Apskatot sistēmu kā tādu kopumā, tad tās darbība nosaka, kādi cilvēki, tās elementi, izpildīs dotās sistēmas funkcijas. Cilvēks ir labs vai slikts, tam nav nozīmes. Vai viņš iederas sistēmā, vai neiederas arī izšķir viņa politisko veiksmi, vai arī lodi pakausī. Šī ir jautājuma sakne, kādēļ ir, vai nav tie vai citi cilvēki valdībā.
Šāda nostāja parāda, cik lieka var būt cīņa pret atsevišķiem politiķiem vai politiskajiem spēkiem. Pat ja tie tiktu gāzti, sistēmai nemainoties viņu vieta tiks ātri vien aizpildīta vai nu ar vēl pieslīpētākiem tādiem pašiem elementiem, vai arī jaunie vietas izpildītāji, vēloties saglabāt pozīcijas, būs spiesti pakļauties apstākļiem. Ne vien "vecie vēži jaunā kulē", arī "jaunie – vecajā" uzvedīsies līdzīgi. Atliek šo jautājumu apskatīt jebkuras sistēmas dabā kontekstā un mums izgaismojas dotā likumsakarība. Cits gadījums ir, kad apstākļi ir nobrieduši tam, lai notiktu sistēmas maiņa. Tad, negaidīti izgaismojas kāds cilvēks, bijis necils uzgrieznītis iepriekšējā pulksteņmehānismā, kurš, izkritis ir izrāvis milzīgu robu zobratā, pēkšņi sāk noteikt pavisam citu darbības ritmu. Piemēri, pat, ja mēs tos pazīstam kā negatīvus, nav grūti atrodami; Bonaparts Napoleons, Uljanovs "Ļeņins", Adolfs Šiklgrūbers-Hitlers, varētu kalpot kā spožākie paraugi. Tie noteikti nebija neviens no viņiem, kas pirmajā gadījumā izraisīja badu Francijā, kādēļ sākās Lielā Franču revolūcija,bet gan Islandes vulkāni un monarhija. Ļeņins, lai arī cik vispāratzīts līderis un orators, taču neuzsāka Pirmo Pasaules karu un nenoveda strādājošo šķiru līdz tādam bada izmisumam, kāds var tikt remdēts vienīgi ar asinīm. Un iepriekšminētā kara nobeigums arī nebija kāda necila jefreitora rokās, bet gluži otrādi, Vācijas kapitulācija histēriskajam Adolfam lika piedzīvot pēctraumas stresa sindromu un tā sekas – šizofrēniju, un pēc brīža pasaule piedzīvo vēl lielāku asinspirti, kā jebkad iepriekš. Sauktu "Blitzkrieg". Cilvēks, šķiet, ir neapzināti tendēts reģenerēt piedzīvotās traumas.
Lai arī vēsture mums māca, ka cilvēks no vēstures nemācās, līdzības visos šajos piemēros runā, ka nevajag novest tautu līdz badam, ja negribam revolūciju, un arīdzan to, ka jaunās sistēmas cīņa ar iepriekšējo sistēmu un tās elementu iznīcināšana noved pie tās pašas spēku izsīkuma un vēl negatīvākām sekām par iepriekšējām. Un tāpat mēs varam redzēt, kā uz noteiktu notikumu fona izzīmējas personības, uz kuru pleciem tiek iznestas pārmaiņas. Latvijas kontekstā mums ir pozitīvs piemērs Kārļa Ulmaņa personā, kurš Latvijas mērogā iezīmēja visā pasaulē notiekošo "renesansi".
Taču tās dienas ir pagājušas, un lai arī vēsturei patīk atkārtoties, tā katrreiz iznāk jaunā modē.
Nevajadzētu uzskatīt, ka lielu pārmaiņu pamatā nav noteikti to arhitekti, nedz arī domāt, ka tieši arhitekti nosaka to, kāda izveidosies sabiedriskā konstrukcija. Sazvērestības teorijas ir patiesas tikai daļēji, vai arī nav patiesas nemaz. Tā ir Dzīve, un tie ir nemainīgie Dabas likumi, kuri nosaka kam kā būs būt. Un vai nu šo Likumu izziņa, vai arī intuitīva pakļaušanās tiem ir ļāvusi noteiktiem indivīdiem sekmīgi ietekmēt notikumu gaitu.
Šobrīd apstākļi ir izveidojušies tā, ka tikai sabiedrības kopums būtu spējīgs stāties pretīm atsevišķu indivīdu kapitālam un tā ietekmei, lai izmainītu notikumu scenāriju sabiedrībai par labu.
