Redakcijas ievads!
Ar šo publikāciju DELFI sāk sadarboties ar blogeri RSdriver. Uzreiz informējam, ka autors ir Rīgas sabiedriskā transporta (autobusa) vadītājs, kā arī lielisks novērotājs un notikumu aprakstītājs. Ar autora atļauju mēs publicēsim tikai dažas viņa piezīmes, kas ņemtas no vietnes rsdriver.livejournal.com. (Raksti tiek publicēti ar redakcijas izvēlētiem virsrakstiem) Tas, kas tiks publicēts šeit, pēc nelielas laika nobīdes tiks publicēts arī pašā bloga lapā. Autora valoda ir krievu. Aculiecinieks piedāvā latvisko tulkojumu.

Un tātad - vārds autoram:

Labdien!

Ar ko gan varētu sākt?... Laikam tomēr sākšu ar noslēgumu. Visu laiku pa galvu skraida šis mūžam senais "Tev tēvs, māte ir bijuši? Kāpēc tu tāds ļauns? Kāpēc uzvedies kā suns?" (no vecās labās krievu filmas "Veiksmes džentlmeņi")

Bet varbūt labāk tā?:
- Vai tad grūti ir atvērt durvis?
- Tā būs jau miljonā reize. Un kā lai atsaka un neapvaino?... Bet lai par to runā sekojošais stāsts.

Pirms sākšu stāstīt par paša un kolēģu piedzīvoto mūsu darbā, gribu pateikt, ka uz jautājumiem vai komentētāju apvainojumiem neatbildēšu. Tā kā ikviens kometārs ar niku "rsdriver" nav mans. Atbildu tikai savā bloga lapā. Un nedomājiet, ka esmu snobs. Vienkārši Delfos nav iespējams pasargāt savu niku no viltvāržiem.

(turpinājumu lasiet nākošajā lapaspusē)

Pirmais stāsts: Liels paldies tev, labo tantuk!

"Rīgas satiksmes" autobusa vadītājs apstājās pie luksofora. Pamanījusi vajadzīgo transporta līdzekli, pie autobusa durvīm sāka klaudzināt kāda jauka tantiņa, sak, atver, mīļais, durvis! Arī vadītājs izrādījās jauks un ielaida tantiņu autobusā. Viņa smaidot teica "paldies" un... autobusa vadītājam viss beigtos labvēlīgi, ja ne tantiņa, līdzīgi kā tūkstošiem pasažieru, aprobežotos tikai ar "paldies".

Nokļuvusi mājās jaukā kundzīte sameklēja pildspalvu un sacerēja vēstuli "Rīgas satiksmei". Apmēram tādu – "Kāds jums ir labs un gādīgs darbinieks. Vairāk tādus vajag! Noteikti izmaksājiet viņam prēmiju!"

Savukārt "Rīgas satiksmē" veica tantiņas aprakstītā notikuma izmeklēšanu (tehniski tas ir iespējams) un sava darbinieka "labsirdīgo" durvju atvēršanu ārpus pieturas arī novērtēja – par 200 latiem, kurus treknajos gados par godprātīgu darbu mēdza izmaksāt prēmijā. Protams, 200 Ls šim vadītājam gāja secen. (Tagad prēmijas apmērs mēdz svārstīties ap 70 Ls. To sauc par algas "mainīgo daļu". Tā ir nozīmīga summa un tu patiešām ceri katru mēnesi to saņemt... Bet vari arī nesaņemt.)

Nezinu, vai šis stāsts beidzās kā Dostojevskim, bet ja es būtu, piemēram, Hičkoks noteikti izmantotu tādu sižetu. Nu, galīgi negribās būt tādam labsirdīgam. Kaut arī dažreiz riskēju – grūti ir aiz durvīm atstāt māmiņu ar bērnu, kad ārā ir mīnus 30 vai gāž lietus.

Pirmajā brīdī var izskatīties neloģiski, ka vadība soda savus darbiniekus par pasažieru pateicību. Bet lietas būtība ir meklējama dziļāk. Iedomājieties, kas notiktu pilsētas centrā, ja vadītājus nesodītu par šādiem, jā, pārkāpumiem.

