Vīrietis pusmūža gados kļuva ļoti satraukts. Viņš atradās tikai divas sēdvietas no manis. Sākumā domāju, ka viņam sākusies panikas lēkme. Viņš strauji elpoja, rīstījās, centās nomierināties, rija asaras un siekalas. Tad es pamanīju, ka viņu cieši tur trīs citi pusmūža vīrieši. Vīrietis kļuva vēl satrauktāks, sāka kliegt, strauji elsot, rīt asaras, lamāties un saukt: "nē, nē... man sejā... viņi nāk!".
Sajutu spēcīgas sāpes krūtīs, atcerējos latviešu karavīru, kurš man stāstīja par posttraumatisko stresu. Tas bija pirms daudziem gadiem, kāds neizstāstīts stāsts par to, ko karavīri piedzīvoja Afganistānā un kā viņi, atgriežoties mājās, tika vai nespēja tikt galā ar posttraumatiskā stresa sindromu.
Trīs vīrieši mēģināja vīrieti pieklājīgi nomierināt, turot cieši, taču cieņpilni. Viens no viņiem vērsās pie apkalpes locekļiem un lūdza citiem pasažieriem paskaidrot, ka viņi ir drošībā, un arī darīt zināmus iemeslus, kāpēc vīrietis ir tik satraukts. Apkalpes locekļi nepateica neko.
Tad daži pasažieri sāka nepacietīgi šķendēties. Kāda sieviete piecēlās, pārmetoši skatījās sēdvietas virzienā, no kurienes bija dzirdami kliedzieni. Viens no sargiem devās pie sievietes un sāka skaidrot situāciju. Sargs, nedaudz ieliecies ceļgalos, gandrīz vai sievietei lūdza kaut mazāko sapratnes kripatu. Auksta, pārmetoša sejas izteiksme, ne mazākā nodoma ieklausīties. Sieviete kratīja galvu, nepastāvēja ne mazākā iespēja, ka viņa ieklausīsies. Viņas seja pauda, ka viņai ir pašai sava vienīgā taisnība. Viņa atteicās ceļot ar kādu, kurš raud, kliedz un lieto nepieņemamu valodu. Apkalpes locekļi turpināja klusēt.
Sargi un vīrietis rokudzelžos pameta lidmašīnu.
No teikumu driskām, ko saklausīju, varēju tikai minēt, ka viņš ir patvēruma meklētājs, kuru deportēja atpakaļ uz Somiju. "Viņi domāja, ka viņa vieta ir Somijā; viņš nevēlējās doties atpakaļ uz Somiju; kādu dienu viņš sapratīs, ka ir labi doties atpakaļ uz Somiju; es nesaprotu tos bēgļus," visapkārt varēju dzirdēt īsas, pārmetošas frāzes. Starp citu vīrietis rokudzelžos nepateica ne vārda, kas saistīts ar Somiju. Sargi viņu mierināja, skaidroja, ka viņš dodas uz Somiju. Man tas skanēja kā laba vēsts, mierinošs vārds, bet vīrietis bija satraukts līdz nāvei, viņš vienkārši nespēja saklausīt sargu teikto.
Manuprāt, tam nav nekāda sakara ar vietu A vai B un ar to, no kurienes un uz kurieni kādu ir jādeportē. Tas varēja notikt jebkur. Manuprāt, tā ir dziļa humānisma, cilvēciskuma krīze. Cilvēks acīmredzami cieta un viņam bija nepieciešama palīdzība, cilvēciska palīdzība un sapratne. Manā prātā dzima domu lavīna: cik tālu deportēšanas industrija gatava iet, lai tikai izpatiktu jaukajiem cilvēkiem? Viņi taču nevar deportēt cilvēkus bagāžas nodalījumā? Viņi nevar aizsiet muti, viņi nevar legāli sazāļot ķermeni, kuru jādeportē. Bet jaukie cilvēki neko no šī visa negrib ne dzirdēt, ne redzēt.
Mēs pat nezinām, vai viņu patiešām deportēja. Taču līdzjūtības liegšana bija tik stindzinoša. Drīz vien sarunas pārvirzījās uz tēmu par bezmaksas kafiju un mafiniem, kurus pasažieriem pasniedz kāda cita aviokompānija, kas veic lidojumus tādā pašā maršrutā. Cik žēl, ka mūsu izvēlētā aviosabiedrība nepiedāvā tādus jaukumus, kāda sieviete aiz manis sacīja, žāvādamās.
Savu stāstu es rakstu, vēl būdama sēdvietā pie loga, norijot savas asaras un savelkot mierpilnu un pieņemami neemocionālu sejas izteiksmi. Sāpes krūtīs saglabājas. Mājās pēc īsas atelpas sagaidāms vēl vairāk sāpju. Vēl joprojām pieķeru sevi domājam par to, ko māmiņa ar mazuli klēpī, pateica: "Es nesaprotu tos bēgļus." Es paņemu šo frāzi, noberžu tai privileģētības nievājošo toni un augstprātību un blenžu uz šo kailo frāzi. Varbūt ir cerība. Ja mēs atzīstam, ka mēs nesaprotam. Un varbūt kādu dienu mēs vēlēsimies saprast?