Ļaužu prātus vienmēr ir nodarbinājuši jautājumi par mūsu (cilvēces) izcelsmi, vēstures līkločiem, labākas dzīves iespējām šodien, kā arī iespējamie tuvākas un tālākas nākotnes scenāriji. Par šīm tēmām tad arī gribu izteikt savas pārdomas. Nebūt neuzspiežu savu viedokli kā absolūtu patiesību, negribu uzņemties ne gaišreģa, ne mesijas lomu, bet vienkārši izklāstīšu savu viedokli, savas domas.
Uz šo darbību mani vedināja ažiotāža ap pasaules gala (apokalipses) daudzkārtēju pareģošanu un gaidīšanu gan ļaužu valodās, gan presē un televīzijā, lielā interese par ekstrasensiem un ezotēriku vispār, kā arī dabas apstākļu arvien pieaugošais "niķīgums". Šīs manas pārdomas lasīt nebūs viegli, jo Tu, lasītāj, droši vien daudz kam nepiekritīsi, ik pa brīdim dusmosies uz mani, tomēr saņemies un izlasi. Es par to un par jebkādām atsauksmēm būšu priecīgs. Bet, ja Tev vāji nervi, tad labāk nemaz nesāc! Es tomēr sākšu.
Ir gandrīz neapgāžami pierādīts, ka mūsu pasaule (Visums) radies Lielā sprādziena rezultātā pirms 14,5 miljardiem gadu, kad eksplodēja milzīgas enerģijas un matērijas rieksta izmēra [1] "sabiezējums". Radās MATĒRIJA, LAIKS un TELPA mūsu šodienas izpratnē. Mūsu pasaulei tas bija sākums, taču pieļauju, ka jau pastāvēja vairāk vai mazāk vecas paralēlās pasaules [2]. Kāds šo pasauļu melnā cauruma- milzu matērijas, enerģijas un gravitācijas koncentrāta sprādziens tad arī bija mūsu Lielais sprādziens [3].
Pēc sprādziena matērijas aizmetņi gandrīz gaismas ātrumā (atcerēsimies, ka gaismas ātrums ir 300 000 kilometri sekundē) joņoja uz visām pusēm. Arī šodien šī- nu jau matērija ar mazāku, tomēr pēc mūsu izpratnes milzu ātrumu turpina joņot- mūsu Visums izplešas.
Galaktikas, arī mūsu Piena Ceļš (kopā ar mūsu Saules sistēmu un, protams, arī mūsu mīļā, apaļā bumbiņa Zeme) gan rotē, gan dragā pa Visuma plašumiem. Varam tikai ar grūtībām aptvert Visuma izmērus, ja zinām, ka 14,5 miljardus gadu debesu ķermeņi attālinājušies viens no otra ar ātrumu, kas salīdzināms ar gaismas ātrumu. Šo faktu, ka Visums izplešas, pagājušajā gadsimtā Edvīns Habls atklāja un pierādīja, pateicoties Doplera efektam un tā radītajai sarkanajai nobīdei ne Piena Ceļa, bet citu galaktiku ķermeņu gaismas spektros.
Šis ir mans viedoklis par to, kā radās Visums (pasaule) un tas praktiski sakrīt ar mūsdienu zinātnieku viedokli.
Kristīgā reliģija pasaules radīšanu piedēvē Dievam. Taču arī pašu jēdzienu Dievs var interpretēt dažādi. Mūsdienu zinātne Dievu formulē kā augstāko saprātu- matērijas vai pasaules (pasauļu- arī paralēlo) garīgo un intelektuālo spēju. Kristīgajā reliģijā Dievs pastāv kā trīsvienība- Dievs tēvs, Dievs dēls un Dievs svētais gars.
