Ļaužu prātus vienmēr ir nodarbinājuši jautājumi par mūsu (cilvēces) izcelsmi, vēstures līkločiem, labākas dzīves iespējām šodien, kā arī iespējamie tuvākas un tālākas nākotnes scenāriji. Par šīm tēmām tad arī gribu izteikt savas pārdomas. Nebūt neuzspiežu savu viedokli kā absolūtu patiesību, negribu uzņemties ne gaišreģa, ne mesijas lomu, bet vienkārši izklāstīšu savu viedokli, savas domas.
[..]
Otrs nopietns apdraudējums cilvēces eksistencei ir globālā sasilšana, ko daži grib noliegt, un kas ļoti lielā mērā ir cilvēku darbības rezultāts un var pasaulē radīt katastrofālas sekas.
Ledus segas platība Ziemeļu ledus okeānā augusta mēnešos jau tagad ir vismaz par 30% mazāka, nekā pirms 100 gadiem, intensīvi kūst Antarktīdas, Grenlandes u.c. ledāji. Ir aprēķināts, ka, ja nokūst visi pasaules ledāji, pasaules okeānu līmenis paaugstinās par apmēram 62 metriem. Šķiet neticami daudz, bet atcerēsimies, ka Antarktīdu un Grenlandi klāj daudzviet kilometriem biezs ledus, bet platības ir milzīgas. Ko tas nozīmē, piemēram, Latvijai?
Daugavas ieteka jūrā (līcī) atradīsies kaut kur starp Aizkraukli un Ķegumu. Rīga, Liepāja,Ventspils, liela daļa Kurzemes - vispār zemākās šobrīd par 62 metriem virs jūras līmeņa vietas applūdīs. Nacionālo bibliotēku varēs izmantot tikai ūdenslīdēji un reņģes, akustiskajā koncertzālē (ja tādu uzbūvēs) būs ļoti, ļoti slikta akustika, jo zem ūdens neviens mūzikas instruments neskan, bet prezidenta pils vairs nekad nedegs.
Galvaspilsēta tad varēs būt Daugavpils vai Rēzekne un Latgale plauks un zels atšķirībā no pārējās Latvijas. Lūdzu, piedodiet man, jo iepriekšējie divi teikumi ir melnais humors. Pasaulē notiks briesmu lietas. Liela daļa pasaules lielpilsētu atrodas upju deltās pie jūrām vai okeāniem, tātad applūdīs. Miljardiem(!)ļaužu izmisīgi meklēs piemērotas vietas izdzīvošanai. Ļoti liela daļa pašreizējās infrastruktūras vairs nedarbosies un nebūs derīga (transports, enerģētika, sakari).
Šo apokaliptisko scenāriju šoreiz beigšu, jo es nedaudz sabiezināju krāsas. Viss aprakstītais var notikt 30 līdz 100 gados, vai arī ilgt ļoti, ļoti ilgi, atkarībā no ļaužu darbībām. Arī nosauktie 62 metri ir tikai matemātisku aprēķinu rezultāts. Realitāte var būt arī stipri atšķirīga no aprēķiniem, jo, piemēram, nokūstot Grenlandes ledājiem, šī milzīgā sala itkā atslogosies un, iespējams, ka pacelsies uz augšu. Katrā ziņā sakarā ar milzīgajām svara slodzes izmaiņām Zemes garozā var notikt ievērojamas, grūti prognozējamas deformācijas un minētie 62 metri var netikt ne tuvu sasniegti. Bet, nedod, Dievs, dažviet tie var tikt arī pārsniegti.
Galvenie iemesli globālajai sasilšanai ir ļoti sarežģīti procesi dabā, kā arī negausīga, pieaugoša fosilā kurināmā svilināšana, mežu izciršana, purvu nosusināšana, monokultūru audzēšana lauksaimniecībā milzu platībās.
Trešo vietu apdraudējumu nopietnības ziņā es piešķirtu dzeramā ūdens trūkuma vai nepietiekamības problēmām. Iedzīvotāju kopskaits uz Zemes sasniedzis nebijušu ciparu, katra cilvēka individuālās vēlmes pēc ūdens arvien pieaug, lai iegūtu platības lauksaimniecībai, tiek nosusināti purvi- ūdens akumulatori, daudzās vietās ūdenstilpnes ir, vai tiek piesārņotas, upes un ezeri izsīkst (Arāls). Šodien ar dzeramo ūdeni visgrūtāk ir Āfrikā un arābu valstīs, bet kā būs nākotnē?
