Andris ir otrā tipa diabēta pacients jau 15 gadus. Ar neārstējamo slimību pēdējos četrus gadus viņš sadzīvojis, lietojot ASV ražotu un valsts kompensētu medikamentu. Par trīs mēnešiem nepieciešamo zāļu daudzumu Andrim bija jāpiemaksā vien nedaudz vairāk par trim eiro.
Arī septembrī, dodoties pēc izdzīvošanai nepieciešamajām zālēm, Andris bija pārliecināts, ka pirks ģimenes ārsta izrakstītās, ierastās, taču notika citādi. "Aizejot pēc kārtējās zāļu devas, farmaceite laipni paskaidroja, ka par pieprasīto daudzumu trim mēnešiem man jāmaksā vairāk nekā 45 eiro," skaidro diabēta pacients. Tā vietā piedāvāts pilnībā apmaksāts medikaments, kas ražots Slovēnijā.
Notikušais diabēta pacientu ārkārtīgi šokēja, viņam radies iespaids, ka kompensējamo zāļu saraksta papildināšana ar jauniem medikamentiem patiesībā notiek uz pacientu rēķina, kuriem tagad pašiem nākas maksāt par jaunākās paaudzes medikamentiem.
Pacients sedz starpību starp lētāko un dārgāko
Nacionālajā Veselības dienestā (NVD) precizē, ka Andra ilgstoši lietotais medikaments, kas ražots ASV, joprojām ir iekļauts valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Tiesa, cena tam kļuvusi augstāka, kopš saraksta zāļu grupā diabēta terapijai no 1. jūlija iekļautas jaunas, lētākas zāles.
"Konkrētās grupas medikamentiem ir līdzīga terapeitiskā efektivitāte attiecībā uz diabēta ārstēšanu, bet atšķirīgas izmaksas. Valsts apmaksā lētākās no konkrētajā valsts kompensējamo zāļu grupā iekļautajām zālēm. Līdz ar to, ja ārsts pacientam izrakstījis dārgāku preparātu, starpība starp lētāko un dārgāko zāļu cenu pacientam jāsedz pašam," skaidro NVD sabiedrisko attiecību speciāliste Evija Štālberga.
NVD pārstāve arī informē, ka no oktobra līdzmaksājums par medikamentu, ko iepriekš lietojis Andris, trīs mēnešu kursu sarucis teju uz pusi – kopš 1. oktobra no 45,16 eiro līdz 22,48 eiro, jo ražotājs iesniedzis cenas samazinājumu. Štālberga arī apstiprina, ka patiešām – zāļu cenu pārskatīšana un lētāko preparātu noteikšana reizi četros mēnešos, dod iespēju sarakstā iekļaut lētākas zāles un arī jaunus medikamentus, lai valsts apmaksāti preparāti būtu pieejami pēc iespējas plašākam pacientu lokam. Turklāt tādējādi līdzvērtīgu, bet dārgāku medikamentu ražotāji mudināti samazināt savam preparātam cenu.
Ģimenes ārsti neinformē, jo pārslogoti
Vaicājot, kāpēc par izmaiņām medikamentu cenā Andri nebrīdināja ģimenes ārsts, kurš viņam izrakstīja recepti trīs mēnešu zāļu kursam, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijā pieļauj – tas, visticamāk, varēja notikt mediķu lielās slodzes dēļ: "Nacionālais veselības dienests par izmaiņām informē profesionālās asociācijas, un Latvijas Ģimenes ārstu asociācija tās izsūta saviem biedriem uz e-pastiem. Pieļaujam, ka lielas slodzes dēļ varētu būt situācijas, ka ārsts daudzo pacientu jautājumu risināšanas laikā, ka arī pilnvērtīgi nefunkcionējošas e-veselības dēļ varētu katru pacientu nepabrīdināt par to, ka maksājums par līdz šim lietoto medikamentu ir pieaudzis."
Biedrība tāpat bažīgi raugās uz NVD uzsākto kursu kompensējamo zāļu saraksta veidošanā. Tajā iekļaujot jaunus patentbrīvos medikamentus, esošajiem oriģinālajiem preparātiem valsts kompensācijas apmērs sarūk, bet daļai pacientu līdzmaksājums par lietotajiem medikamentiem aug pamatīgi.
Līdzīgs redzējums ir Latvijas Endokrinologu asociācijas vadītājai Unai Gailišai. Viņa akcentē, ka ievērojami lētākā analoga iekļaušana valsts kompensējamo medikamentu grupā otrā tipa diabēta terapijai no 1. jūlija, kad vienlaikus ievērojami paaugstināja pacientu līdzmaksājums citiem šīs grupas preparātiem, Latvijas diabētiķus pārsteidza nesagtavotus. Daļa izlēma segt prāvu līdzmaksājumu jau ierastajām zālēm, daļa no zālēm atteicās, piedzīvojot glikozes līmeņa paaugstināšanos. Vēl daļa centās nokļūt pie speciālista ārpus kārtas, lai noskaidrotu, kā tālāk rīkoties.
