Pirmais ir gastronomisks un fundamentāls. Proti, cilvēks nevar apēst vairāk kā spēj. Tie, kam pavairāk naudas, apēdot tādu pašu sviestmaizi kā es, tiecas savu izcilību izrādīt ar preces cenu, tajā iekļaujot uzburtu zīmolu, iedomātu izcilu mielasta vietu, u.tml. Ēd, ēd, kaisi kaut Svarovska kristālus sāls vietā. Kādā šaurā sabiedrības slānī būsi baigais ercens, tomēr sabiedrība kopumā tevi uztvers kā iznireli. Ja vien cilvēks nav palicis tikai organiskas būtnes līmenī, viņš izjūt tieksmi pēc pašapliecināšanās, sociuma atzinības. Mantas, lietas ir tas zemākais pakāpiens. Indivīds vēlas būt uzklausīts, viņš tiecas sevi intelektuāli, sociāli apliecināt, kļūt par cienījamu cilvēku sabiedrībā. Un tas mūsu aizbraucējiem neizdodas. Neesmu dzirdējis, ka kāds no pēdējo 20 gadu latvju emigrantiem būtu kļuvis par patiesi respektablu mītnes zemes iemītnieku, viedokļu līderi. Operdziedoņi? Nē, viņi nav viedokļu līderi, turklāt ir Latvijas produkts.
Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija, zinātniskie institūti var netērēties pētījumiem par emigrantu garīgās veselības izpēti. Tas jau ir izdarīts. Guvu gan atbildes uz tiem jautājumiem, ko jūs liktu anketā, gan arī patiesās atbildes. Tas prasīja pāris stundas satiksmes autobusā. Iesākumā glīta sieviete, kas nejauši iegadījās blakus sēdvietā, sarunā deva oficiālo versiju: "Ieprecējos Vācijā pirms sešiem gadiem. Kā man sokas? Forši! Man ir pēdējā modeļa "Mercedes", nesen biju atpūsties Galapagu salās". Pēc ilgstošas delikātas sarunas no raudošās sievietes saņēmu arī patieso atbildi: "Ai, jūtos tikai kā seksa rotaļlieta. Nevienam tur neesmu vajadzīga, neviens mani neuzklausa. Tik un tā uzskata par padauzu no Austrumeiropas. Bet man taču ir augstākā izglītība!" Žēl daiļavas, bet tas lielākais trakums, ka saviem radiem un paziņām viņa sūtot vēstules, ka viss esot lieliski. Tikai man kā svešiniekam atzīstoties. Cilvēki ir tā konstruēti, ka viņi vēlas aizstāvēt savu rīcību, pat ja tā aplama. Ar šīm vēstulēm viņa pēc būtības rekrutē nākamos upurus – mūsu jauniešus, kas tic uz vārda laimei pilnībai.
Stipri šaubos, vai tie latvieši, kas nakšņo zem Londonas tiltiem, atzīstas radiem Latvijā par savām nedienām, drīzāk pārtrauc kontaktus. Kauns taču! No "Veselības ekonomikas centra" pētījuma "Garīgā veselība Latvijā 2009. gadā" izriet, ka 60% no tiem Latvijas valstspiederīgajiem, kas Lielbritānijā aizgājuši nebūtībā, ir izdarījuši pašnāvību. Ne jau tāpēc, ka nebija ko ēst. Tāpēc, ka jutās vientuļi, nesaprasti, nerealizējušies.
Protama lieta, ka indivīda psiholoģiskā diskomforta augoņa lielums ir atkarīgs no ambīcijām un intelekta. Viens valdības vadītājs savulaik izteicās par muļķu zemi. Lika manīt, ka sauļošoties Floridā, kūļās kājas siltā ūdenī un jutīsies kā nabobs. Droši vien kādu laiku tā arī jutās, bet tad nāca atskārsme, ka tur ir tikai viens no 6, 5 miljardiem, ierindas vīriņš. Tagad šiverē Latvijā. Viena kultūras ministre lika manīt, ka tādi pusmuļķi mēs te, braukšot uz Franciju, uz patiesās dailes un intelekta zemi. Ieraudzīja Parīzi. Nenomira, toties ātri saprata, ka tur ir tikai viena no 6, 5 miljardiem, ierindas sieviņa. Mudīgi atmuka un izlūdzās, lai liek sarakstā uz Saeimas vēlēšanām. Ielika. Rezultāts - absolūts fiasko. Domājiet, ko jūs runājiet!