Neesmu sevišķi zinošs reliģijā (gribu, bet vēl neesmu paspējis vismaz izlasīt Bībeli pilnībā), tāpēc atturēšos analizēt kristietības pamatus. Atļaušos vien izteikt savu viedokli. Manā uztverē Dievs tēvs un Dievs svētais gars ir diezgan netverami un grūti vizualizējami jēdzieni, taču Dievs dēls- Jēzus Kristus vismaz manā uztverē ir pilnīgi reāla vēsturiska persona ar izcilām ekstrasensa, gaišreģa, dziednieka, oratora, pedagoga, kā arī citām spējām.
Taču līdzīgi, kā, piemēram, Ļeņinu, vai Kim Ir Senu mūsdienās (pagājušajā gadsimtā), Jēzu Kristu Jaunās Derības autori mūsu ēras pirmajā gadsimtā padarīja par elku un pielūgsmes objektu, pie tam sagrozot un slēpjot vēsturisko patiesību par viņa dzīves peripetijām, piemēram, par viņa kopdzīvi ar Mariju Magdalēnu un viņu kopīgajiem bērniem (vai vismaz vienu dēlu).
Par Jēzus pēcnācējiem (vai pēcnācēju) man ir par maz informācijas, lai teiktu ko konkrētu, tomēr ir versija, ka ģenētiskie Jēzus pēcnācēji arī mūsdienās pasaulē spēlē nopietnas, pat ļoti nopietnas lomas mūsu dzīves teātrī. Man ir aizdomas, ka Jēzus pēcnācējiem ir ciešas saites ar masoniem. Bet tās ir tikai aizdomas. Apgalvot nevaru. Bet nu gan atstāsim Dievus uz brīdi mierā, ķersimies pie Zemes lietām.
Padomāsim, kā radās dzīvība uz Zemes. Uzskatu, ka dzīvības pirmsākumi uz mūsu zilās bumbiņas Zemes radās ne vietējās ūdenstilpnēs (duļķainā ķīselī), kā vismaz līdz šim pārsvarā uzskatīja zinātne, bet baktēriju un vīrusu anabiozā stāvoklī ar meteorītiem vai citiem debesu viesiem dzīvības pamats- DNS (dezoksiribonukleīnskābe) tika ienesta Zemes nedzīvajos un dzīvībai tobrīd ne visai piemērotajos plašumos.
Šis process varēja būt gan nejaušs, gan arī ārpuszemes būtņu vadīts. Saules sistēma un arī planēta Zeme nav vecākie ķermeņi tuvējā kosmosā (ja pareizi atceros, Saules vecumu lēš tikai ap 5 miljardiem gadu), tātad viesu iespējamība no kādiem vecākiem un saprātīgu būtņu jau apdzīvotiem debesu ķermeņiem ir gluži ticama [4]. Ļoti iespējama ir arī augu un dzīvnieku valsts pārstāvju apzināta ievešana uz Zemes. Kristīgā reliģija visa (arī cilvēku- Ādama un Ievas) radīšanu piedēvē Dievam. Darvinisti jeb evolūcijas teorijas piekritēji uzskata, ka cilvēks ir evolucionējis no mērkaķa. Taču mūsdienās šīs teorijas piekritēji ir iedzīti stūrī, no kura diezin vai kādreiz spēs izlīst [5].
Man tomēr vispieņemamākais šķiet mērķtiecīgas homo sapiena (cilvēka) "iedēstīšanas" variants. Protams, ka tas mums var šķist pazemojoši, bet mēs tomēr esam kādu "selekcionāru" darbības rezultāts. Pie tam vēl uzskatu, ka šie "selekcionāri" bija vairāki, jo mūsu Zemīti apdzīvo dažādu rasu- dažādu ādas krāsu un dažāda izskata ļaudis. Šodien mēs labi zinām saucamos baltos cilvēkus- eiropeīdus, negroīdus, mongoloīdus un vēl dažas etniskās grupas, kuras uz mūsu Zemītes dzīvo, vai ir dzīvojušas, liecības par sevi atstājušas Lieldienu salā, Atlantīdā, olmeku kultūrā vidusamerikā [6], Senindijā un daudzviet vēl.