"Netika ņemts vērā, ka šīs vienas grupas medikamenti tomēr nav ar vienādu ķīmisku uzbūvi. Tikai ārsts, kurš zina pacienta izmeklējumus un blakusslimības, var izvērtēt, vai pacientam piemērots ir lētākais preparāts," pauž Gailiša.
Endokrinologu asociācijas ieskatā pārejai uz lētākiem medikamentim bija jānotiek pakāpeniski, atstājot pacientiem iespēju lietot 100% valsts apmaksātus arī dārgākus medikamentus, ja medicīnisku iemeslu dēļ lētākais nav piemērots.
Pirms kritizēt, jāizmēģina
Tomēr arī pacientu domas dalās, ir arī uzskats, ka diabēta pacientu bailēm par jauna preparāta kvalitāti, to nepamēģinot, nav pamata. Kāda paciente, kura dalījās savā pieredzē, līdzīgi kā Andris līdz šim bija lietojusi ASV ražotās zāles, bet šobrīd, pēc cenu izmaiņām pārgājusi uz daudz lētāko preparātu. Viņa norāda, ka varētu atļauties iegādāties dārgākās zāles, bet pati izvēlas medikamentu, ko pilnībā kompensē valsts: "Es nejūtu nekādu atšķirību. Protams, ir svarīgi ievērot diētu, sekot līdzi cukura līmenim, asinsspiedienam."
Taču krietni kritiskāk pārmaiņas medikamentu cenās un tādējādi pieejamībā vērtē Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija "Sustento" pārstāve Iveta Neimane. Viņa skaidro, ka hroniski slimnieki ir pieraduši pie konkrētām zālēm, un zina, ka medikaments labi palīdzēs, piemēram, spiedienam vai sirds kaitei. "Lai arī divos dažādos medikamentos darbīgā viela var būt viena un tā pati, hronisku slimnieku gadījumā ārkārtīgi būtiska ir ticība, kas veido ap 50 % zāļu iedarbīguma," vērš uzmanību vērš Neimane.
Viņas ieskatā, šobrīd valsts, veidojot kompensējamo zāļu sarakstu, izdara ārkārtīgi lielu spiedienu uz kompensējamo zāļu cenām, cenšoties piespiest ražotājus piedāvāt lētākus preparātus. Bieži netiešā veidā tas atsaucas uz hronisku slimību pacientiem: "Nav godīgi, ka pacients tiek sodīts, jo nevar atļauties tieši sev labāko, bet, iespējams, dārgāku preparātu. Nav godīgi šādā veidā ietekmēt ārstu, kurš slimniekam izraksta oriģinālpreparātu, ir pārliecināts par tā efektivitāti".
Medikamentu vērtē trīs mēnešus
Būtu aplam uzskatīt, ka medikamenta cena nosaka tā efektivitāti, portālam "Delfi" pauž endokrinoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Ilze Konrāde. Izvērtējot katram pacientam piemērotāko preparātu no plašā klāsta, ārsti galvenokārt ņem vērā cilvēka dažādās blakus saslimšanas, kas var būt un var arī nebūt saistītas ar cukura diabētu. Piemēram, sirds un asinsvadu saslimšanas, nieru mazspēju, un citas.
"Lielākajā daļā gadījumu diabēta pacienti var izmantot lētāko alternatīvu, jo arī ģenēriskie medikamenti ir labas kvalitātes. Tikai ļoti retos gadījumos pacients nevar izmantot lētāko no alternatīvām – blakusparādību un neefektivitātes dēļ," teic profesore, kuras rīcībā nav pierādījumu tam, ka alternatīvās, patentbrīvās zāles būtu sliktākas par oriģinālpreparātiem.
Vērtējot pacienta ticības lomu medikamentu terapijas procesā, Konrāde norāda, ka saskaņā ar pētījumiem, ticība vienai daļai pacientu patiešām izšķir viņu izvēli pirkt vai nepirkt preparātu, taču tā neietekmē zāļu efektivitāti. "Latvijā ir vairāk nekā 80 000 diabēta pacientu, un 60% no tiem lieto nevis vienu, bet vairākus dažādus preparātus, kas iedarbojas uz atšķirīgiem diabēta attīstības etapiem," situāciju raksturo ārste. Izmēģinot terapijā jaunas zāles, to piemērotību pacientam ārsts vērtē apmēram trīs mēnešus.
Konrāde arī akcentē, ka saistībā ar diabēta zāļu pieejamību Latvijā satraukumu rada nevis cena, bet to daudzums. "Latvijas valstij pieprasot ražotājiem piedāvāt preparātu lētāk, ir radies paralēlais imports. Tas nozīmē, ka citas Eiropas valstis, kur tas pats preparāts ir dārgāks, ir ieinteresētas zāļu lieltirgotavās nonākt pirmās un izpirkt medikamentu par Latvijai paredzēto cenu," teic endokrinoloģe. Līdz šim jau bijuši atsevišķi gadījumi, kad diabēta pacientiem Latvijā nepietiek medikamenta, jo tas aizvests uz citu valsti.
