Dzirdot runas par NLO, man nāk atmiņā kāds neparasts notikums no PSRS laikiem – par Mēnesi un… bīstamo dzintaru Rīgas jūras līcī.

Tas notika Tukumā, toreizējā PSRS kara lidlauka teritorijā. Tur bāzējās frontes aviācijas pulks ar SU- 24 tipa bumbvedējiem. Jau Gorbačova valdīšanas laikā visi kara lidotāji tika pārvesti Jūras spēku pavēlniecības pakļautībā un nēsāja attiecīgas formas.

Divas reizes gadā visi lidotāji izgāja padziļinātu medicīnisko pārbaudi. Medicīniskās komisijas sastāvā ietilpa speciālisti ar pulkveža un majora pakāpēm. Pēc komisijas darba beigām, kā tas bija pieņemts padomju armijā, medpunkts rīkoja atvadu "semināru".

Es tiku norīkots par dežūrējošo mediķi. Protams, ka pasnaust nedrīkstēju, kamēr augstā priekšniecība nebija beigusi skandināt glāzes un teikt gudras runas. Izgāju nakts melnumā paelpot svaigu gaisu. Debesīs bija spožs pilnmēness. Kut kāds spēks lika man pagriezt skatienu pretējā virzienā, kur kādu divdesmit kilometru attālumā bija jūra. Sastingu no pārsteiguma. Acis žilbināja vēl viens Mēness! Es apjucis vairākas reizes griezu galvu abu Mēnešu virzienā. Ieskrēju kabinetā un paziņoju, ka redzu NLO! Priekšnieka niknais skatiens un uzrūciens nogrima pārsteiguma klusumā, jo, šķiet, mans izskats visus pārliecināja, ka notiek kaut kas ārkārtējs.

Izskrējuši uz ielas virsnieki arī pārsteigti grozīja galvas. Pamanījām, ka "jūras mēness" lēnām tuvojas horizontam. No tā atdalījās pusapaļa spilgta masa un pazuda tumsā, jūras virzienā. Visi drīz vien aizgāja gulēt, tā arī nenonākuši pie vienota slēdziena, kas tas bija. Tikai otrā dienā, runājot ar kareivi, kas regulāri veica nakts sardzi, uzzināju, ka tā nav nekāda retā parādība. Tā esot fosfora bumba, iekārta speciālā ierīcē, kas kaujas lidmašīnām apgaismo nakts mērķus jūrā.

Pēc laika arī uzzināju, ka nereti cilvēki jūras krastā atrod dzintaru. Saules akmeni, kas kabatā sasilstot aizdegas un rada smagus apdegumus. Baltais fosfors, kas izņemts no ūdens, pie zināmas temperatūras uzliesmo.

Tāpēc vienmēr rūpīgu apskatu katru atrasto dzintara gabaliņu. Aizdomu gadījumā paņemu to ar pinceti un paberžu ar nagu vīlīti vai citu abrazīvu. Plastmasa smaržos pēc plastmasas, dzintars pēc sveķiem. Fosforam, par laimi, neesmu uzdūries.

Mobilie telefoni toreiz vēl nebija. Fotoaparātus ienest karaspēka daļā nedrīkstēja. Tāpēc diemžēl fotopierādījumu man nav. Tomēr kaut ko līdzīgu fosfora "bumbas" ilustrācijai uztaisīju fotošopā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!