Jūsmis Skaidris Gaujmalietis: Purmsātu apsveikums Ķīlim un Ushak off driģenes 'Gaišajai nākotnei'  (27)

Zinību dienas brīnumi

Zinību diena Latvijā sākās ar apsveikumiem no Kīļa, Dombrovska, protams, no Grušķeviča mātes un arī no Purmsātu un Stiklu audzēkņiem. Sākās arī ar kārtējo nezināšanu, vai atnesīs Ķīlis visiem planšetdatorus. Būs burtnīcas un zīmulis? No otras puses - tie tādi sīkumi vien ir. Galvenais, ka bērnam vairs negribas skatīties multenes, bet ir liela vēlme sēsties skolas solā. Kā mazajam Bērziņam, kas nu kļuvis par zināmāko pirmklasnieku pasaulē. Populārāku par "Viens pats mājās" varoni, par Hariju Poteru, par zaķīti un vilku kopā ņemtiem. Viņa foto tagad ir ne vien "Zīlītē" un "Draugā", bet arī "Kas nekad nenoveco", "Absurdā dzīve". Pat "The Sun" und "Stern". Ar visiem tēva citātiem, kas, kā jau mēdz gadīties dzeltenajiem, ir nedaudz sajaukti. TV kamerām viņš tā mierīgi pasaka "Čaļi, pa galvu vajag?" Par pārsteigumu filmēšana turpinājās arī klasē, kur jaunā klases audzināta gribēja iemūžināt viņas dzīvē varbūt nozīmīgāko Zinību dienu, jo ne jau katrreiz starp audzināmajiem būs prezidenta atvase. Tāpēc arī veica video, audio ierakstus. Arī vinilplatēs. Bet prezidents jau nezināja, ka tā ir audzinātāja: "Ko, arī jūs ilgi neesat sista?" Bet svētku troksnī viņa labi nesadzirdēja teikto un ausu receptori sajauca vienu burtu. Tā gadās taču arī skolotājām. Piesarka. Apjuka. Pa to laiku viss šis ģeometriskā progresijā izplatījās daudz tālāk par Nītauri. Un pat visu varošā Krapāne neko nespēja līdzēt. Būtu vēl štatā Egle, varētu jaunu bilžu porciju nopludināt. Tad varbūt šie sūdi aizmirstos. Bet tā tagad ik uz soļa prezidentam jātaisnojas. "Ja godīgi, tad man vismaz personīgi šķiet, ka dotajā brīdī izskatās, ka daudz svarīgāka ir eiro problēma. Esmu strādājis bankā un, cik laiks atļauj, lasu. Tāpēc, manuprāt, valstiski tas ir svarīgāk par mana dēla pirmo skolas dienu. Bet tīri cilvēciski, jā, ko es gribēju teikt. Ak jā, man tas ir tikpat svarīgi. Tāpēc, cik būs spēka, cik turēs... Līga, kā to tur sauc? Nu ja, mana nervu sistēma, tad mana dēla seju nezinās pat klases audzinātāja. Ja vajadzēs arī pa galvu došu. Nu, cik spēks vēl ļaus. Tāda ir mana pārliecība. Kā prezidentam," tas skaidri tika pateikts Tomsonam, Streipam, Kolātam, Ozoliņam acīs un visai Latvijai ausīs. Pēc visa tā atšķirt "Ābeci" varēja ne tikai Bērziņš, bet arī visi citi, kuru, kā par laimi, šogad esot vairāk nekā pērn.

Tikmēr visa prezidenta kanceleja varēja iepazīt Melngalvju nama gaiteņus un Krapāne turpināja mērīt, cik kvadrātmetru ir lielajā zālē. Cik caurumu jāaizkrāso, kad noņēma no sienas Ushak off un Mr.20% portretus. Bija jau vairāki - krēslā, uz zirga, ar "Rīgas ūdens" pudeli rokās. Kopā ar "Mumij Troll". Pašu prezidentu gan nekur nemanīja un viss noskaidrojās tikai tad, ka zem "Ābeces" un pirmklasnieka treniņtērpa uz rakstāmgalda atrada zīmīti. "Man jābūt Bilbao!" Tālāk bija arī skaidrojums, kāpēc tur jābūt. "Kā lai nesēro, ja reiz Bindemanis man raksta vēstules, bet pastnieks viņam tās nes atpakaļ! Tad jau laikam kaut kas nav kārtībā ar adresi. Varbūt viņš turpina rakstīt uz Pili. Pateikšu, ka tagad esmu Melngalvju namā."

Svilpieni un triecieni

Jaunus un reizēm arī negaidītus triecienus saņēma esošie un arī gaišās  nākotnes politiķi. Āboltiņa nejauši iegāja Arēnā Rīga, kad Savickis viņai palūdza iedot pa dzelzceļa sliedes gabalam dažiem hokejistiem. Kas no tā visa sanāca, labi zināms. Faniem nepatika. Izsvilpa. Tāpat, ka reiz izsvilpa Šleseru, Godmani, Lipmanu. Izsvilpa Savicki. Pat Spruktu un Rēdlihu. Loģiski, jo vidējam "Dinamo" fanam, kas spēj izbļaut "Tikai Rīga! Tikai Dinamo!", vienīgā jūtu izpausmes forma ir svilpšana. Drīz tas gaida arī Rautakalio, Šrempu, Šreku un pārējos džekus. Sējējs jau ir ielicis svilpīti Jurčika lūpās. Nelielās sprukās tagad ir Simsons, jo neviens vairs negribot pasniegt balvas labākajiem spēlētājiem. "Vot ta problēma - iedos viens otram," Savickim risinājums jau bija rokās.

