Foto: PantherMedia/Scanpix
23.marta LTV1 Panorāmas sižetā kāds vīrietis ar pie kakla pieliktu nazi draud izdarīt pašnāvību brīdī, kad viņa dzīvokli uzlauž formās tērpušies kārtības sargi. Sižets dramatiski, bet ļoti trāpīgi atspoguļo reālo situāciju maksātnespējas seku gadījumā. Izraisīja pārdomas un vēlmi šajās pārdomās dalīties ar līdzcilvēkiem.

Variantu kredītmaksājumu problēmu gadījumā patiešām nav sevišķi daudz - maksātnespējas ierosināšana vai arī labākas dzīves meklējumi ārpus Latvijas, ko jau desmitiem tūkstošu latviešu arī izdarījuši, lai paglābtos no noslīkšanas parādsaistībās. Bet tikmēr mūsu valsts simts gudrākie prāti var turpināt kalt idilliskus reemigrācijas plānus - kā panākt, lai latvieši tomēr atgrieztos Latvijā. 

Aizmirstot pašu būtiskāko - to, ka viena liela daļa projām aizbraukušo cilvēku nekad vairs neatgriezīsies savā dzimtenē. Ja paveiksies, viņi varbūt atbrauks paciemoties. Bet šeit vairs nekad  nedzīvos. Un arī viņu bērni ne. Emocionāli runājot - tās dzimtas Latvijā vairs nebūs.

Par maksātnespēju - īpaši neiedziļinoties, tiešām var šķist elementāri - tās ierosināšana atbrīvo kredītņēmēju no kredīta maksājumiem, pēc tam sniedzot iespēju sākt dzīvi no jauna. To, ka tik gluži vienkārši tas nav, vēlreiz atgādināja jau raksta sākumā pieminētais Panorāmas sižets.

Maksātnespēja patiesībā nav nekāds spožais risinājums cilvēkiem, kuriem radušās problēmas ar kredītu atmaksu. Jo tiek pārdota visa cilvēkam piederošā manta. Tai skaitā, arī ģimenes dzīvesvieta - kredītā ņemtais dzīvoklis vai māja.

Ja kredītam ir piesaistīts galvotājs, kurš līdz ar galvojuma līguma parakstīšanas brīdi uzņēmies izpildīt saistības brīdī, kad kredīta ņēmējs to vairs nespēj - tiek pārdota arī galvotāja manta. Tā kā galvotāji pārsvarā gadījumos ir ļoti tuvi cilvēki - vīri, sievas, vecāki, krustvecāki utt., tad palikt uz ielas pēc īpašumu pārdošanas ir pilnīgi reāli. Un, ja vēl padomā par īpašuma vērtības attiecību pret kredīta apmēru. Faktu, ka kredīta apmērs bieži vien ir 2-3 reizes lielāks nekā īpašuma vērtība..  Šādā gadījumā tiesu izpildītāji pārdos visu iespējamo, ko vien var pārdot..

Maksātnespējas gadījumā kredītā ņemtais nekustamais īpašums tiek pārdots izsolē. Izsoles rezultātā īpašums nonāk jaunā pircēja rokās. Un cilvēkam, kurš uzsācis maksātnespējas procesu, īpašums ir jāatbrīvo. Jo tajā turpmāk dzīvos cilvēks, kurš nopircis nekustamo īpašumu izsolē.

Ziniet, kas ir patiešām interesanti? Bankas savulaik jeb 2006./2007.gadu periodā pirms lielā "nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas" brīža pašas arī vērtēja īpašumus, pret kuriem izsniedza aizdevumus. Noteica tirgus vērtību. Un attiecīgi aizdevuma apmēru. Bija daudz kredīta piedāvājumu ar +0% jeb nekādu pievienoto bankas peļņas procentu likmi. Gribētos apgalvot, ka tādējādi palielinājās arī potenciālo kredītņēmēju loks.

Šajā brīdī gluži neviļus rodas nākamie loģiskie jautājumi - kā gan ar banku līdzatbildību neapdomīgu aizdevumu izsniegšanā? Kāpēc tik daudz tiek runāts par bezatbildīgu aizņemšanos nevis bezatbildīgu kredītu izsniegšanu? Vai cilvēks parastais zina vairāk nekā bankas speciālisti, kas izvērtē aizdevuma izsniegšanu? Un kāpēc banku peļņa joprojām mērāma desmitiem miljonu eiro apmērā? Kur ir tā banku loģiskā atbildības daļa par bezatbildīgu aizdevumu izsniegšanu īsi pirms nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas?

Pats vainīgs, ka parakstīji aizdevuma līgumu. Pats vainīgs. Bet vai tiešām tā ir? Zinu, zinu - bezjēdzīgi jautājumi. Un tomēr..? Kāpēc banku alkatībai robežu nekādu? Pat par savas naudas izņemšanu no bankomāta, kas pārsniedz noteiktu summu, bankai ietur komisiju.

Ir skaidrs, ka sabiedrības uzmanību vienmēr izdosies piesaistīt brīdī, kad notiek kas traģisks. Bet, vai tiešām tas ir tā vērts - mēģināt atņemt sev dzīvību kredīta dēļ? Kredīts dzīvības cenā..? Vai bankām pienākas arī ..dzīvība?

Apjaušot, ka simtiem (ja ne tūkstošiem) ģimeņu Latvijā atrodas līdzīgā situācijā - ar milzīgu hipotekāro kredītu un samērā bezvērtīgu kredīta nodrošinājumā esošo nekustamo īpašumu, (tātad, bez jebkādām iespējām pārdot īpašumu, lai varētu atmaksāt aizdevumu!), kopš 3.februāra dažnedažādā veidā esmu mēģinājusi piesaistīt sabiedrības uzmanību ar cita veida potenciālo kredīta atmaksas problēmu risinājumu.

Savā ziņā varbūt ļoti neierastu, bet patiesībā - ļoti vienkāršu un pilnībā iespējamu. Jā, tur ir daudz precizējamu nianšu. Vajadzīga laba komanda. Vēl daudz par ko jāpadomā, kā un ko praktiski realizēt. Bet ticu, ka ideja ir dzīvotspējīga. Un tā pilnīgi noteikti ir labāka par maksātnespējas ierosināšanu, emigrāciju vai visļaunākajā gadījumā - dzīvības atņemšanu..

Mana ideja, kā risināt šo situāciju - ir pavisam vienkārša. Tā ir savstarpēja palīdzība. Cilvēks cilvēkam. Mēs - viens otram. Šobrīd savā blogā (dacepa.com) esmu uzsākusi kaut ko līdzīgu sociālai akcijai savas idejas jeb sava Lielā sapņa par brīvību īstenošanai, meklējot 37000 cilvēkus, kuri ar 1 eiro varētu atbalstīt šī sapņa kļūšanu par īstenību. 115 eiro Lielajam sapnim jau ir sadāvināti. Vai man izdosies? Šobrīd nezinu. Bet skaidri zinu - ir vērts mēģināt. Ir patiešām tālejoši mērķi šai iecerei. Cilvēks cilvēkam.

Paldies par jūsu veltīto laiku raksta izlasīšanai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!