Ja mēs raugāmies uz ziņu dienestu mediju uzdevumiem pilnībā piekrītu, saistībā ar politisko informāciju. Bet bieži vien mediji citos informācijas blokos pārkāpj principus, kuri nodrošinātu nacionālās drošības aspektus.
Mana tēma neskar ziņu dienestu politiski informatīvo bloku, bet vēlos pievērst uzmanību tiem aspektiem, kuri ietekmē sabiedrību un iespējams mūsu valsts nacionālo drošību. Nacionālā drošība sevī ietver ne tikai drošību pret ārējo spēku iedarbību uz nacionāli suverēnu valsti, bet arī uz norisēm, kuras risinās valsts iekšpolitikā.
Domāju, ka sabiedrībai tomēr būtu tiesības uz zināmu ietekmi, sevišķi TV un datorspēļu biznesu, kas galvenokārt būtu attiecināmi uz izklaides industrijas pasauli.
Nesen, braucot sabiedriskajā transportā, nejauši dzirdēju divu pusaudžu sarunu. Abi zēni, aptuveni desmit gadus veci, pārsprieda savu lietderīgi pavadīto laiku nedēļas nogalē. Viens no viņiem visu dienu bija „geimojis” datorā, tēlojot „Šumaheru” automobiļu „gonkās”, turpertī otrs veiksmīgi trenējās šaušanā un karoja ar virtuālajiem ienaidniekiem.
Jūs sacīsiet, kas tur liels? Vai tad mēs nebijām bērni, nespēlējām kariņus vai nesapņojām būt par brāļiem Belmeriem? Protams, mēs spēlējām kariņus, jūsmojām par Belmeriem, dzenājām pagalmā bumbu un ripu līdz vēlai pusnaktij. Nācām mājās ar zilumiem zem acīm, pārsistiem ceļiem u.t.t.. Viss tas bija! Un tomēr tas bija savādāk. Salīdzinājumā ar šodienu mēs izjutām reālas sāpes un traumas. Mums liekas, ka šodienas apstākļos mūsu bērni no tā visa pasargāti. Nu kas tad var notikt virtuālā spēlē pie datora? Bērni un mazbērni darbojas, netraucē vecākus un vecvecākus. Turklāt mēs zinām, ka viņi neblandās pa ielām, bet uzturas mājās. Pareizi, bet stāsts nav par to, kas notiek šobrīd, stāsts būs par to, kas var notikt pēc laika.
Bieži man nācies dzirdēt no cilvēkiem sekojošu: ”Pēkšņi atnāca policija un savāca kaimiņu puiku, pēkšņi Juris tika aizvests uz psihoneiroloģisko klīniku, pēkšņi mūs piemeklēja nelaime.” Šādus pēkšņumus mēs varētu uzskaitīt ļoti daudz. Piedodiet, bet nekas tā pēkšņi nenotiek. Papildinot iepriekš sacīto, varētu arī teikt, ka pēkšņi kinoteātrī viens traks cilvēks izrāva no kabatas revolveri un nogalināja otru cilvēku, pēkšņi Breiviks Norvēģijā pastrādāja masu slepkavību.
Redziet, sabiedrība, mūsu politiķi un varas pārstāvji bieži runā par notikumiem, faktiski notikumu sekām, kas jau notikušas. Pilnīgi tiek aizmirsti cēloņi un pats galvenais, likumsakarības. Kā sekas nepastāv bez cēloņiem, tā arī cēloņi cieši saistāmi ar sekām. Bet virs tā visa stāv likumsakarības.
Ja es jums teikšu, ka jebkādā veidā vizuāli pasniegtā vardarbība programmē mūsu bērnus uz agresivitāti, lai viņi kļūtu par slepkavām, saņemšu virkni kritikas. Sabiedrībā tas var radīt sašutumu. Kā es iedrošinos kaut ko tādu runāt? Civilizētā, demokrātiskā sabiedrībā kaut kas tāds nav iespējams!
21. gadsimts, tā dēvētajā tehniskā progresa laikmetā, daudz izsmalcinātākā formā tiek veiktas manipulācijas ne tikai ar indivīdu, bet arī ar sabiedrības kopapziņu. Galvenais mērķis iegūt ietekmi pār mūsu apziņu, kā rezultātā var vadīt, prognozēt un ietekmēt dažādus procesus.
