ir viņa darbistaba. Melngalvju namu Ushak off došot nelabprāt un arī tikai svētdienās. Tas nekas, ka daudzi tajā savus ķieģeļus iemūrēja, bet Nilushkas senči pēc kara ņēma ārā un meta Daugavā. Prezidentu nesatrauca arī prombūtne no Jūrmalas rezidences. Lai tur "Jaunā viļņa" laikā kaut var bordelis. Ka tik zāle tiek nopļauta pagalmā un nākamajam prezidentam nav jāuzlasa končiki. Viņš piecieta arī visas Elīnas Christmas Tree izdarības - pupu (nejaukt ar pupiem!) uzlikšanu uz televizora "Imanta - Babīte" laikā, pupu fotografēšanu ar strupām rokām, pupu un pupu bilžu ievietošanu "Human Rights" mājaslapā. Tomēr "miers un Bērziņš" bija galā, kad viņa sāka dot padomus ekonomikas jomā, jo beidzot bija sajutusies kā Ekonomikas padomniece. Jau nākamajā dienā pilī pie ziņojumu dēļa tika piesprausta zīmīte - take away... Bet Elīna izrāva cirvi sev no muguras un meklēja zīmītes autori. Rokraksts veda vienā virzienā, taču cirvis izkrita no kāta, un arī Līgo priekšvakarā Līgu negribējās tik ļoti saparcelēt. Tāpēc pateica, ka jābūvē viens liels Hess uz Daugavas. Šāda ideja pat Šķēles brālēnam Mihelsonam, "Staedler", "Siemens", "Alstom" nebija iešāvusies prātā. To ne vien dzirdēja, bet mīļā miera labad un bez Līgas ziņas tālāk nokomunicēja pats Bērziņš. Pat neapjaušot, ka briest revolucionārā situācija, jo Mežaparka estrādes tribīnē atkal kāpa Īvāns.
Ūdens. Urlanovich; mīkstais
Kultūras Gremdes rosinātā diskusija par latviešu rakstnieku potencēm bija iegājusi jaunā stadijā. Kolbergs, Skujiņš, sekojot Upītim un Lācim, paziņoja atklāti un vaļsirdīgi: "Točka. Ņepišu vairāk". Ikstena un Neiburga piebalsoja. Bet Kilblokai Knoblohai Česnuokai tik to vien vajadzēja, jo latviešu autorus tāpat nepirka un viņi vēl prasīja aktu. Tikai nevarēja saprast, ar ko - ar viņu vai tipogrāfijas burtlici Ādolfu. Ādolfs vienmēr bija gatavs. Savukārt Zīle Žolude Kaktuse vēl joprojām rakstīja un šoreiz visus epitetus, metaforas, personifikācijas, hiperbolas un salīdzinājumus veltīja Knoblohas kaunumam, ko bija sazīmējusi Leipcigas grāmatu trienālē. To jau bija pamanījis pat Joška Fišers. Tāpēc grāmatu Latvijā vairs tikpat kā nebija un visiem atlika vien lasīt "Jāņa sētas" kartes. Nu vēl Kursītes "Virtuves vārdeni", jo pavārgrāmatas pat izmirstošām tautām ir nemirstīga vērtība. Tomēr par vislabāko lasāmvielu tika atzīta avīze, kurā Kazimirs ietina siļķi. Pēc 30 gadiem tai bija tāāāda pievienotā vērtība...
Zaļā gaisma bija vaļā. Rīgas dome varēja taisīt vaļā krānus un pildīt Rīgas ūdeni. Kā izrādījās, krānu RD koalīcijā tiešām netrūka. Un tādu ūdeni jau labi sen varēja nopirkt ne tikai "Latgalītē", bet visos lielveikalos. Tāpēc arī domnieki nolēma piķi kasei garām vairs nelaist. Jau ir zināmi arī visi trīs šī ūdens paveidi. Ushakoff; sprēgājošais. Urlanovich; mīkstais. Amerika; 20%.
Visas pasaules tatāri 2013.gadā sabrauks Latvijā un svinēs Sabantuju. Tie ir tādi svētki, ko Čingizhans izdomāja tad, kad Krievzemē nebija vairs ko iekarot un iekārot. Varēja atpūsties, pamakšķerēt, pasauļoties. Šogad ģenerālmēģinājums bija Narvā. Uzvarētājs galvenajā pasākumā - cīņā - dabūja Rīgas domes deputātu Baraņņiku, un tagad viņš būšot talismans arī nākamā gada Sabantujam, kas notikšot Spilves pļavās. Principā jau uzvarētājam pienākoties auns, bet aitkopība Igaunijas austrumdaļā tiktāl panīkusi, ka steidzamības kārtā lūguši Latvijas palīdzību. Ushak off risinājums jau vienmēr pa rokai, tāpēc arī Baraņņiks joprojām deputāts. Tur tas noslēpums, ko J.S.Gaujmalietis jau pirms nedēļas meklēja.
Rēzeknē tik ļoti salija, ka Ivans jau sāka svinēt ļigo. Viņam tā bija iestāstīts - ļist kak pa Jaņiem... Un galu galā, ja reiz ļigot, tad bez nedēļas neiztikt. Latvija sāka Rēzeknē, bet beidza Kolkā, kur vienmēr cool. Tad nu, lai visiem ols ir cool un siers ir siers! Lai Kreipāns un Bufona vecmāmiņa staba galiņā!