Vēl nopietns drauds ir lauksaimniecības zemju augšņu degradācija un erozija nepareizas, pārāk intensīvas saimniekošanas rezultātā. Mums Latvijā šie procesi vēl nav draudīgi, bet, piemēram, bijušās padsavienības melnzemes joslas reģionos augsnes jau ir stipri degradējušās. Arābu valstīs, kur sirmā senatnē bija laukkopības šūpulis, tagad pārsvarā ir tuksneši.
Ļoti nepatīkamus pārsteigumus jau šodien un nākotnē īpaši sagādās ģenētiski modificētie organismi ĢMO. Tā ir īsta bumba ar laika degli. Neskatoties uz aizliedzošo likumdošanu, mēs, to nemaz nezinot, varbūt arī savos lauciņos audzējam ko modificētu. Dati par ievesto pārtiku ir biezā miglā tīti. Visu var apslēpt, falsificēt, vai arī vienkārši iedempingot. Ir veikti eksperimenti ar ĢMO barojot žurkas. Pirmā žurku paaudze attīstījās un dzīvoja puslīdz normāli, tikai dažām žurkām piemetās ļaundabīgie audzēji. Otrā paaudze- pirmās pēcnācēji jau praktiski visi mocījās ar ļaundabīgajiem audzējiem un bija arī problēmas ar vairošanās funkciju.
Trešā paaudze - otrās pēcnācēji praktiski visi gan slimoja ar audzējiem, gan bija neauglīgi, vairoties nespējīgi. Žurkai grūtniecība ilgst 22 diennaktis un dzimumgatava viņa ir jau pirmajā pusgadā, tāpēc šādus eksperimentus izdarīt ar žurku var ātri un rezultāti ir uzskatāmi. Silti iesaku padomāt par šo eksperimentu rezultātiem un par savu attieksmi pret ĢMO.
Ir vēl kāds faktors, kas mani dara tramīgu. Tie ir pazemes kodolsprādzieni, jo sprādzieni virs zemes, atmosfērā un kosmosā ir aizliegti ar starptautiskiem līgumiem. Kas tad ir pazemes sprādziens? Tas pats sprādziens, tikai iesprostots dažu kilometru dziļā urbumā zemes garozā. Bet kas tad ir Zemes garoza? Uzskatāmi to varam salīdzināt ar jēlas olas čaumalu. Zemei zem garozas (daži desmiti līdz daži simti kilometru biezas- kā kurā vietā) ir gandrīz šķidra vai arī biezputrai līdzīga karsta lava. Ja mēs šajā garozā kilometriem dziļā urbumā uzspridzinām milzīgas enerģijas lādiņu, tad cik izturīga šajā vietā paliek Zemes "čaumala"?
Pareizāk būtu jautāt, vai šajā vietā drīz notiks vulkāna izvirdums, vai zemestrīce?
Vēl kā būtiska jāmin fosilā kurināmā trakā svilināšana. Mums ir ar krūmiem aizaugušas ceļmalas, pie gateriem krājas skaidu un nomaļu kaudzes (pēdējā laikā gan situācija uzlabojas), mums ir gana kūdras purvos, mazvērtīgā koksne mežos, bet mēs apkurei lietojam akmeņogles, gāzi vai mazutu. Agrāk Rīgā pie Čiekurkalna stacijas vienmēr stāvēja zaļu vagonu rindas ar kūdru TEC vajadzībām. Šodien kūdras vietā kurina ar gāzi, bet kūdra mums kļuvusi par eksportpreci.
Miljonu gadu laikā daba mums akmeņogļu un ogļūdeņražu - naftas un gāzes veidā "iekonservēja" lieko toreiz oglekli, tādējādi radot dzīvajai radībai labvēlīgākus apstākļus. Bet ko dara cilvēks? Aptuveni pēdējo 100 gadu laikā cilvēks jau iztērējis aptuveni pusi (!) dabas miljoniem gadus krātās un mums taupītās izejvielas. Pēc aptuvenām aplēsēm summārais tīra oglekļa daudzums pa visu veidu fosilajiem kurināmajiem bija divi triljoni tonnu.
Tātad - vesels triljons tonnu tīra oglekļa jau izpumpēts vai izrakts no Zemes dzīlēm un pārsvarā (domāju, ka apm. 70%) oglekļa dioksīda veidā klejo pa mūsu atmosfēru, jo ir sadedzināts dzinējos vai kurtuvēs. Pārējie 30% iestrādāti riepās, plastmasās un daudzos citos ķīmiskās rūpniecības produktos. Protams, ka daļu ogļskābās gāzes patērē augu valsts, tomēr tā vairs netiek līdzi mūsu svilināšanas tempiem.
