”No tālā krievu ciema
Kur valda sals un bads
Ir atnākusi ziema
Tai līdzi Ushak off un Ko"
Ausaine kļuva par nepieciešamāko ķermeņa daļu.
Huļi, rasolam tāda garša?
Rīgas dome strādāja, galvu nepacēlusi. Dažu dienu laikā tika sasauktas 72 sēdes. Vajadzēja izstāties no Latvijas pašvaldību un arī Hanzas savienības. Vajadzēja steidzami iestāties Pleskavas apgabala sadraudzības kurgānā. Vajadzēja atbalstīt Aleksejenko un Misteru 20%. Vajadzēja nosodīt Lāčausi par to, ka ”Rīgas siltumam" nedod siltuma atlaides. Purčiks, Ziepčiks sala nost, bet deputāti sēdēja no rīta līdz vakaram, ka nebija laika aizskriet pat pa lielajām vai mazajām darīšanām. Par prijom pišči nemaz nerunājot. Gādīgā Anna mēram bija sagādājusi bļodu ar rasolu. Taču Skuja un Viņķelis, kas arī nekur negāja, lai nepalaistu garām svarīgu balsojumu, tajā jau bija paspējuši pa mazajām... Rasols gan tika ar gardu muti apēsts un Anna no priekšnieku mutes ar pilnu muti ļoti slavēta. Tikai pašā vakarā, kad organisms jau bija galīgi novājināts, abiem ar Ameriku pie neizslēgtiem mikrofoniem paspruka salīdzinājums ar puiku un bļodu - ”Huļi, rasolam tāda garša?" Un tad visiem kļuva skaidrs, kas noticis. Taču nosarka tikai Pulks, kas vispār bija ņepričom.
Vēl viena lieta, ar ko Ushak off un viņa padomnieki katru dienu cītīgi nodarbojās - mērīja smilšu kaudzi pie Ķīpsalas, ka pat nebija laika pārgriezt kādu lentīti. Daudz jau bija aizvests uz Juglas krastiem, daudz izlīdzināts tepat uz vietas. Mērīšanā tika lietotas metodes, kas balstījās gan uz Euklīda, gan Lobačevska ģeometrijas likumiem. Tika izmēģināti gan lineāli un penāļi, gan vizieri, gan lāzerstari. Ushak off kāpa Saules akmens smailē un līda zem tilta, un visur blakus bija Anna, lai iemūžinātu tekstā, bildē un video. Procentuālās svārstības aprēķinu rezultātā izrādījās visai atšķirīgas - no 36 līdz 63. Tas nozīmēja, ka apņemšanos aizvākt smiltis koriši it kā nebija izpildījuši, taču, ņemot vērā atšķirīgos datus, visu atstāja nemainīgu.
Kamēr varēja, pēc Ushak off ierosmes tika vākti līdzekļi piemineklim Cojam, Uzvaras kolonai, Miņinam ar Požarski un Matrosovam. Katrā Rīgas parkā vajadzēja būt kaut kam tādam, kas atgādinātu par SC valdīšanu pilsētā. Lūk, Tērbatas ielā jau bija. Pie mājas, kurā dzīvojis Andrejs Eglītis, bija piemiņas plāksne un tajā galīgi sajaukti gadi, kad viņš te mitis. Bet skaidrojums no SC puses izrādījās pavisam vienkāršs - ”Kā gribam, tā iemūžinām leģionāru kara korespondenta piemiņu! Ko arī te vajadzēja pieminekli? Nē, tas ir pretēji mūsu politiskajiem principiem!
Zābaks allaž tikai ceturtais...