Noteikti atradīsies kāds, kurš uzrakstīs savos komentāros, ka cilvēku apziņā vardarbība pastāv kopš dzimšanas. Ģenētisks mantojums. Slepkavības bijušas, ir un būs vienmēr! Nenoliegšu, jo vardarbība ir mūžīgais cilvēces pavadonis. Tikai kāpēc ar katru gadsimtu vardarbība pieaug ģeometriskā progresijā?
Varbūt tomēr būs labāk, ja mēs ieklausīsimies profesionāļu teiktajā. Mani sevišķi ieinteresēja kāda atvaļināta ASV pulkveža viedoklis, kas tieši skar šo manis iesākto tēmu. Lai arī galvenokārt bijušais pulkvedis Dāvids Grosmans runā par notikumiem, kuri bija norisinājušies ASV, tas tomēr liek arī mums Latvijā nopietni padomāt par to, kas no viņa sacītā attiecas uz mums.
Atvaļinātais ASV armijas pulkvedis Dāvids Grosmans kopā ar savu partneri Gloriju de Gaestāno sarakstījuši grāmatu, „Nemāciet mūsu bērnus nogalināt.” Abi kopā viņi pieteica savu kara gājienu, pret vardarbību televīzijā un kino industrijā, kā arī vardarbību popularizējošām datorspēlēm.
Arkanzasas profesora viedoklis par šo tēmu ir publicēti dažādos ASV izdevumos, viņš uzstājies plašas auditorijas priekšā un šobrīd sagatavo jaunkareivjus, policistus, kā arī mediķus glābšanas dienestiem. Viņi darbojas ne tikai ASV, bet arī pasaules karstākajos punktos. Profesors šobrīd vada speciālistu grupas, kuras studē agresivitātes un slepkavību psiholoģiju.
Dāvids Grosmans ir vairāku darbu autors, kuri ir izdoti un tulkoti daudzās valodās. Savu pirmo grāmatu viņš bija sarakstījis speciāli profesionāļu auditorijai, armijas cilvēkiem. Grāmatas beigās bija atsauce, ka tā paredzēta karavīriem un mediķiem, kuri darbojas pasaules ” karstajos reģionos”. Diemžēl šobrīd tā pieejama, bez jebkādiem ierobežojumiem, tai skaitā arī bērnu auditorijai. Grāmata radīja plašu interesi un to sāka izmantot kā mācību materiālu visās spēku struktūrās un miera uzturēšanas programmās. Tajā gāja runa, kā varētu slepkavību padarīt psiholoģiski pievilcīgāku.
Profesoram 1998. gada martā piedaloties kādā izmeklēšanas procesā, kur divi pusaudži, nelielā ASV pilsētiņā, atklāja šaušanu un nogalināja piecpadsmit cilvēkus. Tobrīd pusaudži bija vienpadsmit un trīspadsmit gadus veci. Tas bija pirmais gadījums ASV vēsturē, kad tika pastrādāta masu slepkavība. Visa šā notikuma rezultātā pulkvedis saprata, ka viņam nav vairs tiesību klusēt. Tā rezultātā tapa viņa pirmā publikācija,”Mūsu bērnus māca nogalināt!” Raksts tika momentā nopublicēts tādos pazīstamos izdevumos kā „Christianity Today”, „Hinduism Today”, „US Catholic”, „Saturday Evening Post”, kā arī veikti tulkojumi astoņās valodās. „Christianity Today” izdeva šo darbu 60000 eksemplāros. No tā izriet, ka sabiedrība bija gatava par šo tēmu runāt.