Vēl gribu izteikt savas domas par atomenerģētiku. Pēc šausminošajiem notikumiem Černobiļā un nesenajiem notikumiem Fukusimā Japānā ļaudis ar bailēm un neuzticību raugās uz atomenerģētiku. Pilnīgi piekrītu- par drošību jādomā ļoti pamatīgi un nepārtraukti- pareizi jāizvēlas vieta, kur būvēt (seismiski, plūdu u.c. droša), projektējot un būvējot nedrīkst pat pieļaut domu par ekonomiju uz konstrukciju, vai tehnoloģiskā procesa drošuma vai stabilitātes, vai citu faktoru rēķina. Atomenerģētikas gadījumā var uzskatīt, ka teiciens- skopais maksā divreiz - jāpārfrāzē uz skopais maksā simtreiz. Ļoti liela nozīme ir atomstacijas apkalpojošā personāla kvalifikācijai, psiholoģiskajai noturībai, reakcijas ātrumam, apķērībai, galu galā - lojalitātei pret savu darba vietu.
Ja esam tikuši aptuveni skaidrībā ar drošumu un stabilitāti, aplūkosim citas atomenerģētikas raksturīgākās īpatnības. Varbūt sāksim ar sliktajām, jo visi ir atomu pieraduši kritizēt. Pirmkārt, sarežģīts un bīstams tehnoloģiskais process, tātad arī sarežģīta un dārga būvniecība un iekārtas. Otrkārt, dārga un bīstama kodoldegviela, kā arī dārga un bīstama kodoldegvielas atlikumu apsaimniekošana (utilizēšana).
Par spīti visam, tomēr ir arī plusi, pie tam būtiski. Jaunākās paaudzes kodolreaktori daļēji spējīgi atražot kodoldegvielu (gan, šķiet, ka cita tipa reaktoriem), tiem var būt milzīga jauda, tiem nav pilnīgi nekādu izmešu, tie nepatērē skābekli un nerada ogļskābo gāzi. Visu iepriekšminēto der rūpīgi apdomāt, vai ne? Personīgi es uzskatu, ka visā pasaulē atomenerģijai pievērsīsies arvien vairāk, jo elektroenerģijas patēriņš aizvien pieaug, bet upju vairāk nekļūst.
Alternatīva ir vēja, paisuma - bēguma, Saules un cita veida atjaunojamās enerģijas veidi, taču tiem, ja salīdzina ar cilvēku, pašlaik ir sākumskolas gadi. Bet man tie patīk, tādēļ interesējos un jau esmu iesācis būvēt vēja ģeneratoru. Šis darbiņš gan virzās uz priekšu ļoti lēni, jo priekš manis ir diena par īsu- nevaru visu paspēt. Katrā ziņā es katram silti iesaku interesēties, domāt un darīt, lai taptu kāds elektrību vai siltumu ražojošs brīnums- būs prieks gan pašam, gan Sašam, gan maciņam.
Un vēl - par pavisam jocīgu aizdomu sakarā ar klimata izmaiņām. Ir zinātnes veidojums vai organizācija (nezinu, kā to pareizāk nosaukt) HARP, kurš oficiāli nodarbojas ar dabas procesu un meteoroloģisko parādību pētīšanu, taču ir aizdomas, ka milzīgie un ārkārtīgi jaudīgie antenu lauki Aļaskā un Grenlandē tiek izmantoti arī kā meteoroloģiskie ieroči (ASV). Kaut kāds neprāts! Kaut nu tā nebūtu taisnība.
Mani bažīgu dara arī pārtikas produktu pārmērīgā piesātināšana ar dažnedažādām E vielām. Taču, ja ziemā ziemeļos gribam mieloties ar silto zemju augļiem, ja pienu negribam saskābēt, ja gribam ilgi saglabāt gaļas produktus nebojātus un izskatīgus, tad citas tik lētas metodes nav. Taču ļaužu veselība gan cieš un vēlāk cietīs vēl jo vairāk. Dažnedažādas alerģijas, imunitātes traucējumi, aknu un nieru kaites - tā ir tikai daļa no draudu buķetes.
Ar paša cilvēka radītajiem vai veicinātajiem apdraudējumiem dabai un klimatam lielos vilcinos mēs esam tikuši gandrīz galā - vēl tikai noteikti jāpiemin (es gandrīz aizmirsu) indīgo ķimikāliju (pesticīdi, herbicīdi) un radioviļņu (televīzija, mobilie sakari, radio, datori) negatīvā ietekme uz bitēm. Bet bez bitēm mēs ilgi neizdzīvosim. Mums jāapzinās, ka bišu galvenais uzdevums dabā ir augu apputeksnēšana.
