Tas Pirmais Latvijas valsts pastāvēšanas periods notika daudz zemākos, divdesmitā gadsimta sākuma, attīstības apstākļos visās jomās. Bet neskatoties uz kopumā grūtajiem tautas dzīves apstākļiem, kurus noteica tā laika posma zinātnes un tehnikas attīstības līmenis, cilvēku atmiņā šis laiks atstājis labas, siltas atmiņas. Tam bija pietiekams pamatojums.
Visiem ir zināms par jaundibinātas Latvijas valsts sasniegumiem īsā laika periodā. Piemēram, kā savas lidmašīnas būvniecība, leģendārā „Minox" fotoaparāta ražošana, Latvijas lauksaimniecības produkcijas eksports uz ārzemēm. Dzīves līmenis tanī laikā atbilda Eiropas dzīves līmenim. Piemēram, Somija toreiz atradās daudz zemākā ekonomiskās attīstības līmeni. Vai mēs tagad varam pārliecinoši teikt, ka pēdējie 24 gadi tautai radīja tādas pašas sajūtas? Maigi sakot, atbilde varētu būt "neviennozīmīga". Bet kāpēc?
Pirmkārt, ir nepieciešams atcerēties, ka neatkarīga demokrātiska valsts Latvijā veidojas uz teritorijas, kur tirgus ekonomika jau pastāvēja, un starp citu jau bija ļoti veiksmīga. Neskatoties uz postījumiem, ko izraisīja revolūcija un Pirmais pasaules karš, saglabātais potenciāls pilnībā atbilda tā laikmeta Eiropas līmenim un Latvijai jau bija izveidota sava niša starptautiska darba dalīšanā un tai bija ko piedāvāt pasaules tirgū. Kopumā Latvija dzīvoja un attīstījās ne sliktāk ka citas pasaules valstis.
Pavisam citos apstākļos un uz cita fona, Latvija atjaunoja savu neatkarību pēc pusgadsimta. Valsts mantojumā saņēma desmitiem reižu mākslīgi izaugušu, salīdzinot ar pirmskara periodu, pakļautu Padomju impērijas interesēm un neatbilstošu pasaules tirgus līmenim un vajadzībām, rūpniecību un nekonkurētspējīgu lauksaimniecību. Pasaule bija tālu aizgājusi uz priekšu. Eiropas tirgus attīstījās bez Latvijas līdzdalības. Latvija tur savu vietu bija zaudējusi.
Turklāt, Latvijai bija nepieciešams veikt trīs reformas, jebkura viena no tām, ja to veiktu tādos apstākļos, kad divas citas problēmas jau ir atrisinātas, varētu valsti atmest atpakaļ: vienlaicīgi ar atdalīšanās procesu no impērijas, tajā pašā laikā bija nepieciešams turpināt demokratizācijas procesu - daudzpartiju sistēmas un demokrātisko institūciju veidošanu, bet vissvarīgākais bija - vienlaicīgi izveidot tirgus ekonomiku, t.i., radīt apstākļus uzņēmēju klases veidošanai. Legālā privātā kapitāla valstī nebija, tradīcijas un prasmes uzņēmējdarbībā zaudētas, kā arī zaudētas demokrātijas tradīcijas un prasmes. Produktiem, kas radīti Krievijas tirgum, speciāli tam izveidotajos uzņēmumos, radikāli samazinājās pieprasījums. Latvijas tirgus, kā arī Krievijas tirgus, sāka piepildīties ar konkurēt spējīgāku preci no rietumiem. Latvijai arī bija jānes daži upuri par labu tirgus aizsardzībai Eiropas valstīs.
Viss iepriekš minētais ir noticis mūsu acu priekšā un praktiski uz mūsu rēķina. Cilvēki izbaudījuši visu dzīves "burvību", padomju laikos bija lielās gaidās un cerībās uz ātru rezultātu, straujām pārmaiņām un taisnīgumu.
