Jūsmis Skaidris Gaujmalietis: Un Kirovs ar Spruktu knābī pārlaidās pār Savicka ligzdu  (27)

Pirmais stvol ir aizņemts

Beslana Krūma padomnieks Jurģis, kā jau integrēts punduris, visu centās darīt laikmetīgi. Lielu iespaidu viņā bija atstājusi Perveņeckas pēda literatūrā un īsais romāns "Pišu latviski". Tāpēc arī viņš piekrita Mamikina aicinājumam iesaistīties raidījumā "Sornaja teritorija". Tas gan ātri pamainīja nosaukumu uz "Pirmais stol", ko konkurējošais Solodovs nedaudz sajauca, piezīmju blociņā ierakstot, "Pirmais stvol". Šādus integrācijas variantus Jurģis ieteica arī Beslanam un tie ātri vien tie tika īstenoti - Rēzekne gaļas kombinātā sāka darbu "Drošības un mārketinga konsultants" un "Personālkomplektēšanas un ādu ģērēšanas speciālists", Daugavpils spirta brūzī, kas gan reģistrēts Delavērā, "Topogrāfijas un apbedīšanas pakalpojumu vecākais referents", Terehovas SIA "Soļarkas šļauka" "Reklāmas un kurināmā sagādes grāmatvedis", bet Audriņu papirosu ietītavā un hašiša spiestuvē - "Vecākais puķkopis un jaunākais anesteziologs". KNAB, SAB, DP un DDT papētīja, bet tikai noplātīja rokas un atlika vien Jutai nodot ziņa raidījumam "Nothing special".  Un nothing special arī notika.

Maijs ir laiks, kad Latvijā daba elpo ar pilnu krūti, vairojas putni, dzemdē zvēri, arī zāle aug ar joni. Un pa šo joni uzdīga arī Vārpiņš. Pavasara reibumā viņam sagribējās runāt par visu ko. Par lācenes Mades barbarisko nozūmēšanu un viņš uzņēmās tās aizstāvību. Par mātes Latvijas bēdīgo likteni un arī tai viņš gāja par advokātu. Par melno stārķu populācijas samazināšanos, Demakovas un jēru dīvaino klusēšanu. Par vēja parkiem un sliekām un arī te viņa maigā sirds apraudājās. Vecāki to laikam jau bija jutuši, tāpēc dēlam savulaik iedevuši īsto vārdu - Saulvedis. No tā vien jau katrs tautietis saskatās un tad ar vaļā muti skatās uz viņu - ko Saulvedis teiks, ko darīs, kurp vedīs.

Eh, būtu šāds vārds arī Deniņam, kas it kā ir krietni tālāk aizgājis! Viņam jau ir riktīga šūniņa, ar trekniem tās locekļiem un, kad vajadzēs, tā var pārtapt par partiju. Piemēram "Par skaistu un treknu Latviju".  Ņemot vērā tautas visai īso atmiņu un vidusmēra vēlētāja tieksmi pēc skaistām frizūrām ir cerības pat kļūt par prezidentu. Jo frizūra dažādās federācijās, SIA, AS un labdarības fondos esošajam profesoram ir ne sliktāka kā bija Toļikam! Un jau tikai zoodārzos Latvijas prezidentus var atrast. 

Jaunu Lāci meklējot

Toties normālu rakstnieku Latvijā vairs ar uguni un ūdeni nesameklēt. Sen pagājībā laiks, kad Lācis ne tikai rakstīja un pārrakstīja savus romānus, brīvi vadīja valsti, sastādīja izsūtamo sarakstus, baudīja dzīvi, ko pēc tam pašam aprakstīt. Bet ko mūsu rakstnieki? Kultūras ministriene Gremde smalkjūtīgi norādīja, ka šie tikai piķi par krēsla deldēšanu grib. Un vēl procentus no flešmobiem un A4 papīra lapām arī. Kur ir kāds Nobela prēmijas laureāts? Kur ir kāds garadarbs, pēc kura uzņemta Kannās godalgota filma? Kur ir kāda luga, kas pastaigājas pa Brodveju? Lūk, to pašu Latgola.lv uzrakstīja ne jau mūslaiku lāči un upīši, bet Baltinavas Danckovīte. Kāda nauda! Jau sen pierādīts, ka šedevrus rada nevis tie, kas kaviāru ar pankūkām un karbonādes štaukā iekšā aizelsušies, bet tie, kas no maizes un ūdens. Ne nu gluži cietumā, bet nu toč ne pilīs. Tāpēc arī visus, ko atrada Ventspils rakstnieku namā, sasēdināja zirgu ratos un pa mūsu ātrajiem ceļiem sāka izvest uz Kalkūnes aprūpes centru. Lai viņiem tur nebūtu skumji, arī Gremdes biroja darbiniekus un desertā vēl Krastiņu Zvidriņu pievienoja. Lai pa ceļam nebūtu garlaicīgi, visiem iedeva bērzu tāsi, uz kā rakstīt savas piezīmes! Zvidriņa gan skaļi iebilda, ka Ķīlis tagad pat katram sagatniekam esot apsolījis planšetdatoru. Vienīgā šī piedāvājuma vaina, ka arī zīmuli un pildspalvu neviens vairs nemācēs rakstīt un arī parakstīties. Bet nebūs arī vajadzības, jo, kad šī paaudze sasniegs pensijas vecumu, tas jau būs izaudzis līdz 98 gadiem, bet tik ilgi neviens nedzīvo. Tāpēc arī uz pastnieka kvīts paraksts nebūs jāliek.