Lielākais vairums no mums ir tik pat labsirdīgi un pretīmnākoši kā mūsu pasažieri. Bet ņemsim par piemēru kaut vai to pašu gājēju pāreju pie Origo. Gandrīz katru reizi, kad sanāk apstāties pie sarkanā, kāds no pūļa sāk klauvēt pie durvīm - laid iekšā! Ja vadītāji katru reizi klausītu pasažieriem, tad visa tā ļaužu masa ietu nevis uz pieturu, bet kāptu iekšā kur pagadās. Un cilvēki tik skrietu un skrietu – paga, paga, pieturiet durvis, man arī vajadzīgs šis autobuss... Un arī aizmugurē stāvošie autovadītāji tā vien ar lielāko prieku gaidītu, kad visi sakāps aizbraucošajā busā.

Kopumā ņemot ir jāapzinās mūsu vadības tālredzīgā rīcība. Šo stāstu, droši vien, nezina tikai vadītājs-iesācējs. Bet jau pirmajā reizē, kad jaunais šoferis izrādīs savu pretīmnākšanu, vecie viņam izstāstīs šo autobusu vadītāju mācību.

Otrajā daļā vēlos izstāstīt jums stāstu, kurā labais autobusa vadītājs ne vienmēr pret visiem vienlīdz ir labs. Kaut gan, arī pirmajā daļā aprakstītais varētu attīstīties tieši tāpat. Ja tantuks, kurš ieleca autobusā pie krustojuma, sāktu pieprasīt sēdvietu, tad savukārt tie, kas iekāpa pieturā, arī diez vai būtu apmierināti ar viņa rīcību.

(turpinājumu lasiet nākošajā lapaspusē)

Otrais stāsts: Palīdzēji ārzemniekam? Atvilksim no algas!

Šis stāsts nav tik populārs kā iepriekšējais, taču autoparkā reizi pa reizei to atceras.

Pie autobusa vadītāja vērsās kāds ārzemnieks. Vaicāja, kur Rīgā atrodamā tāda un tāda iela. Vadītājs nezināja, un patiesībā viņam arī viss nav jāzina, bet kā atbildīgam darbiniekam viņam vajadzēja atbildēt ko tamlīdzīgu: "Kur tāda iela atrodas nezinu, bet jūs varat piezvanīt pa bezmaksas tālruni 80001919, kur jums noteikti visu apskaidros."

Bet vadītājs izrādījās pārāk pretīmnākošs darbinieks un cilvēks – viņš pats nolēma piezvanīt un noskaidrot, kur tāda iela atrodas. Piezvanīja, uzzināja, izskaidroja ārzemniekam, ar kādu transportu tur nokļūt, kādā pārsēsties... Bet te viņu ar mobilo telefonu rokā pamanīja mūsu cēlsirdīgā kontrole. Tie arī izrādījās labi darbinieki un, pamatojoties uz savu darba līgumu, paziņoja par redzēto priekšniecībai. Trīs kontrolieru liecības = daļa vadīja algas tiek atskaitīta.

Un atkal vadības rīcības loģika ir skaidri redzama. Ja palīdzot pasažierim vadītājs nokļūtu avārijā (konkrētajā situācijā vadītājs zvanīja vadot braucošu autobusu), iedomājieties, cik cilvēku varētu ciest?... Jā, nekas jau nenotika, bet tādas preventīvas metodes viņu pasargās no bīstamām situācijām nākotnē.

Kāpēc viņš nezvanīja, kad autobuss stāvēja pieturā? Man pašam bija līdzīgs gadījums...

Todien es strādāju uz "trešā". Piebraucot pie pieturas Stokmann, pamanīju, ka pārsniedzu grafiku par trijām minūtēm. (grafikus sastāda ne paši vadītāji, kaut ari nedaudz ietekmēt to izmaiņas var)
Paskatījos atpakaļskata spogulī, neredzēju nevienu citu autobusu vai trolejbusu, tāpēc nolēmu mazliet pagaidīt. Šajās trijās minūtēs autobusā iekāpa kādi 15 pasažieri. Stāvu ēniņā (bija vasara), durvis vaļā, gaidu. Paskatos spogulī – joprojām aiz manis nav neviena cita sabiedriskā transporta līdzekļa, tātad nevienam netraucēju.

