Uz semināru tika aicināti Bauskas un apkārtējo novadu vēstures skolotāji, muzeju darbinieki un citi interesenti. Pasākums bija labi organizēts, pārdomāts un saturīgs. Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā tika atklāta ekspozīcija "Ebreji Bauskā". Varēja klausīties Latvijas ievērojamu vēsturnieku - Aivara Strangas, Ulda Neiburga, Kaspara Zeļļa lekcijas par holokausta vēstures rakstīšanu, nacistu varas un represīvajām struktūrām Latvijā un presi un propagandu nacistu okupācijas laikā Latvijā. Tika diskutēts par holokaustu, tā vērtējumiem, pieminēšanu, sabiedrības attieksmi. Jelgavas, Dobeles, Bauskas muzeju vēsturnieki stāstīja par savu pilsētu ebreju kopienu vēsturi, vietām pilsētā, kas saistītas ar kopienas dzīvi. Aizputes daudznozaru mākslas grupas "Serde" pārstāves stāstīja par savām interesantajām aktivitātēm novadpētniecības jomā. Visus dalībniekus ieinteresēja mākslas grupas sastādītās tematiskās tradīciju burtnīcas. Viena no tām veltīta Aizputes iedzīvotāju stāstiem par viņu pilsētā dzīvojušajiem ebrejiem.
Holokausta tēma šodienas sabiedrībā ir visai sāpīga visā pasaulē. Vairāki lektori atzina, ka pat viņu kolēģi bieži ir neizpratnē par vēlmi pētīt šo jautājumu. Tradicionālais uzskats ir, ka mums būtu jāpēta latviešu traģiskās vēstures lapaspuses, bet holokausta tēmu, lai pētot paši ebreji. Kā vienu no tādas attieksmes iemesliem sociologs Didzis Bērziņš nosauca to, ka latvieši holokausta tēmu uztver kā tādu konkurentu cīņā par vēsturiskā cietēja titulu. Lektora viedoklis - mēs kā latvieši neko nezaudēsim, ja pieņemsim to, ka arī citi ir cietuši. Vispār šajā seminārā par sabiedrības attieksmi pret holokausta tēmu tika izteikti daudzi visai provokatīvi viedokļi un apgalvojumi. Piemēram, par to, ka nevar pilnībā piekrist uzskatam, ka padomju laikā šī tēma bijusi pilnībā aizliegta. D.Bērziņš nosauca vairākus padomju rakstnieku darbus, kuros ir runāts par šo traģēdiju. Piem. O. Vācietis dzejolī "Rumbula", Dagnija Zigmonte "Bērni un koki aug pret sauli". Ē.Vilks "Pusnakts stundā", Vilis Lācis "Vētra". Tāpat arī ziņas, kas savāktas par holokaustā nogalinātajiem ebrejiem Latvijā un viņu slepkavības vietām uzreiz pēc kara, bijušas visai precīzas. Cita lieta, ka vēlāk šīs ziņas daudzkārt pārveidotas, tika izmantotas padomju propagandas nolūkos.
Seminārā tika apspriestas arī tādas strīdīgas tēmas kā vācu un padomju okupācijas varu propagandu īpatnības, sociālās atmiņas būtība. Tika runāts arī par rietumu zinātnieku pētījumiem un viedokļiem šajā jomā. Ilgstošā šī jautājuma noklusēšana pēc kara, pēc lektoru viedokļa, saistīta tajā skaistā arī ar cilvēka dabisku pašaizsardzības mehānismu - tieksmi izslēgt no atmiņas jebkurus šausmīgus un traģiskus notikumus. Tikpat dabiska esot arī vairākuma tieksme par pareizu pieņemt tādu rīcību, kuru par pareizu uzskata tā brīža vara. Tika minēts arī diezgan šausminošs kāda Rietumu pētnieka uzskats, ka pie holokausta pagājušā gadsimta 40-tajos gados novedusi Rietumeiropas vēlme visu efektivizēt un uzlabot. Tika runāts arī par vainīgo un līdzvainīgo tēmu.
Bauskas vēsturnieks Aigars Urtāns visai pamatīgi izpētījis ebreju iznīcināšanas procesu Zemgalē un Sēlijā 1941.gadā. Bija diezgan baisi klausīties viņa stāstījumu par to, cik precīzi, plānveidīgi un efektīvi tika veikta šī "operācija". Un jau 1941.gada augusta beigās kādā sanāksmē Jelgavas pilī ticis svinīgi paziņots, ka Zemgalē "ebreju jautājums ir pilnībā atrisināts".
Semināra beigās klātesošos uzrunāja Beļģijas vēstnieks Latvijā, jo Beļģija pašreiz ir prezidējošā valsts starptautiskā organizācijā, kurā ir arī Latvija, kas nodarbojas ar holokausta pētīšanu un atmiņas saglabāšanu.
Šis seminārs bija nedaudz cits, no ikdienā biežāk dzirdamā, lasāmā, atšķirīgs skatījums uz šo tēmu un iespēja aizdomāties par lietām, kuras varbūt ikdienā tieši neskar un nenodarbina.