Daļai no Kalkūnes izdevās izvairīties, dodoties trimdā - Stoninam uz Ņujorku, Ikstenai uz Gruziju, Muktupāvelai uz Turciju. Vēl jau bija Meroni, Preatoni un Berluskoni. Toties Abu Meri jau ir aizņemts. Lai kultūras lauks neaizaugtu atmatā, Bondare sāka gleznot, Ģederte dzejot, Kukule spēlēt kokli, Mūrniece diriģēt kori, Lieckalniņa uzņemt filmu par sevi "Anniņa vanniņā. Vienai pašai bail...". Bet pati Gremde pēkšņi saslima un komas stāvoklī sarakstīja "Ilgais ceļš kapos. II." Pamodusies, neko neatcerējās un teicās, ka to visu esot sadiktējusi Sarmīte. Toties tā tika uzskatāmi parādīts, ka māksla pieder tautai. Ne velti Klucis tagad ir slavenākais no latviešiem.

Kamēr vilciens uz Kalkūni vēl bija uz rezerves sliedēm, KM skurstenis kūpēja trīs dienas un naktis, jo ārštata padomnieki mēģināja iznīcināt kompromatu, ko par latu jau bija nopircis Lato. Dūmi bija tik vareni, ka Vatikānā jau domāja, ka ir starptautisks apvērsums un Rīgā ievēlēts jauns pāvests. Benedikta XVI nunciji drudžaini skraidīja pa Romas, Madrides, Buenoaresas, Rīgas un Aglonas ielām, mēģinot tikt skaidrībā par padri. Tikmēr Valdemāra ielā knapi Sarmīte Dālderis bija ārā pa durvīm, kā pa logu Gremdes kabinetā jau līda ZRP, RP un Sarkanā Krusta Tukišs ar Demak-javelli portretu rokās. Padomnieki nedrīkstot būt tādi, kas šajā namā var sajaukt vīriešu un sieviešu tualeti! "To gan nē, tad jau labāk lai nāk Pauls ar Pugačovu," noteica ministriene un pārdeva Galkinam zemi un izsniedza uzturēšanās atļaujas visiem "More smeha" un KVN kluba dalībniekiem.

Kirovs lauž rokas un kājas

Latvieši ir mierīgi līdz laikam. To pieredzēja arī prāmis uz Stokholmu. Tā nu sakrita, ka par to pašu naudu varēja aizbraukt, piebrēkt "Globe" un arī atlīgoties mājās. Tā nu bija iekritis, ka zāģi pret norvēģiem nācās slīcināt Baltijas jūrā. Vieni pie masta bija gatavi vilkt Nolanu, kas tikai gremo kožļeni, otri - Masaļski un Duļevski, kas nesadalīja ripu. Labi, ka viedais komentēšanas veterāns Andersons atgādināja, ka laukumā bija arī Spruksts, Rēdlihi un citas KHL zvaigznes. Bet no Savicka miljonāriem neviens neko tā arī nesagaidīja. To visu redzot, Kirovs saprata, ka "Liepājas metalurgs" un Zaharjins var pagaidīt, bet šeit groži atkal jāņem savā varā. Lai mainītu notikumu gaitu, pirms mača ar dāņiem viņš salauza tribīnēs blakussēdošajam Tretjakam kāju, Nolanam žokli un roku... Vairāk nepaspēja. Līdz ar to arī Daugaviņam ar lauztu pirkstu nācās doties laukumā. Tretjakam kāja nebija vajadzīga, bet Nolans vairs nevarēja košļāt kožļeni un lauztā roka liedza uz tāfeles zīmēt sarežģītas spēles shēmas, tāpēc  to ņēmās darīt Ābols. Nekas vairs nelīdzēja. Un tas trakākais, ka beigās laukumā nebija ne Masaļska, ne Duļevska, ko vainot. Kapteinis Sprukts tikpat cītīgi kā cīnījās par vēl neesoša līguma apdrošināšanu, arī dāņiem nemeta ripu vārtos. Kā saka - zero. Bet baltkrievi jau ir atraduši savu apzīmējumu abreviatūrai KHL - Kastrēšanas hokeja līga, jo tā jau ir izkastrējusi nacionālos čempionātus un kastrē arī izlases. Baltkrieviju, Latviju, Kazahstānu. Ar nesamērīgām algām kastrējot arī hokejistu smadzenes.

Hokejā neveicas, citur ir laime - mēneša laikā še apgāzās jau trešā alus fūre un ikvienam, kam tobrīd gadījās būt Pļaviņās, Jaunciemā vai pie, zem, uz Salu tilta bija iespēja lakt, cik tīk un cik māga ņem pretī. Ja apgāzās trīs, gan jau apgāzīsies arī ceturtā. Jo uz tādiem ceļiem arī T-34 reizēm varētu sasliet ķēdes pret debesīm. Tāpēc beigsim sūkstīties par bedrēm, bet baudīsim alu. Tas tak esot piens pieaugušajiem! Lai labi garšo!