Senindija vispār ir ļoti interesanta gan ar savu jau atklāto, gan vēl pētāmo vēsturi. Nu kaut vai, piemēram, Mahendžodara- vieta pie Indas upes, kur atrasti praktiski neapgāžami atomsprādziena (jā, Tu izlasīji pareizi- atomsprādziena) pirms vairākiem tūkstošiem gadu pierādījumi un tā sekas- cilvēku skeletu paliekas ar izteikti paaugstinātu radioaktivitāti, ēku drupas ar stiklveida garoziņas pārklājumu. Šādas sekas var būt tikai un vienīgi pēc jaudīga virszemes kodolsprādziena. Jā, Tu iebildīsi, ka pirmo kodolsprādzienu Openheimers Nevadā veica 1945. gada jūnijā- aptuveni mēnesi pēc 2. pasaules kara beigām Eiropā. Tātad tas tomēr nebija pirmais!
Senindijā jau bija atomkarš sen, sen atpakaļ! Taču runāt par to zinātnieki nu ļoti negrib. Var jau viņus saprast- nav ko kacināt ļaužu prātus. Bet mums- stipru nervu īpašniekiem gan to der zināt, jo ir par ko padomāt. Lai nedod Dievs.... Par atomsprādzieniem vēsta arī indiešu eposs "Mahapharata". Tur aprakstīts, ka daudzus tūkst. gadus atpakaļ bijis ierocis, kurš sprāgstot radījis par Sauli tūkstošiem reižu spožāku gaismu un viss dzīvais gājis bojā. Par senatnē notikušajiem atomkariem vēsta arī Maikls Kremo grāmatā "Aizliegtā arheoloģija" [7]. Pasaules vēsture ir bagāta ar pārsteigumiem, dīvainībām un brīnumiem.
Tagad gribu aplūkot maiju kultūras fenomenu- maiju kalendāru, kurš visā pasaulē izsauca lielu ažiotāžu un pasaules gala gaidīšanu 2012. gada nogalē. Šī ažiotāža man apnika un bija viens no iemesliem šī rakstiņa tapšanai.
Kad 1518. gadā spāņu konkistadori Ernansa Kortesa vadībā spēra kāju uz acteku galvaspilsētas Tenočtitlanas (tagad Mehiko) zemes, neviens iebrucējs nespēja novērtēt dižo kultūru, kuru viņi drīz vien sagrāva. Spāņus interesēja vien zelts, ar ko greznojās acteku vadoņi un kolosālā arhitektūra. Indiāņi neesot pat riteni izgudrojuši. Arī vēlāk pētnieki nejuta cieņu pret maiju kultūras paliekām, kas vēl bija saglabājušās Jukatanas pussalas džungļos. Spāņu vietvaldim Jukatanā Djego de Landam bija uzdots iznīcināt maiju reliģiju, pieminekļus, manuskriptus, tomēr maiju kultūra viņu savaldzināja un viņš daudzus materiālus nokopēja (skurpulozi pārzīmēja) un tie nonāca Eiropā.
Dažādu peripetiju rezultātā šie materiāli pazuda, līdz tikai pēc trim gadsimtiem 1863. gadā Madridē tika atrasts de Landas traktāta nepilnīgs eksemplārs. Pazīstamākais, tā sauktais Drēzdenes manuskripts tika atrasts Vīnē 1739. gadā. No tā tad arī mēs uzzinājām (tikai pēc ļoti ilgas un sarežģītas manuskriptu atšifrēšanas 19. gs. beigās) par maiju pārsteidzoši dziļajām zināšanām astronomijā, kā arī iepazinām ļoti sarežģīto maiju laika skaitīšanas un kalendāru sistēmu. Maiji vispār bija kā apmāti ar laika skaitīšanas un kalendāru lietām. Viņi ņēma vērā gan Zemes, gan Mēness, gan Venēras, Marsa, Saules u.c. cikliskās izpausmes. Viens no trim pamatkalendāriem, tai skaitā tzolkin, bija svētā gada kalendārs ar 260 dienām. Iespējams, ka maiji to pārmantojuši no senākās tolteku kultūras. Otrs kalendārs, saukts tun, atbilda 360 dienām un bija sadalīts 18 mēnešos pa 20 dienām katrā.
