Foto: DELFI
Padomāsim – vai tas nav ievērojami, ka 1919.gada dienas, kad dibinājās Latvijas armija, ir vienīgās dienas, kad tā sevi pa īstam ir pierādījusi? Deviņdesmit viena gada laikā mūsu kareivji vairāk nav nostājušies pret svešzemju iebrucējiem, lai aizstāvētu valsts neatkarību. Jāsaka, paldies Dievam! Tādu iespēju vēsture vēl deva tikai vienu reizi, 1940.gadā. Divdesmit viens gads bija pietiekams laiks, lai pierādītos, ka armija šajā valstī ir tikai ideja par armiju. Bet militāristi der tikai tam, lai cīnītos lielvalstu armiju rindās, neaizstāvot nacionālās intereses.

Militārie spēki ir spēcīgi tikai tad, ja tauta uzticas to drošības garantam. Armija, kuru redzam parādēs, goda sardzēs vai iemēģinot jauno – veco bruņutransportieri nav nekas vairāk kā tikai ideja par armiju. Bet letiņu puikas, kas atšaudās pret musulmaņiem Afganistānas kalnos – alvas zaldātiņi svešā smilšu kastē. Tāda ir tā mūsu armija.

Toreiz, 1919.gadā Bermonta armijas pārsvars pret Latvijas armiju bija pieckārtīgs. 50 000 Bermonta un Golca labi bruņotie, ar kauju pieredzi bagātie karotāji pret nepilniem 11 000 Latvijas armijas (kas vēl nebija armija) vīriem. Varēja, uzvarēja. Taisnības labā gan jāsaka, ka bermontieši vairāk bija kā tāda "lielbanda", armija, kurai aiz muguras nestāvēja kāda lielvalsts. Pret tādiem cīnīties ne tikai vajadzēja, bet arī varēja, nebaidoties par politiskajām sekām. Iespējams, pietiek ar šo vienu piemēru, lai tauta noticētu, ka mēs taču to varam.

Ko es redzu 2010.gada novembrī? Patiesībā es redzu šos pašus puikas, kas tic idejai par Latvijas armiju, kas ir gatavi šo valsti aizstāvēt. Un es viņiem ticu. Katram atsevišķi. Esmu pārliecināts, ka šie puikas labi apzinās, ka visi kopā viņi ir tikai politiskā nodeva lielvalstu interesēm. Tuksneša smilšu krāsas formas tērpi nodod Latvijas armijas piederību citai valstij. Šis reveranss dalībai NATO, protams, ir pietiekams. Bet tas nav iemesls, lai mēs varētu runāt par valsts drošības garantu.

Tas nenozīmē, ka valstij vajadzētu tērēt neesošo naudu un likt ierindā katru otro letiņu veci. Tāpat tas nenozīmē, ka šī simboliskā nacionālā bruņotā komanda – Latvijas armija būtu jāizformē kā liekēži. Valsts vīri tikai izpilda lielvalstu pasūtījumu. Ne vairāk, ne mazāk. Ar parādēm, ar Lāčplēša dienu, ar paziņojumiem presē tikai barojot ideju par Latvijas armiju. Parādot iedzīvotājiem un pasaulei, ka mums, redziet, arī ir kaut kas militārs.

Latvijas armijas nav. Ir tikai ideja par armiju. Man patiešām nāk smiekli, dzirdot šos saukļus "Tēvijas sargi", "Mūsu valsts drošība ir jūsu rokās". Kuru šie nacionāli tuvredzīgie lozungi uzrunā? Lāčplēša diena nav nekas vairāk kā tikai parāde smilšu kastē. Šovs ģimenēm ar bērniem. Un tajā pat laikā, tas mani uzrunā. Kā puiku. Es tam visam noticu, jo ir bijis deviņpadsmitais gads. Es ticu, ka, ja ,nedod Dievs!, šajā zemītē pie Baltijas jūras ielauzīsies kādi bermonti, mēs viņiem sadosim. Ideja paliks par reālu spēku.

Aldis Melderis

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!