Ģinamka kopā ar Peku un Telkvistu vārtos brauca arvien tuvāk ziemeļbriedim. Hoķi baudīt vairs nebija iespējams. Tas bija pieņēmis ”Aldara" alum līdzīgu izskatu. Te uz skatuves parādījās Lipmans, kam pasaules čempionāts Rīgā šobrīd tāds tāls joks vien izskatījās. Tagad vajadzēja glābt situāciju un visupirms pareizā secībā sarindot Savicki, Ulmani un Kalvīti. Lai kā arī Kirovs centās, zābaks allažiņ palika ceturtajā vietā. Kas, protams, Ģinamkas valdes, padomes, sekretariāta un direktorāta sēdēs nevarēja palikt nepamanīts. Un uz biroju Raunas ielā tika sūtīts skarbs telefakss, ka dinamieši Kirova rīcībā pirms spēles ar Krieviju nonākšot galīgi pliki. Bez slidām, kļuškām un ķiverēm un ”Boss" apakšbiksēm. Tāds bija Savicka un Co izstrādātais nesadarbošanās plāns. Kirovs tik smīnēja neesošajās ūsās. ”Lai tik nesadarbojas! Tad redzēs! Tik viens mans paraksts un Ģinamka spēlēs vienā līgā ar Smiltenes vanagiem!" Katrā ziņā līmeņa atšķirības vairs nav nemaz tik lielas.
Tomēr Lipmana un Savicka vārdu spēles un pērles tādas pupu mizas viena bija, salīdzinot ar to, ko bija iesācis Sprūdžs ar Puzes hūti. Šis bija atstādināts no Ventspils mēra amata. Taču, kā izrādījās, no tā jau sen bijis atstādināts, jo apturēta bija viņa rīcībspēja, kas gan netraucēja pilnā apmēra darīt visu, ko vien vēlējās. Un tur ne Sprūdžs, ne Dombrovskis, ne Bērziņš neko nevarēja padarīt. Pat ne Kalmeijers un Meroni. Vienīgais, kas kaut ko spēja likt pretī, bija Rēders, kas izrādījās stiprāks par Šrēderu un pat visu bundesvēru. Ņēma un pašos hūtes runas plūdos atslēdza mikrofonu. Un arī kameru. Boitmanis un Blumbergs Ventspilī par to bija ļoti izmisuši, jo tā arī nedzirdēja pēdējos norādījumus, kā turpmāk dzīvot. Labi, ka Mediju sēta to zināja bez norādēm un nolika Sprūdžam uz galda kārtējo kaku. Ne viņa uzņēmums spēj samaksāt nodokļus, ne atskaiti Sudrabai, Vaškevičam un Jezdakovai iesniegt. Ventspilī, lūk, ar šo viss kārtībā. Visi norēķini ir ventos un par tiem nekādas atskaites nevienam nav jāiesniedz. Ja nu vienīgi Tobago gubernatoram.
Mēris bez krūšturiem?
Valmieras Boķis bija gaužām pārsteigts, ka pirmdien visas domnieces pa gaiteņiem un kabinetiem staigāja bez krūšturiem. Vai jauna mode? Vai no viņa kaut ko vajag? Un visām uzreiz? Un tikai trešdienas vakarā, skatoties TV šovu ar Puzes hūti galvenajā lomā, pēkšņi atskārta - Johaidī. Meitenes tak bija uz latviešu Sinatras - Freda koncertu. ”Interesanti, vai sieva arī aizmeta savu skaisto ”Lauma Lingerie"?", viņš pats sev pajautāja. Nu kārta būs Seskiem Liepājā izrādīt savu drēbju skapi!
CCP, ZRP un RP un vēl padsmit partijas domāja, kā kļūt ļoti stipriem pirms pašvaldību vēlēšanām. Lūk, RP sev jau bija piejaucējuši Daugavpils Žannu un līdz ar to pa lepno Dvinskā Borisogļebskā Dinaburgā varēja sarīkot partijas saietu, kurā visi varēja izrunāties pēc sirds patikas. Vienotībai ar Jenotību tikai pateikts skaidrs ”Nē!" ”Ko viņi iedomājas? Mums sarakstos dot tikai trešdaļu vietu? Un likt saraksta beigās? Nu un kas, ka mūsu reitingi šobrīd ir nekādi. Līdz pavasarim būsim stipri un vareni. Lai viņi paliek savā vietā, mēs būsim savā," ar pārliecību teica visi, kas kāpa tribīnē un arī tie, kas tur nekāpa, bet apstājas pie Kulakovas klātā galda. Par Daugavpili viss skaidrs - tur ir blonda lokomotīve. Neviens no tiem, ko RP cerēja redzēt sēžam Rīgas tronī, neizrādīja ne vismazāko vēlēšanos. Tomēr neviens arī par to arī nesatraucās, jo partijā bija tapa, kas derēja visām mucām un visās vietās. Sandra, kas Kukule Sondore Pierinkeviča, kādu laiku pabijusi ēnā un pastaigājusi pa Masonu pirtīm, bija gatava kāpt baltā zirgā un izjāt pretī visiem Jenotības deputātiem. Viņa patiešām būtu labākais Rīgas mēris! - visi sauca tostus. Turklāt drīzāk sadarbosies ar SC nekā ar tiem, ar ko nevar vientiesīgi vienoties! Tas ir tas, ko vajag!