Trešais gada kalendārs- haab- atbilda mums pazīstamajam ar 365 dienām (vienīgi piecas papildu dienas, kas tika uzskatītas par nelaimīgām, bija izdalītas atsevišķā mēnesī).Visi šie it kā neērtie un sarežģītie periodi bija apvienoti vienā sistēmā, kuru sauca par Kalendāro Apli. Kalendārais Aplis sastāvēja no 18980 dienām. Šis skaitlis atbilda pirmā kalendāra dienu skaitam, kas pareizināts ar 73, un dienu skaitam 52 gados, kuros katrā ir365 dienas, kā rezultātā radās jauns 52 gadu cikls. Kā kronis visam bija tā sauktais Garais Rēķins, kas tiek uzskatīts par precīzāko seno civilizāciju kalendāru. Par laika vienību tika izmantots kin, kas atbilst vienai dienai. Tālāk sekoja nākamās laika vienības:
20 kin = 1 uinal (20 dienas)
18 uinal = 1 tun (360 dienas)
20 tun = 1 katun (7 200 dienas)
20 katun = 1 baktun (144 000 dienas)
20 baktun = 1 pictun (2 880 000 dienas)
Skaitīšana turpinās vēl trīs līmeņos, sasniedzot gluži neiedomājamu skaitli- 23 040 000 000 dienas, jeb vienu alatun. Kā redzams, maijiem bija saprotams nulles jēdziens. Cilvēces vēsturē tikai trīs tautas ir spējušas apjaust nulles jēdzienu- babilonieši, hindi un maiji. Pirmie to izdarīja babilonieši, taču līdz ar viņu civilizācijas bojāeju viņu atklājums tika aizmirsts. To mūsu ēras devītajā gadsimtā no jauna atklāja hindi, paverot ceļu mūsdienu matemātikas radīšanai.
Eiropā jaunā skaitļu pieraksta sistēma parādījās tikai viduslaiku beigu posmā, kad tā nomainīja neparocīgo romiešu skaitļu sistēmu. Maiji par gandrīz tūkstoš gadiem apsteidza eiropiešus. Maiju uzplaukums bija sākot no mūsu ēras trīssimtajiem gadiem, kad maiji daļēji atkaroja toltekiem viņu apdzīvoto Jukatanu, daļēji viņus asimilēja. Taču ap deviņsimto gadu maiji nesaprotamu iemeslu dēļ izzuda un viņu vietā ieradās acteki, kuri tad arī sagaidīja "pareizās kultūras un pareizās ticības" nesējus spāņus. Ak, kungs, cik garš man iznāca ievads par maijiem! Bet gana interesants taču un arī informatīvs, vai ne? Bet nu gan analizēsim kādēļ maiju kalendārs sacēla tādu ažiotāžu.
Kā zināms, maiju kalendārs bija sastādīts līdz 2012. gada 21. decembrim. Maiju civilizācija izzuda ap deviņsimto gadu, tātad kalendārs sastādīts apm. 1100gadus uz priekšu! Vai mēs kāds ko plānojam vai domājam tik tālai nākotnei? Tas pirmkārt. Otrkārt, un pats galvenais, minētajā datumā- 2012. g. 21. decembrī mūsu Zeme, Saule un Piena Ceļa galaktikas centrs nostājās uz vienas līnijas, kas notiek tikai reizi 26 000 gados. Tas ir ekvinokciju precesiju cikls, kurš beidzās (un arī jauns cikls sākās) tieši minētajā datumā. Un maiji to visu zināja! Cepuri nost!