Nauda, šī visnosacītākā no vērtībām ir ar milzīgu spēku, kuru tai piešķir cilvēka iztēle. Tādēļ sacīt, ka nauda valda pār pasauli, ir tas pats, kas teikt – domas valda pār pasauli, kas būs dziļāka, īstāka patiesība.
Dotajā situācijā, izejot no konteksta, mums ir nepieciešama gan sistēmas kopumā maiņa, gan arī līderi, personības, kas to iznestu, tādēļ vispirms apskatīsim pēdējos.
Uzņēmējs – tas ir cienījams cilvēks biznesa vidē, kurš spēj netikai pats sev sagādāt iztiku, bet apgādāt ar darbu un iztiku arī līdzcilvēkus. Viņa domāšana un rīcība ir vērsta uz to, lai visus apstākļus pakļautu un veidotu uzņēmuma peļņai. Tās ir gan viņa produkta priekšrocības, gan konkurentu apsteigšana. Tas viss ir atzinības cienīgs un saprotams. Taču situācija krasi mainās, kad šāds cilvēks nonāk valdībā, pie kopējā katla, jo tad šis cilvēks sāks to visu maisīt virzienā sev par labu, bez iespējas pat padomāt par savādāku iespēju. Šādu cilvēku sauc par oligarhu un dotajam jēdzienam jau ir cita piegarša. Būtu nepieciešams krasi izvairīties no šādu cilvēku politiskās ietekmes, pret kuriem, jāpiezīmē, pastāvošā valsts iekārta ir tālu no imunitātes.
Varaskāre – tā ir kaislība, kura spēj padarīt cilvēku aklu, starp citām kaislībām, un viņš kļūst spējīgs uz lietām, kuras pats pēc tam nespēs sev piedot, ja vien tam jebkad atvērsies acis. Ir noteikta cilvēku grupa, kas ir nonākuši valdībā tieši šīs tieksmes vadīti, un viņi ir nokļuvuši tur caur birokrātijas, valsts struktūru, vai lielu uzņēmumu vadītāju kabinetu krēsliem. Mums ir zināms kāds brālīgas tautas, neliela auguma Kremlī mītošs mājas gariņš Dobijs, bijušais drošībnieks ar ļoti izteiktu augstākminēto īpašību, un visām no tā izrietošajām sekām. Ak, jā, mazs augums arī var tikt uzskatīts par trūkumu, taču ne likumu.
Labākie, manuprāt politiķi nāk no inteliģences vides. Starp kuriem visveiksmīgākie varētu būt nevis augstskolu profesori, bet gan praktiķi savās jomās – juristi, skolu direktori, galvenie ārsti, arhitekti, kultūras darbinieki, kuri ir ieguvuši sev godājamu vārdu un autoritāti savās aprindās, un pārzin savu darbības sfēru no iekšpuses.
Taču daudzi cilvēki, kuri būtu spējīgi uzņemties valsts pārvaldi, ir pastāvošās iekārtas atbaidīti, jo tie jūt, ka šādos apstākļos nespēs realizēt nepieciešamās reformas. Daudzi no viņiem, uzdrošinājušies nonākt politiskajā vidē, paši sev par pārsteigumu ir pēkšņi pamanījuši, ka ir kļuvuši par tiem, kādus nosodījuši sava politiskā ceļa sākumā.
Dažos vārdos sakot – pastāvošā sistēma kopumā nav spējīga attaisnot cerības, kādas mēs tai uzliekam, dodoties pie urnām vēlēšanu dienā.
Runājot par sistēmu kopumā, tad tās maiņu var iezīmēt tikai Dižā Nepieciešamība – tas arī ir Likums. Un to, kāda būs jaunā sistēma, noteiks sabiedrības pārsvara rīcība reformu laikā.
Ja reformas notiks sociālas katastrofas gaisotnē, un tās virzošie spēki būs izmisums, dusmas, naids un pūļa neprāts, tad rezultāts liecinās par līdzekļiem. Tas nebūs sabiedrības ieguvums.
Es šeit pieminēju badu, kurš vairumam Delfu lasītāju ir abstrakcija, taču tas ir tikai tāpēc, ka tās ģimenes, kuras šobrīd, pašreiz piedzīvo badu, vai tam tuvus apstākļus nevar atļauties internetu un izlasīt rakstus Delfos. Pēc akcijas "Paēdušai Latvijai" datiem 15 175 ģimenes šobrīd cieš badu, un tā ir sausa statistika līdz brīdim, kamēr starp tām nav jūsu paziņu, vai pašu ģimene. Ko var sacīt pret šo ekonomiskās atlabšanas sludinātāji?
Tādēļ kritiski svarīgi būtu ievadīt reformas jau iepriekš iezīmētā, saprātīgā plūsmā. E-partija varētu kļūt par šādu plūsmu. Tehnoloģiju attīstība pati iezīmēs labāko veidu.