Te pie manis pienāk pasažieris un prasa, kā nokļūt līdz kādai vietai. Es viņam laipni atbildu, ka tur var nokļūt ar tādu un tādu autobusu, bet ērtāk tomēr ar trolejbusu, jo tajos ir kondicionieris, labāk ir kāpt ārā tajā un tajā pieturā, jo ja brauksiet ar citu maršrutu, nokļūsiet sastrēgumā… Vispār, laiks man ir un es to izmantoju, lai parādītu, ka esmu atsaucīgs un labs autobusa vadītājs. Pēc minūtes dzirdu atskanam balsi no salona: "Varbūt tomēr brauksim?!" Eh, es tā centos… Bet visiem izpatikt nevar. Tāpēc es iestājos par pasažieru kontrolpaketi. Izpatiki 51% - malacis! 52%?! Šodien ir tava lielā diena! :)

Visbeidzot pēdējā, trešajā daļā, gribu atgādināt, ka vadītāji pie jums cenšas atbraukt grafikā norādītajā laikā, balansējot starp ātrumu, komfortu un drošību. Katrs vadītājs atrodas simtiem pasažieru uzmanības lokā, kontroles un inspektoru uzraudzībā: tā kā – solis pa labi, solis pa kreisi – un čau!:)

(turpinājums nākošajā lapaspusē)

Trešais stāsts: Palidoji garām pieturai? Palidoji ar visu prēmiju

Nesen kolēģi izstāstīja kādu gadījumu. Vispār, ja kāds no vadītājiem tiek sodīts, parkā ziņas par to izplatās vēja ātrumā. Tieši tāpēc priekšniecībai vajag, lūk, kā iepriekšējos gadījumos vienreiz sodīt vadītāju, lai gadiem ilgi tiktu uzturēta disciplīna.

Pa parku klaiņo sekojošs stāsts:

"... strādāju 15.maršrutā. Todien iesprūdu sastrēgumā, kuru bija izraisījusi avārija. Kad izrāvos, lidoju, jo bija iekavēts grafiks (bet nepārsniedzot atļauto ātrumu). Atstrādāju Ķengaragu, aizbraucu līdz Dārziņiem – skatos – salonā divi tantuki sēž un pirms pieturas nesteidz dīdīties pie durvīm. Tā arī es vienu pieturu izlaidu. Tur ir vasarnīcu rajons, transportu galapunkti, braucu ar nokavēšanos, redzu, ka pieturās neviena nav un neviens netaisās izkāpt. Nu, izlaidu otru, trešo pieturu... Bet visu laiku spogulī pētu, kas notiek salonā.

Atbraucu līdz galapunktam. Skaidrs, ka stāvēšanas laiku izlaižu, jo nu jau veselas divas minūtes man vajadzēja būt ceļā uz Juglu. (Patiesībā vadītājam ir tiesības atpūsties, lai gan vairums tā nerīkojas. Daži pat pusdienas izlaiž.)

Galapieturā izkāpj viena no tantiņām, iekāpj citi pasažieri, bet, redz, otra tantiņa pienāk man klāt un rāda inspektores apliecību. Kāpēc jūs neapstājāties pieturās? – viņa vaicā. Ko man bija atbildēt? Atvainojos, paskaidroju, ka avārijas dēļ kavēju grafiku, gribēju ātrāk nogādāt pasažierus... Rezultātā man uzlika 35 latu sodu."

Un atkal priekšniecības rīcībai ir racionāls izskaidrojums. Rīgas dome piepras no "Rīgas satiksmes", lai vadītāji apstātos visās pieturās – nav svarīgi, ir tajās pasažieri vai nav. Kaut arī es šajā ziņā neatbalstu Rīgas domi, uzskatot, ka jādara tā, kā labāk vairumam pasažieru, tomēr esmu bijis liecinieks, ka RD nolikums ir pamatots. Gadās, ka apstājies tukšā pieturā, un te pēkšņi no krūmiem izlec no sirds pateicīgs pasažieris. Vai arī pa ceļu pilnīgi mierīgi ejošs cilvēks, kurš jau ir zaudējis cerības, ka autobuss apstāsies, nenotic savām acīm - tas ir apstājies. Viņš pasteidzas un tālāk ceļu turpina sēžot transporta līdzeklī. Sanāk, ka Rīgas dome rūpējas par katru savu iedzīvotāju un pilsētas viesi un, atšķirībā no manis, neizdara secinājumus vairākuma interesēs. Nu, bet es jau neesmu pilsētas mērs.:)

Bet ja to cilvēku daudzums, kas žēlojas par to, "kāpēc vadītāji, kavējot grafiku, apstājas nevienam nevajadzīgās pieturās" pārsniegs tos, kas uzskata "ka vadītāja rīcība visos gadījumos ir nosodāma", tad varbūt arī kaut kas izmainīsies. :)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!