Es, 16 gadus skolā gājis, gandrīz smadzenes izmežģīju, kamēr izpratu lietas būtību. Tātad- MAIJU KALENDĀRS BIJA SASTĀDĪTS LĪDZ EKVINOKCIJU PRECESIJAS CIKLA BEIGĀM UN BEIGU DATUMAM NAV NEKĀDA SAKARA AR PASAULES GALU, APOKALIPSI, PASTARDIENU, VAI KO TAMLĪDZĪGU! Tas ir skaidrs kā "āmen baznīcā" [2., 6.]. Bet masu medijiem un tirgotājiem taču izdevīgi taisīt ažiotāžu! Vienkārši bizness! Piemēram- medijiem- baisa ziņa taču ir laba ziņa, bet ražotājs un tirgotājs tikai priecājas, ja ļautiņi izmisīgi veido pārtikas un pirmās nepieciešamības preču uzkrājumus it kā nebaltām dienām, vai arī uzdzīvo uz nebēdu.
Lai kaut nedaudz viestu skaidrību, kas ir ekvinokciju precesiju cikls, kā arī lai Tu nedomātu, ka es to visu esmu izzīdis no pirksta, paskaidrošu nedaudz tuvāk. Zemes rotācijas ass attiecībā pret plakni, kurā tā rotē ap Sauli ir nošķiebta (slīpa) par 23,5 grādiem (šobrīd), kas izraisa gadalaiku maiņu. Taču šis slīpums nav konstants- Zeme, līdzīgi kā rotaļu vilciņš, rotējot šūpojas un slīpums mainās par aptuveni 4 grādiem. Šobrīd slīpumam ir aptuveni vidējā vērtība.
Ja rotaļu vilciņš atkarībā no svara šūpojas apm. 0,5-2 reizes sekundē, tad Zeme ar masu apm. seši sekstiljoni (6 000 000 000 000 000 000 000) tonnas vienu šūpojienu izdara 26 000 gados. Šīs šūpošanās dēļ vienu reizi 26 000 gados izveidojas telpiska situācija, kad mūsu Piena Ceļa galaktikas centrs, Saule un mūsu zilā bumbiņa Zeme atrodas precīzi uz vienas taisnes nosauktajā secībā. Un astronomi šo stāvokli sauc par ekvinokciju precesiju. Pirms dažiem gadiem šis termins man neko neizteica un bija jāparakājas pa dažādiem informācijas avotiem un jāpakustina pelēkās šūniņas zem cepures, lai to izprastu. To pašu iesaku darīt arī Tev, un tad neviens Tev nevarēs iestāstīt muļķības par pasaules galu, vai kādus citus pekstiņus. Svarīgi ir DOMĀT!
Ja aptuveni esam noskaidrojuši kas mēs esam, pievērsīsimies jautājuma otrajai daļai- kurp mēs ejam. Jautājums nu nemaz nav vienkāršs. Viedokļu un vēlmju ir tik daudz! Ceļus arī varam izvēlēties tik dažādus un GPS arī mums šeit nepalīdzēs. Un, vai mēs izvēlamies ceļu, vai arī mūs vada kāds augstāks spēks (vai prāts). Jautājumu tik daudz un atbildes tūlīt centīsimies meklēt.
Faktorus, kas ietekmē cilvēces (pasaules) likteni nosacīti var sadalīt divās grupās- no cilvēku darbības neatkarīgie, un tādi, kas tieši izriet no cilvēku darbības. Vispirms apskatīsim dažus no mums neatkarīgus faktorus. Viens no bīstamākajiem draudiem Zemes un līdz ar to arī cilvēces likteņiem ir kosmisko ķermeņu ietriekšanās Zemē. Tādas nelaimes jau daudzreiz ir notikušas- kaut vai, piemēram, dinozauru izmiršanu izraisījušais, pirms 65 milj. gadiem notikušais milzu meteorīta trieciens kaut kur Meksikas līcī.
