Viena burta cena
Pavisam negaidīti vasaras izskaņā degpunktā, bet tikpat labi varētu būt arī pie Seržanta Saeimā, nokļuva Kombuļu Inese. Nē, šoreiz nebija konflikta ne ar dāni, ne spāni, ne mūsu Jāni. Nebija koncerta. Nebija filmēšanās. Principā arī pašas Ineses tur nebija. Bet daudziem nepalika nepamanīta kāda būtne Rīgā pie Asara ielas 6. Plikiem pupiem, kuru izmērus varētu apskaust varbūt pat Pamela Andersone, bet zobu sakodiens piederētos "Sensodent" vai totālās plates reklāmā. Katram otrajam likās, kā tā ir Kombuļu Inese. Katram ne-otrajam, ka tā ir Ineses dvīņumāsa. Tāpēc arī daudzi sāka meklēt viņas dzimtas ozolu un centās tajā atrast arī dvīņumāsu, kas tur dižotos gandrīz kā pieclatnieka Milda. Meklējumi nav vainagojušies ar panākumiem, bet darbs turpinās un mērķi jau sasniedz tikai neatlaidīgākie.
Latvijas antikvariāti un grāmatu draugi īsā laikā uztaisīja baigo "navaru". Pēkšņi par pieprasītāko grāmatu atkal kļuva "Mein kampf" un tās galvenie lasītāji šoreiz gribēja būt tie, kas visu pakāpju Krievijas vēlēšanās lietū, sniegā un saules svelmē stundām stāvēja rindā pie vēstniecības, konsulāta vai Maskavas nama, lai nodotu balsi par "Vienoto Krieviju" un ļično Vladimiru Vladimiroviču Putinu. Redz, viņu idols V.V.Putin sarakstījis grāmatu "Moja borba". It kā par džudo, ar ko tik ļoti aizrāvies. Taču tā liekas tikai tiem, kas tālāk par vāku netiek. Līdz ar to ikviens Putina īstens sekotājs ļoti sagribēja iepazīties arī ar Šiklgrubera daiļradi. "Lai labāk saprastu tagadni, jāzina pagātne", viņi citēja senos viedos. Acīmredzot, tāpēc pēdējo nedēļu laikā zināmā Kononova biežāk kā parasti esot manīta antikvariātos. Viņasprāt, viņas šefa kabinetos labi iederētos abi "cīņas veidi"...
Vislielākā pateicība par to, ka pēdējās nedēļās bija tik straujš parakstījušos skaits par kārtējo referendumu, pienākas Zhdanokk sekretārei. Kā jau PCTVL ilgbiedrei Duņjašai bija iztrūkumi latviešu valodā, bet proklamācijas drukāt vajadzēja un viņa to izdarīja kā prata - "Paraksties par pis***bas piešķiršanu visiem Latvijas nepilsoņiem!". Ieraugot šādu uzsaukumu pie pagastmājas vai ciema veikala, arī vīri ar latviskiem uzvārdiem kā Bērziņš, Krūmiņš, Kalniņš lika parakstu sarakstā. "Sak, mēs, lai arī gansi, neesam zveri. Latvijas pase ir viens, bet iespēja izmantot savas likumīgās potences pret pretējo dzimumu, pavisam kaut kas cits. Lai tik drāžas, kniebjas. Vai pārfrazējot Perveņecku - kā māku, tā maunu. "Pišu pa latviski. Pišu krieviski. Jā, jā, Zoja. Arī stoja! Bet Serjozha, mozno i ļjoža!" Tālāko lietu virzību noteiks tas, kas formulēs un rakstīs referenduma jautājumu. Cimdars jau gribēja normāli vēl kādu gadiņu mierīgi atvilkt elpu, bet - še tev. Atkal jaunas rūpes!
Ivanovs nenotic gradusņik
Pavisam negaidīti Latvijā atkal viļņa augšpusē nonāca epistulārais žanrs. Tas laiks, kad meitenes uz saraudātām, bet pēc "Rīdzinieces" smaržojošām dzēšlapām rakstīja kaisles pilnas rindas puišiem un džeki uz "Bērnu desas" ietinamā papīra vai labākajā gadījumā uz bāra salvetes, kas smaržo pēc "Rīdzinieka" un "Allažu ķimeļa", sūtīja tikpat kvēlas atbildes, jau grimis nebūtībā tāpat kā dzēšlapas un "Bērnu desa". Bet rakstīt tāpat patīk - gan Mārtiņam Barkovskim, gan Edmundam Sprūdžam, gan Otto Ozolam, gan Kristianam Rozenvaldam, gan Hansam Kristianam Andersenam, gan Kalniņam un Krūmiņam. Lai vai kā, tauta atkal sāka labāk rakstīt, labāk lasīt un bija cerības, ka sāks arī labāk dzīvot. Kā mēdza teikt kāds marsietis, kas uz brīdi bija aplaimojis Latviju: "Tiešu korelāciju gan te nevajag meklēt. Meklēt joprojām vajag miljonu!". Bet Lembergs teica īsi un skaidri: "Sprūdž, ej uz citu smilšu kasti! Tu neesi izpildījis mājas darbu."