Luhsis paķēra kaulu un aizskrēja
Lidostai nebija noslaucīta durvju priekša, VIP zālē nebija iznesta miskaste, pielidostas pļavā nopļautais siens tika sapūdēts, nevis aizvests Prževaļska zirgam uz zoodārzu un Roņa reakcija bija skarba - ”Luhse ir zaudējis uzticību". Kad Petersa mantinieks ieminējās par konkursiem, kas iesākušies, bet nav pabeigti un tagad arī nebūs, kas pabeidz, dzirdīgu ausu (aušu?) nebija. Atkal bija kritis viens lemberģiešu bastions.
Bet pa to laiku lidostā arvien plašāk izvērtās cīņa, kas labāk pa taisnāko ceļu un dārgāk aizvedīs klientu līdz Brīvības piemineklim... pačurāt. Mākoņos radās skaists sauklis ”Noķer zaļo aiz šlipses", taču Bārdas pīarščiki atkal kaut ko sajauca un visu pilsētu greznoja plakāti ”Noķer zilo aiz..." Īpaši nelaimīgs jutās tautā labi atpazīstamais Millers, kuru visi no gribēja noķert aiz... Viņa aizstāvību uzņēmās visur esošā Jolantoviča un pie reizes vēl nosūtīja sašutuma pilnu vēstuli Austrālijai, kas bija uzdrošinājusies neleģitimizēt viendzimuma laulības. Slikts piemērs Jēkaba ielai. Tikmēr melnie merši turpināja vizināt angļus uz centru caur Vecmīlgrāvi un tad atpakaļ uz lidostu, jo pabiem, par intīmo masāžu nemaz nerunājot, naudas vairs neatlika.
Ja kādam šķiet, ka Latvijas viesu pirmā sajūsma par mūsu zemi ir no gaisa saredzamās smilšainās pludmales vai mežu zaļais samts, tad tā ir dziļa alošanās. Daudz vairāk viņiem mutes paliek vaļā, kad, lidmašīnai slīdot pa skrejceļu, pēkšņi iznirst uzraksts ”RAF Avia". Mutes vaļā ne jau no tā, ka viņi atcerētos slavenos rafiņus, kas joprojām brauc pa Uzbekistānas lauku ceļiem. Viņiem RAF ir ”Rote Armee Fraktion", kas kādu laiku turēja uz ausīm ne tikai Vāciju, un šāda atklāta cieņa sarkanajām brigādēm patiešām ir apbrīnas vērta. Dažus gan pārņem arī bažas - kas tik nevar notikt, ja viņiem te ir sava aviācijas bāze un pat lidlauks. Stundas laikā var sasniegt Gēteborgu, Viborgu, bet divās arī Magdeburgu un Nirnbergu! Par šo Ronis vairs nepaspēja parunāt, jo Luhsis apvainojās, iekoda saimniekam rokā, paķēra kaulu un jau bija prom. Kā izrādījās, bija paķēris arī dažas sniega tīrāmās mašīnas un, uznākot pirmajam sniegam, skrejceļš bija kā olimpiskās Red Bull nobrauciens. Pat Tripāns to nenoturētos kājās. Kur nu vēl Boeing!
Lielā neziņā tagad dzīvoja Dzelzceļa Magonis, Autobusu Salkazanovs, Motorlaivu Kalnciems. Kā lai tādā brīdī nezaudē uzticību? Viņi būtu gatavi ziedot pat nevainību, lai tikai paliktu uzticīgi Ronim. Daudz mierīgāk varēja justies Naglis, kas taksometrus bija pārforvardējis citiem un tina citu biznesa shēmu, lai legalizētu kārtējo zemē norakto pieclitru burku. Jārok ārā ar steigu, kamēr zeme vēl nav sasalusi.