Pavisam svaigas ir atmiņas par Čeļabinskas meteorītu, slavens un mīklains ir 1908. gada Tunguskas meteorīts. Meteorīti mūsu zemi vairāk vai mazāk bombardē nepārtraukti- ja izmērs ir smilšu grauda lielumā- mēs to nepamanām. Ja ir no zirņa līdz tenisa bumbiņai, mēs skaidrās naktīs varam vērot meteorītu lietu- gaišas svītras debesīs. Bet, ja izmērs ir lielāks, tad jau iespējamas nepatikšanas. Ja izmērs ir simti, vai pat tūkstoši metru, tad tā jau ir globāla katastrofa ar ļoti nopietnām sekām. Astronomi nepārtraukti seko bīstamo kosmisko objektu kustībai, taču ne jau visus var pamanīt, un, ja arī pamana, neko jau daudz izdarīt mēs pagaidām nespējam. Idejas jau ir fantastiskas, taču realizācijas iespēju šodien ir tikai tik, cik ir.
Otrs bīstamais faktors visam dzīvajam- arī cilvēkam ir vulkānu izvirdumi un zemestrīces, kā arī zemestrīču biežie pavadoņi- cunami. Atcerēsimies kaut vai 2010. gada 11. marta nelaimi Japānā, traģēdiju Haiti, aviosatiksmes paralīzi pēc izvirduma Islandē. Bet tās ir tikai dažas pēdējo gadu nelaimes. Cenšas jau mūsu zinātnieki prognozēt šīs nelaimes, taču ne vienmēr tas izdodas. Novērst mēs neko nespējam, varam tikai brīdināt un izglītot iedzīvotājus kā rīkoties, lai upuru un postījumu būtu pēc iespējas mazāk.
Trešais faktors, kas negatīvi iespaido cilvēkus, ir klimata izmaiņas. Atceramies trako karstumu Maskavā pāris gadus atpakaļ, bargo ziemu Amerikā šogad, Amūras plūdus pag. gadā, plūdus Eiropā šobrīd- uzskaitījumu varētu turpināt līdz apnikumam. Šīs nelaimes paņem gan ļaužu, gan dažādu citu būtņu dzīvības, paņem ēkas un daudzas citas materiālās un kultūras vērtības un aiz sevis atstāj postu un ciešanas. Pasaules meteoroloģiskie dienesti šodien ar kosmisku un citu modernu tehnoloģiju palīdzību spēj gana precīzi prognozēt laika apstākļus, taču novērst nelaimes mēs vēl nevaram. Varam tikai censties pēc iespējas mazāk ar savām bieži vien nesaprātīgajām darbībām iespaidot šos apstākļus. Bet par šo iespaidošanu nedaudz vēlāk.
Ceturtais faktors, maz ticams, tomēr, vismaz teorētiski ir jāņem vērā. Runa ir par kosmiska mēroga katastrofām, piemēram, Saules atdzišana vai arī pārvēršanās par sarkano milzi, kādi neiedomājami notikumi ar mūsu pavadoni Mēnesi, vai arī kādas citas apokaliptiskas norises tuvākā, vai tālākā kosmosā, kuras varētu atstāt nopietnu iespaidu uz Zemi. Šādus notikumus ir grūti vai pat neiespējami paredzēt, kur nu vēl novērst.
Piektais faktors, jeb potenciālais drauds ir jaunu, nepazīstamu, baisu slimību parādīšanās (vai vecu, aizmirstu atmošanās). Mūsu pētnieki lien ēģiptiešu kapenēs, preparē mūmijas. Tutanhamona mūmijas atradēji un preparētāji gandrīz visi drīz pēc paveiktā saslima ar nezināmu kaiti un mira.
