Viesu namu biznesā esam jau gandrīz sešus gadus. Varbūt laiks šķiet neliels, taču pieredze uzkrāta iespaidīga – no kāzu svinībām, līdz semināriem, korporatīvajām ballītēm, sporta spēlēm un arī bērnu nometnēm. Lai arī par lielāko daļu pasākumu varam būt lepni un priecāties par to izdošanos, ir arī tādi, par kuriem labāk būtu aizmirst. Galvenais iemesls – cilvēku attieksme.

Mums ir iespēja novērot cilvēku visās iespējamajās tā izpausmēs, tostarp skaidrā un ne tik ļoti. Visveiksmīgākais piemērs šajā gadījumā ir kāzas. Visi sabrauc skaisti un sapucēti, dāmas garās kleitās, kungi uzvalkos. Tad ierodas jaunais pāris, visi jautri sagaida, paēd silto ēdienu, tad daži tosti pie galda, pirmais valsis... un pēc dažām stundām ir pāris cilvēku, kuri jau ir "krietnās burās". Un tad parādās īstā daba – vai nu šie "iesilušie" ļaudis ir sabiedrības dvēseles, aicinot visus uz spēlēm, stāstot anekdotes un dziedot dziesmas, vai arī viņiem velk uz kašķi. Ņemot vērā to, ka kāzās bieži satiekas draugi, radi un kolēģi, ar viņiem labāk "nelekties" (bet gadās arī citādi). Bet kur tad to kašķi meklēt? Un tad sākas tas, par ko jebkuram pakalpojumu sektorā esošajam darbiniekam galvu gribas saķert ar abām rokām – latvietis (parastais) sāk pukstēt, ka viņam nekas nepatīk.

Mums aci pret aci nekad nav bijis pārmetumu, jo laikam jau latvietis "parastais" ir pārāk labi audzināts, lai teiktu, ko domā un ko būtu nepieciešams uzlabot. Tas, ka kaut kas nav bijis labi, pēc tam gadās, ka izlasām internetā anonīmos komentāros. Stipri šaubos, ka kaut reizi ēdiena ir bijis par maz, jo viesi visu laiku tiek skubināti ēst un ēst. Tāpēc, ja gribas pakašķēties, daži mēdz teikt, piemēram, ka salātos nav ielikta karote. Tas nekas, ka tā atrodas kaimiņa šķīvī! Saimnieki vainīgi (nu, bet kā viņi varēja neiedomāties, ielikt salātos divas karotes?). Tad vēl, ka šampanietis nav pietiekami auksts (tas nekas, ka viesi to paši cauru dienu sasilušās mašīnās izvizinājuši pa pusi Latvijas, un piemirsuši palūgt ielikt saldētavā). Un tā tālāk... Ir, protams, tādi, kuri mēģina samazināt cenu, meklējot jebkādas nepilnības, jo skopums dara savu.

Pēc tam, kad kašķis ir atrasts, emocijas tiek "uzkurbulētas" vēl vairāk visu laiku sūkstoties un mēģinot arī apkārtējiem iedvest neapmierinātību. Galu galā vēl ballējoties dažiem gadās salauzt kādu krēslu (bet ne jau pats tak vainīgs, tas krēsls tāds jau bija!), vai sasist spoguli vannas istabā (tas tak arī nebija kārtīgi piestiprināts un nevar būt, ka tur stāvēja, bez bēdu, jau sešus gadus!) utt. Galu galā konkrētā persona pieņem lēmumu, ka šajā vietā vairs nekad neatgriezīsies un visiem saviem draugiem pastāstīs, ka bijis kāzās viesu namā, kur bija "nu galīgi garām"!

Un tādos brīžos gribas nolaist rokas un mest mieru šai mazajai uzņēmējdarbībai, kas it kā esot Latvijas nākotne. Gribas iet sēdēt ofisā, bezjēdzīgi klikšķināt datora podziņas un staigāt skaistos kostīmos, lai tikai nevajadzētu redzēt tā cilvēka īsto dabu, kuru patiesībā gribējās iepriecināt.

Zinot to, cik rūpīgi viesu namu saimnieki (vismaz lielākā daļa) gatavojas ikvienam pasākumam, cik daudz darba tiek ieguldīts, lai tīrītu, mazgātu logus pēc katra pasākuma, kārtotu, klātu un pārklātu, uzlabotu , remontētu, gatavotu un uzņemtu, ir grūti noticēt vismaz 80% internetā lasāmo sūdzību par šīs nozares darbu. Dažreiz gribas šiem "sūdzambībelēm" pajautāt: "Vai jūs gadījumā paši neesat daļēji vainīgi par neizdevušos pasākumu?" Ir cilvēki, kuri domā – samaksāju naudu, tad viss, ko redzu pieder man. Vai tiešām? Vai tad viesu nams ir pārdots vai tomēr izīrēts? Un patiesībā vai tad viesu nams ir izīrēts, vai tomēr tiek piedāvāts pakalpojums – nakšņošana ar ēdināšanu? Lai nu katram ir iespēja pašam atbildēt šajā reizē.

Reiz kādā respektablā un tradīcijām bagātā Latvijas laikrakstā lasīju, ka vai gan ir kas slikts dejot pa galdiem un muti slaucīt galdautā, ja reiz ir iespēja nosvinēt tā kārtīgas kāzas. Tur bija rakstīts – izkāst kafiju caur galdautu. Manī tas izraisīja šausmas, zinot to, ka šādas izdarības ne tikai no malas izskatās vulgāri un nepieklājīgi, bet arī domājot par to, kā tie galdauti ir ar mīlestību šūti, daži no vecmāmiņas mantoti, pa kuriem kāds apdzēries skuķēns vēlas lēkāt. Attieksmes ir dažādas, bet esot ciemos, vai bieži nāk prātā, kāpt uz galda un laist rokenrolu? Droši vien, ka nē...

Domāju, ka neviens viesu nama saimnieks nevēlas kādam cilvēkam sabojāt skaistos svinību mirkļus. Lielākā daļa strādā tā, lai svētki patiešām būtu neaizmirstami mirkļi ikviena dzīvē. Jā, ir viesu nami, kuros ir vairāk biznesa, kas pats par sevi nav nekas slikts, jo par darbu jāsaņem alga. Ir, kur vairāk sirds pielikts klāt. Un ir viesi, kuri , jau nākot iekšā, redz mājas auru, prasa, kas ir autors mākslas darbiem, kas izvietoti pie sienām, kurš šuvis gultasveļu un kurš projektējis pašu ēku. Un ir tādi, kurus neapmierina nekas, kas ir mazāks par Rundāles vai vismaz Bīriņu pili. Bet tos viņi nevar atļauties, tādēļ turpina burkšķēt un kašķēties. Un tad jau neapmierinātība garantēta. Mūsu moto ir "mēs strādājam, lai jūs atpūstos!" un esmu pārliecināta, ka šī ir pareizā attieksme, lai nodrošinātu maksimālu kvalitāti un prieku ikvienam.