Grāmatas pirmajā nodaļā bez jebkādām divdomībām pulkvedis apgalvo, ka medicīniskie un citi pētījumi norāda uz to, ka pēdējo 25. gadu laikā pastāv tieša saskare agresivitātei un vardarbībai pusaudžu vidū ar masu medijiem. Grosmans galveno uzmanību savā darbā pievērš tieši redzes faktoriem un uztveramajiem tēliem. Viņš raksta: ” Kā mēs zinām rakstisko tekstu līdz astoņi gadu vecumam, bērni uztver nepilnā apjomā. Apziņa to filtrē. Runa skaidri tiek uztverta pēc četriem dzīves gadiem, bet līdz tam galvas smadzenes filtrē informāciju pirms tā nonāks līdz smadzeņu centram, kas kontrolē emocijas. Bet mēs te runājam par vardarbību, kura tiek uztverta ar redzes palīdzību. Bērni šādu informāciju spēj uztvert jau no pusotra gada vecuma. Tas tiek uztverts, un viņi redzēto cenšas atdarināt! Tas nozīmē, ka redzētais pusotra gada vecumā, vienalga vai tas transformējas no televizora ekrāna, kino vai datora spēlēm, - nonāk caur redzi smadzenēs, tieši emociju centrā.”
Atklājas likumsakarība, ka bīstamais vecums iestājas daudz agrāk nekā mēs apgalvojam. „Sony” kompānijas dibinātājs un grāmatas autors „Pēc trim gadiem var būt par vēlu”, Masura Ibuka apliecina savā darbā to, par ko runā Grosmans. No tā izriet, ka bīstamais vecums iestājas nevis pusaudžu gados, bet jau dzīves pirmajos gados. Faktiski mazie „paparaci” fotogrāfē savā atmiņā visu ko redz. Ievada pirmās programmas savā zemapziņā, kura vēlākā vecumā ieslēdz to darbībā caur apziņu.
Grosmans uzsver, ka šos pētījumus veic nopietnas pētniecības grupas ASV; pamatā ar to nodarbojās „Amerikas mediķu asociācija”,” ASV Psihologu asociācija” un „Psihiskās veselības nacionālais institūts”.
UNESCO ietvaros 1998. gadā veiktie pētījumi tāpat apliecina, ka vardarbības pieaugums sabiedrībā tiek kultivēts ar masu informāciju līdzekļu tiešu piedalīšanos. Materiālu savākts pietiekami daudz un tik iespaidīgi, ka strīdēties būtu pilnīga aplamība. Aptuveni tas būtu tā, ka, mēs censtos apgalvot, par smēķēšanas nekaitīgumu un tai nav nekāda sakara ar onkoloģiju. Diemžēl atrodas tādi apmaksāti speciālisti, no masu informācijas līdzekļu puses, kas noliedz acīm redzamo. Pēc Ņūdžersijas konferences, kurā piedalījās D. Grosmans, kāds tips piecēlās un skaļi paziņoja: „Aplami apgalvot,ka vardarbība uz ekrāniem ved sabiedrību pie agresivitātes un vardarbības sabiedriskajā telpā. Tā nav taisnība un jums nav pierādījumu!” Atgādināšu tikai to, ka konferenci rīkoja Ņūdžersijas psihologu asociācija kopā ar „ASV Psihologu asociāciju”. Viņu centrālā padome jau 1992. gadā pieņēma lēmumu, ka debates par šo tēmu izbeigtas.
1999. gadā asociācija pateica vēl precīzāk, pasakot, ka noliegt vardarbību no ekrāniem uz sadzīvi, būtu tas pats, kā noliegt zemes pievilkšanās spēka likumu. Uzstāties ASV psihologu asociācijas priekšā ar paziņojumu, kā to bija darījis tas cilvēks, būtu līdzvērtīgi, ja kāds pieceltos un paziņotu: „Bet jūs nevarat pierādīt ka holokausts bija! Viņa vispār nebija!”
D. Grosmans uzsver, ka pirms tiek runāts par virtuālām spēlēm ar šaušanas elementiem nāktos ieskatīties vēsturē. Otrajā pasaules kara laikā ASV armijas speciālisti atklāja, ka vairākumā viņu karavīru nebija spējīgi nogalināt pretinieku. Nebija spējīgi, jo bija trūkumi militārā apmācībā.