Drīz pēc Tunguskas meteorīta sākās spāņu gripas epidēmija, kas paņēma ļoti daudzu ļaužu dzīvības visā pasaulē. Varbūt ar meteorītu pie mums atlidoja vīrusa paveids, vai arī notika kāda mutācija? Kāpēc Klusā okeāna dzīlēs apzināti nogremdēja krievu (padomju) kosmosa staciju Sojuz? To bija apsēdis kaut kāds nezināms bacilis, kurš bojāja iekārtas un veselību kosmonautiem un no kura nekādi nevarēja tikt vaļā neskatoties uz visiem sterilizācijas u.c. pasākumiem. Pavisam nesen pasaulē plosījās putnu un cūku gripas. No kurienes tās radās? Kaut kāda vīrusu mutācija, vai slepens, komerciāls farmācijas gigantu triks? Ebola vīruss, Rota vīruss, kaut kāda nezināma nāvi nesoša slimība Āfrikā nupat nesen, AIDS- kur tie visi rodas? Jautājumu daudz, bet kur rast atbildes? Grūti pateikt.
Sestais faktors, kas var nopietni apdraudēt visa dzīvā uz Zemes eksistenci ir Zemes magnētiskā lauka izmaiņas. Zemes magnētiskā lauka poli arvien vairāk nesakrīt ar ģeogrāfiskajiem, magnētiskā lauka intensitāte arvien samazinās un ir pamatotas aizdomas, ka drīzumā (pārskatāmā nākotnē) gaidāma magnētiskā lauka polaritātes maiņa. Ja šī maiņa notiktu strauji, mēs to pat īpaši neizjustu, vienīgi visi kompasi pēkšņi rādītu ačgārni. Bet, ja šis maiņas process būs ilgstošs, tad sāksies lielas nepatikšanas. Zemes magnētiskais lauks mūs aizsargā no daudziem mums nelabvēlīgiem, kaitīgiem starojumiem, kas nāk no kosmosa. Šoreiz sīkāk tos neanalizēšu, jo šo informāciju var viegli iegūt citur. Analizējot nogulumiežu magnētiskās īpašības ir pierādīts, ka magnētisko polu maiņas Zemei jau notikušas daudzreiz, taču nav zināms, cik ātri tas noticis.
Es šo apdraudējuma faktoru pieskaitīju pie no cilvēka darbības neatkarīgajiem, tomēr pieļauju domu, ka arī cilvēks iespaido to. Piemēram, televizoros, lai nepieļautu kineskopa detaļu magnetizēšanos, ap to izveido itkā spoli, kurā plūst maiņstrāva, kuras mainīgais magnētiskais lauks atmagnetizē kineskopa detaļas. Pilnīgi pieļauju, ka līdzīgi arī cilvēku radītās, summā daudzus gigavatus jaudīgās enerģētiskās maiņstrāvas iekārtas darbojoties ar saviem magnētiskajiem laukiem itkā atmagnetizē Zemi. Šī gan ir tikai mana hipotēze, tomēr, es tai gribu ticēt, lai arī līdz šim šādu domu neesmu ne dzirdējis, ne lasījis.
Un vēl septītais bīstamais faktors ir atmosfēras augšējos slāņos esošā, mūs aizsargājošā ozona slāņa sacaurumošanās un vietām pat izzušana. Es gan uzskatu, ka šajā procesā savu lomu bez dabas procesiem spēlē arī kosmiskie braucamrīki un saldējamo iekārtu freons, tātad cilvēks.
No cilvēka darbības neatkarīgo, vai maz atkarīgo apdraudējumu apskatu domāju, ka varam beigt un pāriet pie apdraudējumiem, kurus tieši vai netieši, tīšām vai netīšām sev rada pats cilvēks.
