"Dzimu un augu Sanktpēterburgā. Pabeidzu vietējās augstskolas juridisko fakultāti un strādāju par juristu lielā uzņēmumā. Kad pirmo reizi atbraucu uz Rīgu, man bija 25 gadi," atminas Valentīna.
"Es iemīlējos Latvijā no pirmā acu skatiena. Vecrīga, Bīriņi, Jūrmala, daba, atmosfēra, ļaudis, vietējie produkti – tas viss manī radīja sajūsmu. Toreiz es vēl nedomāju, ka pēc diviem gadiem kļūšu par Latvijas pilsoņa sievu un pārcelšos uz Rīgu dzīvot pastāvīgi. Protams, ka arī man iepriekš bija domas par pārcelšanos no Sanktpēterburgas, bet tas tikai tāpēc, ka tur mūžīgi līst, ir pelēks, netīrs, un kopumā nav tas patīkamākais klimats. Tiesa, domājot par pārcelšanos, es sapņoju par siltajām zemēm, par Vidusjūru, taču liktenis lēma citādi," neslēpj Valentīna.
"Kad iepazinos ar savu nākamo vīru, sāku bieži viesoties Rīgā. Katru reizi, kad te ierados, es tiešām nesapratu, kāpēc vietējie nemīl savu valsti, pastāvīgi meklē tajā trūkumus un stāsta par brīnišķīgo dzīvi, ko viņu draugi bauda Norvēģijā, Anglijā, Somijā vai Vācijā. Krievijā nav pieņemts nemīlēt savu valsti. Lamāt valsti un varu par ceļiem, par mazajiem bērnu pabalstiem, par milzīgajām hipotēku likmēm – to gan. Bet pašu valsti 95% iedzīvotāju ļoti mīl, uzskata sevi par patriotiem," raksta Valentīna. Viņa arī piebilst, ka pat patrioti mēdz atpūsties aiz valsts robežām, krāj naudu eiro valūtā. Tomēr attieksmi pret valsti tas nekādi neiespaido. Pretēji gan esot Latvijā. Tas Valentīnas ieskatā ir pārsteidzoši.
"Kādā rudens vakarā sēdējām restorānā ar kādu interesantu pāri no Baltkrievijas. Tovakar paziņa Igors man pateica frāzi, kura kā kauls iesprūda man kaklā: "Valentīna, šajā valstī tu sevi neatradīsi, tu tai neesi vajadzīga, jā, arī viņa tev – ne."," par pārdzīvoto atminas Valentīna. Viņa arī klāsta, ka frāzes autors Rīgā bija nodzīvojis gadu, jo draudzene bija atradusi labi apmaksātu darbu mārketinga sfērā. Atgriešanos Minskā Igora draudzene pat neizskatīja. Pēc gada Valentīnas paziņas izšķīrās, jo Igoram neizdevās sevi atrast Latvijā. Izmēģinājis spēkus nekustamā īpašuma aģentūrās, viņš atgriezās Minskā. Viņa draudzene gan veiksmīgi esot apprecējusies ar kādas vēstniecības darbinieku un dzīvo Rīgā.
""Tu sevi šeit neatradīsi." Šī frāze ar savu bezatbildību iedzina mani strupceļā. Vienlaikus raisīja smaidu muļķīguma dēļ. Katrs cilvēks ir savādāks. Ar atšķirīgu ķērienu, izglītību, prasībām. Iespējams, kaut kādām profesijām patiešām nav vietas Rīgā. Katram pašam objektīvi jāizvērtē savas iespējas," pārliecināta Valentīna.
"Es diezgan ātri atradu darbu finanšu sektorā. Mūsu kompānijai pievienojās vēl vairāki cilvēki no Krievijas, visi ar labu izglītību un darba pieredzi. Vēl vairāki paziņas pārbrauca no Krievijas uz dzīvi Latvijā. Kāds atvēris savu skaistumkopšanas salonu, kāds strādā par inženieri. Neviens no atbraukušajiem nav bez darba," teic Valentīna. No Krievijas pārbraukušie novērtē zemās hipotēku likmes un produktu kvalitāti, pieejamo un plašo pakalpojumu klāstu skaistumkopšanas sfērā. Valentīna un viņas paziņas joprojām brīnās, ka vietējie vēlas aizbraukt kaut kur tālāk.
"Es ļoti vēlos novēlēt Latvijas jauniešiem mācīties, paaugstināt savu kvalifikāciju, ieguldīt sevī. Un tikai tad jūs būsiet vienlīdz priecīgi kā Rīgā, tā arī jebkurā citā pasaules valstī. Jo, lai kur jūs brauktu – jūs vienmēr līdzi ņemat sevi," vēl Valentīna.