Kustība "Par sieviešu vientiesību" visai pamatoti aizrādīja daiļā dzimuma diskrimināciju "Saskaņas centrā". Pie šprices vieni veči. Rīgas Domē lai - no 24 locekļiem ir tikai trīs tādas, ko varētu saukt par dāmām. Nieka 12,5%, ka vajadzētu būt fifti-fifti, kā saka gan Briselē, gan Vašingtonā, gan Romā. Veči arī aizdomājās, kur tad ir problēmas sakne. "Vajag izmeritj čļen," teica viens no vecbiedriem. Vienam vakaram noīrēja baņu, uzēda gan šašlik, gan afrodiziakus un sāka mērīt. Nu sanāca tā - vīna pudeles korķa līdz sprīdim un korķim kopā. Miera stāvoklī, protams. Un pēkšņi viens ieradās ar nokavēšanos un lepni paziņoja - 36! Gandrīz 37... "Ņe mozhet bitj!" "Takova ņebyvajet! Tu že neesi ņegr!" Visi trīs - Tolstojs, Ivanovs un Petrovs, viens otru pārtraucot, tam neticēja. "Tā ir!", šis pretojās. "A nu pokaž!" - pārējie nelikās mierā. Un X (mīļā miera labad, šoreiz šī tautas kalpa uzvārds ārpus frakcijas un pirts sienām paliks nezināms) izņēma no bikšupriekšas... "gradusņik". Visiem palika mutes vaļā un tad frakcija vienbalsīgi nobalsoja, ka daudzas lietas, ko līdz šīm mērija ar metramēru, turpmāk mērīs arī "gradusņik", jeb termometru. Eiklīds vai Lobačevskis ar savām ģeometrijām var iet iedzert 7% "Apinīti"!
Saļut par godu "Skaista nakotni"
Labi, ka vēlēšanas Latvijā notiek teju vai katru gadu. Ja ne Saeimas, tad pašvaldību, vai Eiroparlamenta. Vai vismaz Zinātņu akadēmijas prezidenta. Un pirms katrām ir iemesls dibināt jaunu partiju. Tagad katram pagastvecim ir sava partija - sava Latgalē, sava Vidzemē, sava Ventspilī, sava Pampāļos, sava Katelmaišos. Bet ar to vēl bija par maz. Savu gribēja arī Jaunpups, savu Sudraba, Tērauda un Akmens. Tagad arī Dulle. Diskusija par partijas nosaukumu arī nebija gara. Dullo partija atkrita, jo tad to daudzi jauktu ar Muļķu partiju, kas jau ierakstīta Latvijas vēsturē. Bija ideja tjipa "Gāgas baisma", "Jaunā audze", bet beigās palika "Skaistā nākotne", jeb vienkārši "SN". Par godu šim faktam vislielāko rautu Rīgā sarīkoja Urlanovich un Ushak-off, bet Minhauzens Mirskijs Briselē izlaka septiņus "Liebfraumilch". Vismaz visiem pēc tam viņš tā stāstīja. Lūk, visi šie SC pīlāri zināja teicienu, ka "Pile saēd akmeni, bieži krītot". Jo vairāk bezsakarīgu latviešu partiju, jo lielāki ieguvēji ir SC. Arī tās 745 "Skaistās nākotnes", tāpat kā 666 Muļķu partijas un vēl 16 citu partiju balsis ar lielu procentu un skaistu rikošetu iekritis SC urnā. Pēc vēlēšanās Dulli un vēl daudzus citus SC paņems par goda biedriem. Par īstiem biedriem gan viņus nevajag. No tā nebūs nekāda pienesumu. Skaistu vestočku partijai jau esot sagatavojis arī Krievijas Vešņakovs Jablokovs Ogurcovs.
Nedēļas laikā kaut ko erekcijai līdzīgu piedzīvoja Savickis. Vienā gadījumā tas notika Dzintaru koncertzālē, sēžot next to divi prezidenti. Kamēr citi skaitīja sīknaudu kabatās, viņš ņēma un par 100 latiem nosolīja vinilpalati, kas bija Ufo azotē. Otrā reize bija arēnā Rīga, kad viņa "Dinamo" ņēma un vinnēja Latvijas Dzelzceļa kausu. Līdz ar to turpmākos trīs gadus pat uz Habarovsku un Omsku "Dinamo" būs jābrauc ar vilcienu.
Vēl jau gan pastāv iespēja šo balvu nobarterēt ar Latvijas basketbola izlasi. Zelta roka Bagijs joprojām sapņo, kad Arēnā Rīga, būs aizpildīta ne vien pirmā, bet arī otrā tribīņu rinda. Pagaidām nesanāk. Tauta bija cerējusi, ka vismaz Biedriņš būs sastāvā un tad visi nāktu un skatītos, kā šis sodus met un nevar un nevar trāpīt. Bet tagad var skatīties tikai uz Bagiju. Bet viņš jau sen kā caur rentgenu izlaists. Tāpēc, ja vien "karta ļjazhet", Latvijas basketbolisti varētu braukāt ar vilcienu, bet hokejistiem, kamēr basketbolisti ceļā uz Eiropu, vismaz būtu normāls ledus tepat Rīgā. Varbūt. Un var arī nebūt. Ja basketbolisti tiks uz Eiropu, viņi ar vilcienu, Biedriņgodavārds, nebraukās.