Labi vai slikti, tomēr tirgus ekonomika kaut kā sāka darboties. Kāpēc tad ir tik zems dzīves līmenis lielākai daļai iedzīvotāju? Kāpēc oligarhu slāņa izveidošanās neietekmēja sabiedrības labklājību kopumā? Kāpēc Latvijai atrodoties Eiropas Savienībā tika atņemtas darba vietas lielākajai daļai pilsoņu Latvijā, pretī dodot nerespektablus darbus attīstītajās valstīs? Kāpēc mūsu kapitālisms ir tik necilvēcīgs?
Kas pie tā ir vainīgs?
Protams, vienmēr tiek vainoti vieni vai citi cilvēki. Šajā gadījumā gribētos vainot tos, kuri ir pie varas. Protams, lielā mērā tā tas arī ir, bet apskatīsimies tuvāk, kā viņi nonāca šajā situācijā. Komunistiskā partija zaudēja varu, no jauna ievēlētie, pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās, visu līmeņu vadītāji kļuva par valsts mantas pārvaldniekiem. Priekšā stāvēja uzdevums pāriet uz privāto uzņēmējdarbību un lielāko daļu no valsts īpašumiem, ar dažādiem nosacījumiem, nodot privātās rokās.
Patiesībā, ievēlētie vadītāji un viņu ieceltās amatpersonas ar savam rokām veidoja uzņēmēju klasi, tajā pašā laikā, paši būdami nabadzīgie, kā visi postpadomju laika cilvēki. Valstīs ar attīstītu demokrātiju, kura, kā likums, veidojās reāla kapitālisma apstākļos, šādi procesi ir stingri reglamentēti un neviens cilvēks, kurš vada privatizācijas procesu, nevar realizēt tieša veida savtīgas intereses, nevar iegūt tiešu labumu, vadot šo procesu.
Tagad iedomājieties sevi kā skolotāju, ārstu, inženieri vai nomenklatūras darbinieku, kurš ir ievēlēts vēlēšanās vai saglabāja savu amatu līdz nākamajām vēlēšanām. Strādājot nepilnīgas likumdošanas apstākļos, viņš dala īpašumus, atbalstot privāto uzņēmējdarbību un saprotot to, ka pēc pilnvaru beigām var nākties stāvēt bezdarbnieku rindā. Man ir aizdomas, ka likumdošana pārejas posma periodā nebija ideāla, lai process būtu maksimāli paātrināts un vienkāršots. Protams, daži arī tajos apstākļos "nopelnīja sodu", bet mums jāatzīstas pašiem sev, ka tajā laikā cita ceļa nebija, kā ātri pāriet uz tirgus ekonomiku.
Tādos apstākļos, pat pašu demokrātiskāko valstu demokrātijas speciālisti nevarēja noskaidrot problēmu, kā izbēgt no interešu konflikta situācijām mūsu apstākļos. Kā izveidot sociālismu, "komunistiskās sabiedrības pirmo posmu", mēs jau zinām. Zinājām, cik miljoniem jākrīt pilsoņu karā; cik daudziem jāmirst koncentrācijas nometnēs; kā "visu atņemt un dalīties", tā lai nevienam nekas nepaliktu un visi kļūtu par sistēmas vergiem - tam cauri jau izgājām. Kā to visu atgriezt atpakaļ vecajās sliedēs un vēl saglabāt sociālo taisnīgumu (joprojām -godīgā padomju audzināšanas garā), cilvēcei nav šādas pieredzes.
Kopumā mums ir kapitālisms, bet nelaime ir tā, ka sakarā ar iepriekš minēto procesu, politiskā elite ir "saaugusi" ar oligarhiju un neatkarīgi no tā, kādas jaunas partijas tiktu veidotas pirms kartējām vēlēšanām, vienalga valsts paliek oligarhiska, un lielākās iedzīvotāju daļas intereses tiek ignorētas, oligarhijas labā. Normālā, tradicionālā demokrātiskā sabiedrībā, tas nebūtu iespējams. Bet pie mums, pie katra saukļa par sociālo taisnīgumu tiek "spicētas komunistiskās ausis", tāpēc adekvātam vēlētājam nav citas iespējas, kā izvēlēties mazāko no ļaunumiem.
Ko darīt?