Tās ņirdzīgās izrunāšanās psiholoģiskais mehānisms ir izprotams. Pieņemot lēmumu doties uz pastāvīgu dzīvi citā valstī, indivīds tiecas pieņemt jaunu identitāti. Jaunā identitāte veidojas uz iepriekšējās nolieguma pamata. Nav brīnums, ka lielākie zaimi, pat lāsti Latvijai globālajā tīmeklī nāk no šiem cilvēkiem. Tā tas bijis no laika gala. Sirdīgākie baltu pasaulsuzskata apkarotāji bija tie jaunekļi, kas pieņēma kristīgo identitāti, "sīkburžuāzisko" latviešu lielākie apkarotāji bija tādi tipi kā A. Pelše, A. Voss, V. Alksnis, kas pieņēma padomju cilvēka identitāti. Pelšem un Vosam savā ziņā paveicās, jo viņi identificējās ar PSRS, kas bija jauna, nestabila sistēma un tādējādi deva iespēju vertikālajai sociālajai mobilitātei jeb karjerai. Jums, skolu un augstskolu beidzēji, tādas iespējas nebūs, ja dosieties uz tā saucamajām labklājības zemēm, jo tās ir ilgstoši veidojušās stabilas šķiriskas valstis. Valdošās grupas, elite un arī subelites jums virsotnē uzkāpt neļaus.
Un te nu vietā ir otrs arguments: iespēju zeme pašlaik ir Latvija, ne ASV vai Vācija. Jums, jaunieši, ir tā laime piedzīvot kārtējo laikmeta griezi, kad viena sistēma sabrūk un veidojas jauna. Šo atziņu šauri attiecina pret biznesu, bet tā attiecināma pret Latviju kopumā. Vecā politiskā un uzņēmēju kliķe agonē. Dodieties politikā, dodieties uzņēmējdarbībā, esiet jaunā strāva, apmieriniet savas ambīcijas. Ir visas iespējas.
Ja nu tiešām Latvija patoloģiski riebjas, dodieties uz jauno valsti Dienvidsudānu. Arī tā ir iespēju zeme. Vienalga, organizējiet tur hokeja valstsvienību vai centieties kļūt par Dienvidsudānas pārstāvi ANO, vai vēl ko citu. Labklājības zemēs jūs būsiet tikai labāk vai sliktāk atalgoti kalpi un dārgu sviestmaižu rijēji. Ar tendenci uz pašnāvību.
Un neklausiet tās māmulītes, kuru vadmotīvs ir šāds: gribu atvasei laimīgu dzīvi, brauc, meitiņ, uz Angliju, pelni lielo rubuli, šeit nav perspektīvu. Jūsu vecāki ir no paaudzes, kas šo valsti nolaidusi uz grunti, pārpilnu ar plebejisku vērtību metastāzēm. Un pats galvenais – cik nu viņi spēja apmierināt savu ego, realizēt ambīcijas, tik spēja. Viņu enerģijas rezervuārs izsīkst. Daudzi no viņiem jau vairs spēj domāt tikai dārgu sviestmaižu līmenī. Bet jūs taču esat vēl spara un pašapliecināšanās izjūtas pilni!
Ziņas par latviešu nācijas nāvi ir pārspīlētas. Pasaulē ir pietiekami daudz jaunu cilvēku, kas Latvijā saskatīs iespēju zemi. Būs jauni Roberto, Fliki, Strīķes, kas pusgada laikā iemācīsies latviešu valodu un šeit realizēsies. Piemēram, mans attāls radinieks no Austrālijas, kas auga etniski dalītā ģimenē, latviski sāka mācīties tikai 16 gadu vecumā. Pērn absolvēja Sidnejas universitāti un ir Latvijā, jo tieši šeit saskata perspektīvu pašapliecināties, veidot karjeru. Esmu pārliecināts, ka pēc gadiem viņš būs piepildījis savas ambīcijas un kļūs par cienījamu, respektējamu sabiedrības pārstāvi.
Jautājums ir šāds: jūs, jaunieši, kopā ar viņu veidojat Latviju kā konfekti vai tomēr svarīgāka ir sviestmaize par 1000 eiro? Kāds ir jūsu ambīciju līmenis?
P. S. Jā, vēl jāpiebilst, ka konfektes netop uz burvja mājiena. Tas saldumu vārīšanas process ir diezgan ilgs. Ne rīt, ne parīt mielosities. Ilgtermiņā!
Dzintars Medenis, līdzcilvēks
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
