Streipa kungs lūdz dievam izskaidrot, kā šobrīd pēc „Vienotības” iniciatīvas var lemt par Ministru kabineta darbinieku algu paaugstināšanu, un beigās uzdod vēl vienu retorisku jautājumu: „Un pēdīgi, Jēzu -- vai nav pienācis laiks šo bodi, kas saucas Latvija, slēgt ciet?” Cik patriotiski un mīlīgi - gandrīz kā „Mērnieku laikos”!
Interesanti, vai salīdzinot Latviju ar bodīti, Kārlis Streips ir atcerējies, ka vēl nesen - deviņdesmitajos gados - Andris Šķēle salīdzināja valsti ar firmu, kurai ir jādarbojas efektīvi?
Nu, nez! Bet svarīgākais ir tas, ka pirmoreiz ko tādu saka nevis tāds „urla”, „okupants”, „Kremļa aģents”, „krievu nekauņa” kā, piemēram, šo rindu autors (vismaz oponentu acīs), bet gan cilvēks, kurš tiešām pieder pie „mainstream” (vai, nevajadzēja man to teikt, jo tūlīt K.Streips izskaidros, ka viņš viens visā dumjajā Latvijā, pažobelē, banānu republikā zina šīs vārdkopas pareizo, īsteni amerikānisko nozīmi!) un kurš kādreiz atzinās, ka raud, klausoties valsts himnas skaņās.
Var jau, protams, turpināt izpaust šeit ļaunu gandarījumu par šo faktu valodā, kuru, ja ticam K.Streipam, nebija vērts mācīties. Bet tas nav konstruktīvi. Labāk parunāsim par mājām – par Latviju.
Vispirms prasās atzīmēt, ka šajā skaistajā teritorijā ir noticis kas ļoti dīvains: cilvēki, kas te nostrādājuši visu mūžu, tiek uztverti kā ļaunais spēks tāpēc vien, ka viņu latviešu valoda nav tādā līmenī, lai piedalītos daiļlasīšanas konkursā. Par to vien viņus pielīdzina Staļina slepenpolicijas darboņiem. Tas nav labi, ka viņi nerunā latviski. Bet paralēli šim trūkumam viņiem ir daudz labu īpašību, viena no tām – būtisks ieguldījums šīs valsts tautsaimniecībā. Daudz būtiskāks, nekā dažu aizokeāna šļupstu šeit atvestie graši.
Vēl interesanti ir tas, ka katrs latvietis no emigrantu vidus tiek uzklausīts šeit kā guru, pat ja gvelž pēdējās muļķības. Pietiek pateikt ar raksturīgo „klaida latviešu” izrunu „pie mums, Mičigānā, debesis ir zaļās!”, un daudzi nokaunēsies par to, ka Latvijas debesis, lūk, vēl nav nokrāsotas atbilstoši „pasaules standartiem”. Vai pat radīs stratēģiju, lai adaptētos jaunajām direktīvām (krāsas iepirkšana, protams, notiks 'caurspīdīgajā procedūrā', kurā kāds dabūs labu naudu).
Un, protams, pietiek kādam kretīnam, kurš ar rievu pierē un redzamām grūtībām atstāsta skolas mācību grāmatas saturu televīzijā, apsiet ap kaklu prievīti, ar asarām acīs teikt: „Es esmu par nacionālu valsti! Es katru rītu ēdu īsteni latvisku biezputru, klausoties kokles skaņās! Man latviešu valoda ir svarīgāka par visu!” – pietiek ar šīm ne pārāk sarežģītām manipulācijām, lai sentimentālais latviešu pūlis aizskrietu un atdotu šādam cilvēkam ne tikai savu balsi, bet arī savu naudu un savu nākotni.
Vai tad Kārlis Streips to visu nezina un nezināja? To visu zinot, man šķiet, nav grūti izdarīt secinājumu par to, kādēļ Latvijas politikā notiek tas, kas notiek.
Paldies, protams, ka Kārlis Streips ir aizdomājies par „šīs bodītes slēgšanu ciet”, bet atļaušos tomēr izteikt cerību, ka tik radikāls pasākums nebūs nepieciešams. Manuprāt, pilnībā pietiktu ar to, ka Latvija tiktu vaļā no cilvēkiem, kuru attieksme pret šo teritoriju ir viens liels „skats no malas”. Tāda attieksme ir ļaunāka par jebkura okupanta agresīvo iekāri un vēlmi iegūt Latviju. Tāda nostāja ir raksturīga cilvēkiem, kas visu laiku sludina: „Mēs esam maziņi, mums nav nekādu derīgo izrakteņu, mums nav Rietumu izglītība, mums jāklausa, ko saka kreditori, Strasbūra, Brisele, SVF, komisāri, misionāri, emisāri un citi dvēseļu gani, mēs tik latviešu valodu nevienam nedodam!’’
Sen bija jāsaprot, ka šiem latviešu valodas „fanātiem”, kuri gan neko vērtīgu šajā valodā nav teikuši, ir svarīgākas intereses, nekā Latvijas liktenis. Viņi nav šīs valsts politiķi vai patrioti. Viņi ir maksātnespējas procesa administratori.
Kamēr latvieši turpinās raudzīties Krievijas virzienā ar lupu, lai atrastu utis, kamēr dziedās par šīm utīm dumjas fašistiskās dziesmiņas, spēlēsies ar prievītēm, svētkiem un tamlīdzīgām pseidopatriotiskām grabažām, nekas nemainīsies.
Šajā brīdī patriots ir tas, kas domā, kur un kā Latvija var nopelnīt. Kur un kā var radīt jaunas darba vietas? Kā Latvija var kļūt par mazu, bet ievērojamu, stabilu, stipru ekonomiku, nevis par ārvalstu kreditoru teicamnieku, kas uz ceļiem rāpojot, padevīgi izpilda homework (vai reti nācies dzirdēt, ka Latvija jau atkal nav izpildījusi Rietumu mājas darbu!). Neceru, ka šis ir tas brīdis, kad vismaz šaurajās un savtīgajās reālpolitikas robežās tāda programma tiks īstenota. Mūsu eiforiskā pēcvēlēšanu tauta vēl nav izcietusi visu, kas ir jāizcieš, lai saprastu, ka nepieciešams pragmatisms, darbs un spēja lavierēt, nevis pakļauties.
Taču es tomēr vēlos ticēt, ka „šis laiks paies kā ļauns murgs”.
Dmitrijs Skačkovs,
zvērināts advokāts