Tas, ka vajag kaut ko darīt, saprot gandrīz ikviens cilvēks. Kļuvis jau par "tradīciju", ka katrās jaunās vēlēšanās tiek dota priekšroka jaunizveidotajām partijām , cerībā, ka tās būs patiesi jaunas. Rezultātā, mēs "staigājam pa apburto loku", bet "vezums joprojām uz vietas". Lauzt šo "apburto loku" var tikai iesaistot jaunus, nesaistītus ar iepriekšējo varu, politiskos spēkus, kuru mērķis ir pārveidot valsti. Tā kā gandrīz visi politiski aktīvie un veiksmīgie cilvēki, kopš neatkarības atjaunošanas ir iesaistīti šajā "apburtajā lokā", sabiedrībai nav cita ceļa kā jauna Atmoda, jauna, varbūt ne tik visaptveroša, bet pietiekami spēcīga kustība, valsts pārveidošanā.
Šādas pārveides nepieciešamība acīmredzama ikvienam, pat dīvaini, kāpēc šāda kustība nav izveidota agrāk. Droši vien tam ir dziļāka jēga, jo liktenīgi, ka par kustības iniciatoru, lai pārvarētu valstī piedzīvoto vēl vienu strupceļu, kļuvusi trausla sieviete, kura sava amata specifikas dēļ, ir izpētījusi mūsu sabiedrības ēnas pusi. Ne jau visi uzreiz saprata iecerētā apjomu un nozīmi. Vairāk nekā astoņi simti kustības atbalstītāju un visi, kuri nedaudz painteresējās par kustības idejām, jau zina par to, ka organizācijas ietvaros veidojas "koncentrāts" no lielākās Latvijas iedzīvotāju daļas vēlmēm un centieniem. Organizācija, kura ir atvērta visiem, gaida ne tikai iedzīvotāju atbalstu, bet arī apkopos visas idejas un ierosinājumus no katra dalībnieka, lai izveidotu detalizētu programmu valsts pārveidošanai.
Mums ir vajadzīga valsts, atbildīga visu sabiedrības slāņu priekšā. Mēs visi vēlamies iegūt, realizēt visas tās priekšrocības, kuras potenciāli iekļautas sabiedrības organizācijas sistēmā, pie kuras mēs atgriezāmies, bet kuras realizēt traucē pārejas perioda struktūras. Jā, galu galā tieši un atklāti jāatzīst, ka politiskā elite, kas parādījās trešās Atmodas laikā, un veica lielākās reformas, kā arī nostiprinājusi Latvijas valstiskumu, šo reformu īpašā rakstura dēļ, ieguva īpašības, kuras ir nepieņemamas demokrātiskajā sabiedrībā, "ieciklējusies" īpaši aizstāvot savas intereses.
Visi jau sen redz, kādas skaistas un zinātniski pamatotas programmas tiek rakstītas, bet vienalga līderi ir tie paši un vadošā koalīcija ir identiska un valsts pārvēršas par vadošās elites un oligarhu interešu apkalpošanas mehānismu uz tautas rēķina "piegriežot skrūves". Tāpēc, ja mēs gribam pārmaiņas un pilnveidot mūsu valsti, ir jāatzīst, ka visa vadošā elite un visa valsts pārvalde atbilst tikai pārejas posmam. Tālākajai attīstībai, tai ir vajadzīgi citi spēki, ar citu noskaņu, kuri ir gatavi jaunajos apstākļos uzstādīt sev jaunus uzdevumus. Faktiski mums vajadzīgs "restarts": vajadzīga jauna Atmoda, lai valsti, kura izveidoja tirgus ekonomiku, pārveidotu par valsti, kura spēs tirgus ekonomikas priekšrocības izmantot par labu visiem valsts iedzīvotājiem.
Kurš vēl nav paspējis, var pievienoties mūsu kustībai un izteikt savu pārmaiņu redzējumu, savus priekšlikumus mūsu valsts pilnveidošanai. Jūsu viedokļi noteikti tiks ņemti vērā programmas veidošanas laikā. Latvija ir, un jūsu valsts, kustība "No sirds Latvijai", ņem savu sākumu un no jūsu sirds!