Lieta tāda, ka armija, kura bruņota ar labiem ieročiem, karavīri bija mācījušies šaut uz zīmētiem mērķiem. Bet frontes apstākļos šādu mērķu nebija, un visa viņu apmācība nekam nebija derīga. Ļoti bieži stresa apstākļos, bailes un daudz kas cits, padarīja viņus bezspēcīgus – rīcības nespējīgus. Viņi nespēja pielietot uzticētos ieročus. Bija skaidrs, ka karavīri jāsagatavo citādāk. Neviens taču neliek lidotājam, kurš apguvis teoriju lidošanā: „Sēdies un lido!” Bija jādod viņiem iespēju patrenēties uz trenažiera. Jau Otrā pasaules karā bija pieejami dažādi trenažieri.
Nenoliedzami labāk šaut ar īstiem ieročiem, bet tas pārāk dārgi; svina patēriņš un ekoloģiskās problēmas, šautuvei nepieciešams liels laukums, daudz naudas. Priekš kam, ja var izmantot simulātorus. Tāpēc armija arī sāka tos izmantot. Jūras kājnieki saņēma licenci – tiesības izmantot taktisko spēli trenažieri „Dums”. Kājnieki savā bruņojumā ieguva „Super Intendo”. Kādreiz bija tāda spēle, „Pīļu medības”. Plastmasa pistoles tika aizstātas ar plastmasa triecien šautenēm M-16, bet pīļu vietā uz ekrāna parādījās cilvēku figūras.
Tagad visā pasaulē ir tūkstošiem šādu trenažieru. Tie pierādījuši savu efektivitāti. Galvenais mērķis iemācīt karavīriem ātri reaģēt uz apdraudējumu. Ja viņi nespēs reaģēt un atklāt uguni, sāks panikot, tad notiks briesmīgas lietas. To pašu var teikt par policistiem. D.Grosmans uzskata, ka šādi treniņi ir noderīgi. Ja jau karavīriem un policistiem rokās ielikti ieroči, jāiemāca ar tiem apieties un pielietot.
Starpcitu ASV sabiedrībā šajā jautājumā nepastāv vienprātības. Daudzus šokē šādi treniņi, kuros māca nogalināt. Pat, ja to attiecina tikai uz karavīriem un policistiem. Ko te, lai saka par neierobežotu šādu spēļu pieeju mūsu bērniem? Tas vienkārši ir šausmīgi!
Kad tika izmeklēta kāda kareivja lieta, D. Grosmanu uzaicināja par ekspertu valdības komisijā. Aizstāvība centās pierādīt, ka dienests armijā un „Līča” karš pārvērta Timoteju Makveju sērijveida slepkavā. Patiesībā viss bija otrādi. Pēc Tiesu medicīnas biroja statistikas, kara veterāni nonāk cietumos daudz retāk, nekā tie, kuri nav piedalījušies karos. Viņos nostrādā iekšējais ierobežojums. Pirmkārt, pie trenažieriem tiek sēdināti pieauguši cilvēki. Otrām kārtām armijā ir stingra disciplīna. Disciplīna, kas paliek par karavīra iekšējo „Es”. Bet šeit slepkavības simulātorus dod bērniem! Priekš kam? Tikai dēļ tā, lai iemācītu viņus nogalināt un pieradinātu slepkavot?
D. Grosmans uzsver vēl šādus apstākļus: pieredze, kuru iegūst stresa apstākļos, pēc tam transformējas automātiski. „Senāk, kad policijas bruņojumā bija revolveri, policisti brauca uz šautuvi. No revolvera, to nepārlādējot, varēja izšaut sešas reizes. Tā kā viņiem nebija nekādas vēlmes no zemes lasīt izšautās čaulītes, viņi atvēra aptveri, un iebēra tukšas čaulītes kabatās. Pārlādēja revolveri un turpināja šaut. Dabiski īstā kaujas situācijā tā taču neviens nerīkosies – nav laika. Bet iedomājieties! Arī reālā situācijā policistiem pēc apšaudes kabatās atradās izšautās patronu čaulītes! Mācības notika divas reizes gadā, bet pēc pusgada policisti automātiski iebēra čaulītes savās kabatās.