Medus un citu jauku produktu vākšana ir veids, kā bites izdzīvo un arī mēs našķojamies un ārstējamies uz viņu rēķina. Bez bitēm ļoti liela augu valsts daļa nīkuļotu, vai pat ietu bojā un trūktu pārtikas gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem un aptuveni triju gadu laikā iestātos kolapss. Tiktāl par materiālām, taustāmām lietām, bet ir taču arī citas- nemateriālas.
Nepieciešams padomāt arī par mūsdienu cilvēka morāli, psiholoģiju, par viņa mērķiem un nodomiem šodien un nākotnē. Agrāk, sensenā pagātnē pirmatnējās kopienas ļaudis dzīvoja saskaņā ar dabu - mitinājās dabas vai pašu veidotās alās, pārtika no ēdamiem augiem, ar cilpām, vai ar loku un bultām, vai kā citādi nomedītiem dzīvniekiem. Dabai kādu ļaunumu nodarīt pirmatnējais cilvēks nemaz nebija spējīgs, toties daba cilvēkam gan uzlika vienu pārbaudījumu pēc otra, tātad dzīve viegla nebija.
Lai kaut kā pielabinātu dabas spēkus, ļaudis sāka pielūgt tos. Piemēram - baltu ciltis - kurši, zemgaļi, latgaļi pielūdza Pērkontēvu - vareno debesu spēku (pērkonu, negaisu, Saules siltuma, lietu, vēju) valdnieku, kā arī citus dabas valdniekus. Tā radās reliģija un šī reliģija bija reālajiem Baltijas apstākļiem atbilstoša un tās iedzīvotājiem tuva un saprotama, jo pašu laika gaitā radīta. Kad nāca krustneši ar zobenu un savu mums svešu ticību, sākās visādas - arī asiņainas izdarības.
Galu galā apmēram 100 gadu laikā baltu, lībiešu un estu tautas pakļāva, un radās Livonija- aptuveni šodienas Latvijas un Igaunijas teritorijā. Kolonisti- pārsvarā ģermāņi šeit ienesa ne tikai kristīgo ticību maksimāli cenšoties vietējo- pēc viņu uzskata pagānisko iznīdēt, bet arī mūra arhitektūru, progresīvākas darba metodes laukkopībā un lopkopībā, vairāk metāla (dzelzs) darbarīkus.
Ļaužu saikne ar dabu kļuva vājāka, viņi sāka dzīvot pašu būvētās, vairāk vai mazāk ērtās ēkās, sākās preču- naudas attiecības, jo progresīvākās darba metodes ļāva saražot vairāk, kā pašiem nepieciešams- varēja tirgoties. Arī pats darbs kļuva prece. Ļaudis baidījās no Dieva soda, no pastarās tiesas, no vagara pātagas, bet cerēja uz mūžīgu dzīvi debesīs, cerēja arī tikt pie muižniekmeitas sirds, rokas un pūra. Nopietnu nesmuku lomu ļaužu dzīvē sāka spēlēt alkohols, kura dēļ ne viens vien nonāca dzīves purvā. Visā visumā, kurš varēja un gribēja strādāt, tas dzīvot varēja gluži labi. Tad nāca ar zobeniem dažādi zemes un mantas tīkotāji- gan krievu pirmais Pēteris, gan zviedru Kārlis, gan poļu pani. Jukas un posts mijās ar miera periodiem.
Vienu brīdi Rīga pat bija Zviedrijas galvaspilsēta. Pie Zviedru skanstīm Pļaviņās klusos rītos varēja triju valstu gaiļus klausīties (Krievijas, Zviedrijas un Kurzemes hercogistes). Vienotas un neatkarīgas valsts statusu Latvija ieguva tikai 1918. gadā uz 1. pasaules kara drupām. Sākās izmisīga un arī sekmīga cīņa par saimniecisko, kultūras un cita veida uzplaukumu. Un tad?
Un tad, tāpat, kā visur citur pasaulē sāka rūgt un briest nepatikšanas. Visapkārt varaskāri autoritāri režīmi, Saeimā daudzpartiju bardaks un ministru prezidentam K. Ulmanim tas apnīk - viņš 1934. gada 15. maijā atlaiž Saeimu un uzurpē varu.