Kā pirmo un ļoti būtisku apdraudējumu gribu minēt atomkaru. Neskatoties uz dažādiem kodolbruņojuma samazināšanas un neizplatīšanas līgumiem un to izpildi, arsenāli pasaulē ir neprātīgi milzīgi- tik milzīgi, ka visu mūsu pasaulīti var sasist lupatu lēveros vairākkārt. Pie tam atcerēsimies, ka, ja atomkatastrofa tiešām notiks, tā nebūs pirmā. Atomkaros ir gājušas bojā jau vairākas civilizācijas. Šeit ļoti vēlams atcerēties brīžam apsmaidīto kristietības mācību- ja Tev sit pa vienu ausi, tad nesit pretī, bet pagriez sitienam otru ausi. Ir jābūt ļoti spēcīgam ticībā, lai šo mācību īstenotu vienkāršajā reālajā dzīvē.
Piemēram, ja vadonis vada valsti vai armiju, domāju, ka nopietnu uzbrukuma draudu gadījumā viņš nespēs atteikties dot pretsitienu, vai pat centīsies dot apsteidzošu triecienu. Citādi taču pavalstnieki viņu noēdīs bez sāls, vai arī uzradīsies kāds patriotisks pavalstnieks, kurš to izdarīs bez vadoņa pavēles. Papildu draudu rada arī tas, ka šie ieroči ir ļoti iekāroti dažādu radikāļu un ekstrēmistu aprindās. Viss iepriekšminētais nozīmē, ka jebkura savstarpējo attiecību krīze prasīt prasās pēc eskalācijas un šīs pasaules varenajiem nepieciešami dzelzs nervi, prāts un savaldība, lai noturētos.
Ekstravagantais, emocionālais un nesavaldīgais PSRS vadonis Ņikita Hruščovs 1961. gadā Kubas krīzes laikā jau noveda pasauli pie kodolkara sliekšņa. Tikai pateicoties ASV prezidenta Džona Fidžeralda Kenedija saprātam, savaldībai un, protams, arī, salīdzinot ar Hruščovu, jauneklīgajai dzīvotgribai, krīzes mezgls tika atraisīts bez bumbošanas. Tanī laikā mācījos 6. klasē un gana labi atceros vecāku, skolotāju un arī manu paša satraukumu. Padomju avīzes un radio bazūnēja par agresīvā amerikāņu imperiālima agresīvajām ambīcijām pret brīvības salu Kubu, tika rīkoti darbaļaužu un arī mūsu, skolēnu mītiņi ar saukļiem:
- Viva Cuba, viva Fidel!
- Rokas nost no Kubas!
- Lai dzīvo Kuba! Lai dzīvo Fidels!
Lai gan pati padsavienība bezkaunīgi gribēja novietot raķešu un atomieroču bāzi pašā amerikāņu durvju priekšā, vaina krīzes izraisīšanā tika velta uz amerikāņiem. Katram sava taisnība.
Turpinājums sekos.
Izmantotā literatūra un informācijas avoti.
1. Stīvens Hokings "Visums rieksta čaumalā". Jāņa Rozes izdevniecība. 2003. g.
2. Džons Malons "Neatklātie dabas un zinātnes noslēpumi"
Avots. 2009. 297.-311.lpp.
3. Tā pati grāmata 13.-31.lpp
4. Tā pati grāmata 31.-49.lpp
5. Skots M. Hjūzs "Evolūcija zem mikroskopa" Atraduma grāmatas. 2005. g.
6. Dž. Duglass Kenjons "Aizliegtā vēsture" Avots. 2008. g.
7. Maikls Kremo "Aizliegtā arheoloģija" Pašu grāmatu nav izdevies paturēt rokās, vien lasītas daudzas atsauces un anotācijas.
8. Als Gors "Neērtā patiesība". Zvaigzne ABC. 2009. G.
9. Masu informācijas līdzekļi, dzīves pieredze un paša domas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
