"Koncerts sākās ar Rosīnī darbu. Pazīstamie zaglīgie solīši ar spilgta akcenta uzsitieniem. Pazīstama mūzika no operas "Figaro kāzas" ritmiem. Orķestra imitācijas efekts neaprakstāms. Šajā mūzikā var sadzirdēt visu. Baleta virpuļu krāšņos soļus. Vilnīšu glāstus slaidajiem meiteņu augumiem. Jautra dzīves priecīga mūzika, pie sevis nodomāju.
Parasti jau tik efektīvu mūziku atstāj desertam. Tam sekoja Mocarta mūzika. Jūtama viduslaiku ģēnija roka. Maigāka, melodiskāka. Bet trūkst šampanieša dzirkstis. Jūtama viduslaiku nomācošā smagnējā elpa, kas nav ļāvusi pasaules mēroga ģēnijam uzplaukt līdz galam. Vismaz šajā darbā.
Vjerna mūzika pārklāj zāli ar hipnotisku miega segu. Daži no jaunatnes pārstāvjiem klusi dodas no balkona uz izeju. Tā ir kļūda! Klasiskai mūzikai ir jāatveras katrā. Tas nāk grūti, tikai ar laiku. Toties dod neaprakstāmu ekstāzes baudu.
Šo domu apstiprina dārdošie noslēguma akordi. Tomēr te trūkst Vāgneriskā mūzikas tēmu savijuma, kas tā aizskar titāniskās jūtas. Oskara Merikanto mūzika vienkārša. Klusu domu veicinoša melodija. Neaizskar dvēseļu stīgas. Nav dzirdams Rosini draiskums, Vāgnera spēks, Bēthovena dziļums, Čaikovska varenība. Fināls basīgs, pie zemes nospiedošs.
Feručio Busoni. Strādājis Helsinku pilsētas mūzikas skolā. Te jūtami somu tautu dejas ritmi. Stabules skaņas, kas pāriet haosā. Laikam šīs mūzikas atskaņojums ir kā somu pateicība mūzikas skolotājam, kas mēģināja celt somu pašapziņu.
Žans Sibēliuss. Skan "Finlandija op.26". Divrocīgi atskaņotais skaņdarbs draud sagraut visumu. Vienkāršās tautas melodijas ritms nomainās ar likteņa triecienu traģēdiju skaņām, kas iegūst okeāna taifūna spēku. Pērkona grāvieni, kas vēsta par nākotnes fatālo likteni.
Un tad gaismas pilna cerību rītausmas blāzma. Žilbinoša saules gaisma. Uguns virpulis. Skan Ziemeļu tautas ģēnija mūzika, kas uz brīdi liek aizmirst visus mūzikas milžus šajā koncertā. Jāna Jokamies un Irina Lampena – abas iznāk skatītāju priekšā. Nemaz neticas, ka divas šīs trauslās būtnes nupat radīja mūzikas Dievu apburošo pasauli."