Tā, bez lielas vardarbības notika varas pārņemšana un Ulmanis kļuva par gandrīz vienpersonisku valsts vadītāju, pie tam spilgti iezīmējās personības kulta pazīmes. Tanī laikā Latvija plauka un zēla- Eiropa pirka mūsu bekonu un sviestu, uzplauka radiorūpniecība, mēs bijām pasaulē pirmajās vietās telefonizācijas ziņā, Cukurs un Irbīte darīja brīnumus aviācijā, Dāliņš naski soļoja un citi sportisti darīja brīnumus daudzos sporta veidos, Zāle un Smiļģis spodrināja mūsu tēlniecības un teātra lauciņus, Vīgnera koradziesmas dziesmusvētkos aizskanēja skaņi un tālu. Pēc apvērsuma netika izpildīts neviens nāvessods, vien dažus izolēja no sabiedrības aiz rūtotiem logiem, vai arī pavadīja aiz austrumu robežas.
Tad, 1939. gadā sākās divu monstrozu lielvaru pasaules pārdalīšanas mēģinājums, kā rezultātā Latvija tāpat, kā puspasaule tika zaldātu zābaku izbradāta, izpostīta un beigu beigās nonāca sirpja un āmura pakļautībā uz vairāk, kā piecdesmit gadiem. Nu vairs izvēles nebija- vienīgā pareizā reliģija bija marksisms - ļeņinisms.
Pasaule sadalījās divās antagonistiskās nometnēs- komunistiskajā un kapitālistiskajā. Abas šīs nometnes tikmēr sacentās par ietekmes sfērām pasaulē un arī kosmosā, audzēja atommuskuļus līdz neprātīgiem apjomiem, kamēr uz alkohola monopolu un izejvielu eksportu balstītā padomju "plānveida" ekonomika neizturēja un sabruka. Šo sabrukumu ļoti veicināja un paātrināja Gorbačova cīņa pret alkoholismu, jo valsts monopols uz alkoholu lielā mērā pārstāja darboties "točku" dēļ un arī naftas cenas pasaulē tika speciāli pazeminātas, lai sabrukuma process būtu ātrs un neatgriezenisks.
Visā komunisma nometnē ļoti pastiprinājās centrbēdzes procesi, kas jau sen bija rūguši (Ungārija 1956. gads, Prāgas pavasaris 1968. gads, poļu Solidaritāte sākot no 1980. gada, Berlīnes mūris 1989. gada 9. novembris). Centrbēdzes procesi aktivizējās arī pašā padsavienībā ar Tautas frontēm, Baltijas ceļu, barikādēm Baltijā. Absurdais puča mēģinājums 1991. gadā pielika punktu savienības pastāvēšanai un proklamējās neatkarīgas valstis, tajā skaitā arī Latvija.
Sākās izmisīga cīņa par izdzīvošanu, preces uz taloniem (ziepes un veļas pulveris man vēl tagad kaut kur ir), "repšiki", vēlāk lati, sertifikāti un murgaina prihvatizācija, cīņa par Krievijas armijas izvākšanos no Latvijas un daudz kas vēl. Privatizācijas un vecāku zemes atgūšanas iespēju vilināts pametu prestižu un normāli apmaksātu darbu un jaunu, labu dzīvokli Rīgā un pārnācu uz vecāku mājām laukos. Lai apmaksātu traktora iegādei ņemtā kredīta pirmā gada maksājumu, mūsu ģimenei nācās ravēt, kopt un novākt 82 (!) kilometrus (vagu kopgarums) ar bietēm. Paldies ģimenei, paldies bij. kolēģiem un draugiem- paveicām un izturējām. Protams, bija jau arī kuriozi, jo cukurfabrikas uzreiz naudā samaksāt nevarēja un izmaksāja cukurā un 1991. gada nogalē mājās bija krietni vairāk kā tonna cukura.
Ar grūtībām, bet kredīta maksājumam vajadzīgos 70 000 "repšikus" savācām.
Nobeigums sekos.
Izmantotā literatūra un informācijas avoti:
1. Stīvens Hokings "Visums rieksta čaumalā". Jāņa Rozes izdevniecība. 2003. g.
2. Džons Malons "Neatklātie dabas un zinātnes noslēpumi"
Avots. 2009. 297.-311.lpp.
3. Tā pati grāmata 13.-31.lpp
4. Tā pati grāmata 31.-49.lpp
5. Skots M. Hjūzs "Evolūcija zem mikroskopa" Atraduma grāmatas. 2005. g.
6. Dž. Duglass Kenjons "Aizliegtā vēsture" Avots. 2008. g.
7. Maikls Kremo "Aizliegtā arheoloģija" Pašu grāmatu nav izdevies paturēt rokās, vien lasītas daudzas atsauces un anotācijas.
8. Als Gors "Neērtā patiesība". Zvaigzne ABC. 2009. G.
9. Masu informācijas līdzekļi, dzīves pieredze un paša domas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