Savukārt, Ushak off saņēma draudu pilnu vēstuli no sava fanātiska atbalstītāja Koļas, kas jau 25 gadus dzīvo Pļavniekos. Tās būtība bija vienkārša. "Tovaršč, Nil. Kāpēc es savā Rīgā saņemu "Nasha Riga" arī kaut kādā tur gansu valodā. Vai tad tavi ļudi nevar noskaidrot, ka tā ir Koļa jaščik. Sen visiem esmu skaidri pateicis, ka "Pišu krieviski. Lasu tikai po russki! Točka! Tad neliec manā kastītē to gansu izdevumu. Ietaupīsi naudu savai reklamai." Bet Pulks un Ko visu laiku Nilu sit, ka šis šajā pašā "Nasha Riga" slavē tik sevi un vēl mazliet Mr.20%. Par nodokļu maksātāju naudu. Pats Ushak off tik smaida te no pirmās, te no otrās un vēl no kādas lapas. Bet Kononova uzraksta pa relīzei, ko pat LA ar prieku nopublicē. Naudai nav smaržas.

Dullem no "Gaišās nākotnes" sāka pārmest, ka viņa ēdienkartē pēdējā laikā par daudz bijušas driģenes. Šis gan taisnojās, ka jau mēnesi ēd no vienas bļodas ar Gustavo un Čivželi, tikai viņiem neviens neko nepārmetot. Potlitologi, polittehnologi un pat vienkārši politinformatori turpināja skaidrot, kam tas viss ir izdevīgi. Un sāka rādīt SC virzienā. "Tās ir viņu driģenes," visi sauca. Ushak off viņiem aši atcirta: "Jūs paši esat driģenes saēdušies?". Tad mainīja vēja virzienu un vēl paziņoja, ka nekādās Lindermana aktivitātēs neiesaistīsies, neatbalstīs un citiem to nerekomendēs. Tie paši politinformatori gan atcerējās, ka lieta ir gandrīz tāda pati, kā pēc pusmaratona. Sākumā bezcerīga, kad puskomā mēģināja runāt pat par okupāciju, bet tad jau kļuva arvien labāk. Tāpēc prognozēja, ka tā būšot arī šoreiz. Savējos Nils nekad neaizmirsīs, bet citiem migla acīs ir iepūsta.

Apiņi aug griezdamies!

Lietas reizēm atklājas pavisam negaidītā rakursā. Nu, piemēram, kāpēc 560 km gar Baltijas jūras krastu un vēl daudzus kilometrus iekšzemē visvairāk caur organismiem izfiltrētais alus ir "Apinītis". Un nevis "Cēsu filtrētais" vai "Aldara gaišais". It kā jau sen zināms, ka Ārstu biedrības galvgalī ir Apinis. Tāpēc arī šī biedrība un tās orgāni alus dzeršanu nekad nav uzskatījusi par bīstamu un kaitīgu paradumu. Alus ir tas pats, kas piens, tikai pieaugušajiem! Bet, lai pieaugušam būt būtu vieglāk, jāsāk lietot jau bērnībā. Taču nu laiki var arī mainīties. Līdz šim "Apinītim" nebija nekādas konkurences no Santa Claus furgoniem ar "Coca Cola" uzrakstiem, jo Apinis to sauca teju vai par nāves dziru, kas cilvēku padara tuklu, vēlāk arī kurlu un aklu. Tagad ar tām pašām lūpām tiek runāts, ka Amerikā izgudrotais saldais padzēriens ir daudz labāks par no mūsu avotiem izplūstošo ūdeni. Tikai tāpat kā šņabi vajagot dzert ar mēru. Tas visus pasargāšot no cērmēm, spalīšiem un pat lenteni ātri nobeigšot. Tāpēc arī "Coca Cola Ltd." LĀB kontā ieskaitīja brangu ziedojumu, un Apinītis varēja augt griezdamies un vīties vēl tuvāk saulei. "Dzīvot jāmāk, jāmāk lietas saredzēt īstajā secībā. Ja vajag, pašam vajag tās sakārtot pareizajā secībā," rakstīja jau LĀB orgāns.

pavisam negaidīta krīze piemeklēja Austrālijas vīndarus. Šoreiz nelaimi atnesa ne jau sausums vai slapjums, kas būtiski ietekmē vīnogu ražu un garšu. Ne ķenguri vai koala lācīši, kas pēkšņi būtu mainījuši ēdienkarti un pārgājuši uz greipiem. Mainīja ziņa no Latvijas, ka kāds personāžs vārdā Lindermans jau vairāk kā gadu maisa gaisu šajā Baltijas valstī, no kuras arī Austrālijā netrūkst cienījamu pilsoņu un daži no viņu priekštečiem turieniešiem basīti iemācīja spēlēt. Austrālijā raudzētie Linderman vīni bijuši labā godā daudzviet pasaulē, bet šobrīd tos sāk dzert aizvien mazāk. Un pēc šīs ziņas vīnogulāji sākuši nīkuļot. Nelīdzēja ne pastiprināta kopšana, ne mēslošana un zāles pret kaitēkļiem. Izrādās daba nemīl, ka cilvēks vāra ziepes. Šoreiz gan sanāca tā, ka malku cērt vienā vietā, bet skaidas lēca citur. Tāpat kā kūlu dedzina Grebņevā, bet ledājs kūst Grenlandē.