Kur tad ir E-partijas priekšrocība?
Tajā apstāklī, ka nav vienkāršas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu no atsevišķu interesentu puses. Paņemsim piemēru no pasakas par "Parauj" banku. Vai sabiedrības kopums būtu pārliecināms atgriezt gabalu no budžeta ķermeņa, lai pabarotu neremdināmo kreditoru apetīti, paglābjot visa ekscesa vaininieku ādu? Es šaubos.
Banka, privāta banka vispār būtu apskatāma kā nevēlama institūcija, kura nesniedzot nekādu praktisku labumu, dzīvo uz citu produkcijas sadārdzināšanas rēķina. Aizdevums var būt ļoti nepieciešams uzņēmuma attīstības faktors. Taču tas var tikt dots arī no Valsts Bankas līdzekļiem, atgriežot naudu ar peļņu Valsts Kasē, un savukārt visas sabiedrības ieguvumam. Tādēļ vitāli svarīgi būtu izstrādāt likumdošanu, kas dotu Valsts bankas priekšrocību pret privātām augļošanas struktūrām, piem. kredīta nodoklis, no kura ir atbrīvota Valsts banka utml. Valsts monopols alkohola ražošanas sfērā ir akceptēts, kādēļ to pašu nepiemērot vēl potenciāli bīstamākā jomā? Vispārzināms, ka tieši banku sfēra ir krīzes cēlonis. Retorisks jautājums – kā intereses šobrīd aizstāv tautas ievēlētā valdība?
Un šādā pat manierē, E-partijai būtu jāizstrādā likumdošana visās sfērās, lai tā kalpotu pašas sabiedrības interesēs. Tikai pati sabiedrība spēj nobalsot PAR šādiem likumiem.
Par rakstītā likuma ierobežojošo spēku kopumā runājot, tad Dabā pastāv nerakstīts likums, ka pirmo būtu jāvērš pareizu rīcību veicinošā, nevis nepareizu rīcību sodošā virzienā. Cilvēkam vienmēr būs pastiprināta interese par lietām, kuras nedrīkst, vai tas būtu 3, vai 33 gadu vecumā. Jebkura enerģija, kad tā ir ārēja spēka ierobežota, tieksies uzģenerēt spiedienu, novedošu pie eksplozijas. Es nesaku, ka vajadzētu, piemēram, atbrīvot no soda par braukšanu alkohola reibumā, taču sodam būtu iespējams jābūt visai nepatīkamiem sabiedriskiem darbiem tik ilgstošā termiņā, kuru iedomājoties vien var pāriet skurbulis, ne tikai vēlme sēsties pie stūres reibumā. Savukārt apzinīgiem braucējiem piemērot akcīzes nodokļa degvielai atlaidi. Izlīdzsvarotu, taču veicinošu. Savukārt Valstij ir nepieciešams izstrādāt pozitīvus modeļus līdzekļu ieguvē, kuri neradītu nepatiku pret iekārtu.
Likumdošanas uzdevums būtu veicināt indivīdu ievērot kopuma intereses. Šajā matērijas slānī rīcību drīzāk diktē nevis tas, ko drīkst vai nedrīkst, bet gan tas, ko var vai nevar izdarīt. Daudziem, šobrīd Rietumeiropā dzīvojošiem latviešiem noteikti ir pozitīva pieredze šajā sakarā, jo tur, no Padomju Iekārtas uz bailēm balstītā sistēmas neietekmētā cilvēku domāšana ir spējusi būt radoša, un sistēma strādā sabiedrības kopuma labā.
Mums nav precedenta šādas valsts E-partijas pārvaldes modelim, tādēļ neko nevar zināt noteikti. Bet mēs varam iztēloties, ka nespēja tikt pie konkrētas lēmējvaras varētu šādai partijai piesaistīt cilvēkus, kuri tiecas pēc pašu ideju realizācijas, un kuri būtu atbrīvoti no iespējas tikt ietekmētiem no oligarhu puses, jo tam vienkārši nebūtu jēga un rezultāts.
Un šādas gaisotnes apstākļos būtu iespējams izveidoties tādai personībai, kurai varētu uzticēt Valsts pārvaldi. Tādēļ primārais E-partijas uzdevums būtu jāvērš ģimenes labklājības un izglītības sistēmas sakārtošanā.
Neskaidrības pieminētajos jautājumos ir risinātas vai nu iepriekšējos rakstos, kurus var atrast ierakstot Delfi meklētājā autora vārdu un uzvārdu, vai arī tās tiks risinātas turpmākajos rakstos, atbildot arī uz komentāros paceltiem jautājumiem.
Aldis Jumejs