Sacensībās piedalījās aptuveni 2500 sportistu, bet finišā lielāko uzmanību izpelnījās Latvijas pārstāvis Jevgeņijs Birins, kuram aptuveni 200 metrus pirms finiša atteica darboties kājas. Pats sportists "Delfi Aculieciniekam" izstāstīja par šo sarežģīto un fiziski grūto sacensību norisi, kā arī par to, kas notika ar viņu pirms finiša.
"Ironman – tās ir triatlona sacesības, kurās ir trīs etapi, starp kuriem nav pilnīgi nekādu pārtraukumu: jānopeld 3,86 kilometri, ar riteni jānobrauc 180,25 kilometri un jānoskrien 42,19 kilometri. Visiem "Ironman" dalībniekiem tiek dotas 17 stundas, lai pievārētu visus etapus.
Tad, lūk, ar ko sākās mans stāsts. Pamostoties no rīta, paskatījos laukā pa logu un nodomāju, ka vajag iet apakaļ gulēt, jo sacensības atcels. Ārā bija kaut kas patiešām neticams. Negaiss, zibens un spēcīgas lietusgāzes. Turklāt, apēdot negaršīgos rīsus brokastīs, es, būdams pilnībā slapjš, tomēr nonācu tranzītzonā (vietā, kur notiek maiņa starp sacensību ūdens etapu uz velo etapu, un no velo etapa uz skriešanas etapu).
Bija auksti un biedējoši. Sākās runas par to, ka sacensības atcels, vai arī saīsinās peldēšanas un velobraukšanas posmu. Šis fakts mani itin nemaz neiepriecināja, jo tādā gādijumā saukties par "aironmenu" nebūtu pareizi. Taču laikapstākļi apžēlojās pār 2500 dalībniekiem, trakajiem, kas te ieradušies no visas pasaules, - organizatori paziņoja, ka starta laiks tiek nedaudz atlikts.
Signāls ir dots un, visa jūra sāka viļņoties – to kūla simtiem mūsu vecuma dalībnieku grupas rokas. Pirmie divi kilometri atklātajā ūdenī bija ideāli, pat labāki, nekā plānots. Peldētāji viens otram laiku pa laikam iesita, bet sāpīgi nebija, tiesa, līdz tam mirklim, kamēr es ar kāju nedabūju pa aci (skatiet foto). Jo tālāk es peldēju, jo grūtāk kļuva. Pirmkārt, bija sāpīgi, otkārt, neko nevarēju redzēt. Tā visa sekas bija tādas, ka mans ātrums ievērojami samazinājās, tāpat kā manas spējas orientēties atklātā ūdenī. Beigu beigās es no ūdens izlīdu par septiņām minūtēm vēlāk nekā biju plānojis, tajā brīdī ieņemot 1349. vietu.
Aptuveni trīs minūtes ilga pārģērbšanās, un, lūk, es jau traucos uz sava karbona rāmja velosipēda pa Katalonijas piekrasti. Turpmākās vairāk nekā piecas stundas aizritēja gludi, pat labi. Šos 180 kilometrus es pieveicu ātrāk, nekā biju plānojis, apdzenot gandrīz 530 dalībniekus.
Pēc tam kāda pusotra minūte un palicis gluži vairs nekas – noskriet maratonu. Pirmās trīs stundas pagāja pavisam viegli, bet samērīgi – vidējs temps, kuru izdevās saglabāt. Sākotnēji bija pat labāks, nekā plānotais. Palikuši bija kaut kādi vairs tikai pieci kilometri, kuros es, nezinu kādu iemeslu dēļ, nolēmu ātrumu palielināt.
Tā bija kļūda, pat ļoti liela kļūda. Pēdējais, ko atceros – tā bija "41 kilometra" atzīme. Līdz finišam man bija palikuši kādi 200 metri, un te pēkšņi man atsaka kāju un ķermeņa muskuļi. Nepārdomātās rīcības rezultāts ir aplūkojams video.
Esot jau ārstu rokās, man uzlika ilgi kāroto medaļu, bet pēc tam aiznesa uz medicīnisko palātu. Sacensību rezultāts – kopējais laiks – 10 stundas un 13 minūtes, 107. vieta savā vecuma grupā un 509.vieta – kopvērtējumā."