Bērniem, kuriem pieejamas agresīvas datorspēles šauj ne jau divas reizes gadā, bet katru vakaru. Nogalina visus, kas nonāk viņu redzeslokā, kamēr nebūs izšāvuši visas patronas uz mērķiem. Tāpēc arī šaujot reālā dzīvē, notiek tieši tāpat. Perlē un Džonsboro - visur mazgadīgie slepkavas no sākuma vēlējās nogalināt kādu konkrētu upuri; biežāk savu draudzeni, retāk skolotāju. Bet viņi nespēja apstāties! Viņi nogalināja visus, kas trāpījās viņu redzes laukā, kamēr nebija iznīcinājuši pēdējo mērķi vai arī nebija beigušās patronas.”
Pēcāk kad policisti uzdevuši jautājumu: „Tu nogalināji to uz kuru tev bija dusmas, bet kāpēc tad pārējos? Viņu vidū taču bija tavi draugi! Bērns nezināja atbildi!”
Bērns pie agresīvām datoršaušanas spēlēm ne ar ko neatšķiras no pilota, kas darbojas ar aviosimulātoru. Viss ko viņā tobrīd ieprogrammē, vēlāk tiks pildīts automātiski. Bērniem iemāca slepkavot, papildinot to visu ar bonusiem un apmierinātību! Turklāt viņus iemāca priecāties un līksmoties, redzot reālistiski atspoguļotu nāves ainu un cilvēku ciešanas. Kur paliek spēļu ražotāju atbildība, apgādājot bērnus ar armijas un policijas vajadzībām radītiem trenažieriem? Varētu teikt, ka esam izsnieguši katram bērnam automātu vai pistoli. No psihologa viedokļa, nav nekādas starpības!
Pēc D. Grosmana ieskata vēlme nogalināt var parādīties daudziem, bet visā cilvēces vēsturē uz to bija spējīgs ierobežots cilvēku skaits. Veseliem sabiedrības locekļiem, slepkavība ir pretdabiska.
Mičiganas štatā kāds zēns sešu gadu vecumā nogalināja cilvēku. Pēc savas būtības šī slepkavība bija pretdabiska. Vajadzīgi gadi, lai iemācītu cilvēkus nogalināt, iepotēt viņiem vajadzīgo pieredzi un vēlmi ar to nodarboties. Tas attiecināms uz profesionāļiem armijas cilvēkiem.
D. Grosmans skaidro, ka Mičiganas štatā tika izmainīts krimināllikums, kurā pie kriminālatbildības varētu saukt bērnus no septiņu gadu vecuma. Bet ar to viņi nespēja sevi pasargāt. Noziegumu izdarīja sešgadnieks. Kāds puišelis paņēma mājās no plaukta ieroci, pats to pielādēja un nogalināja uz ielas savus divus draugus. Zēns mīlēja skatīties sadistiskas filmas. Un tēvs to zināja, jo šāda rakstura pārraides viņi skatījās kopā. Skatoties viņš skaļi apjūsmoja asiņainās ainas, nāvi un cilvēku fiziskās ciešanas. Parasti divos, trīs, četros un par piecos, sešos gados bērni ļoti baidās no šāda rakstura skatiem. Bet, ja labi pacenšas, tad redzam, ka sešos gados var iemācīt mīlēt vardarbību. Lūk, kur apslēptas šausmas! Pavisam mazs, bet jau var sajukt prātā ar mediju palīdzību. Tas bija iespējams tāpēc, ka tēvs mūždien sēdēja pie televizora un skatījās vardarbību.
Kāds varbūt domā, ka pie mums tā ģimenēs nenotiek. Maldi! Atceros laiku, kad uzsākās „perestroika”, ģimenēs parādījās video magnetofoni, un vecāki kopā ar saviem bērniem „ mājas seansos” skatījās dažāda rakstura „brīvās” pasaules surogātus.
Otrā pasaules kara laikā japāņi izmantoja klasisko nosacījumi refleksa metodi, iemācot cilvēkiem gūt apmierinājumu no nāves skatiem, cilvēku ciešanām, lai pēcāk varētu pastrādāt šausmīgas zvērības. Japāņi izmantoja Pavlova metodi. Jauniem nepieredzējušiem karavīriem demonstrēja nāvessodus un spīdzināšanas, faktiski demonstrēja brutālu kautuvi, kurā par upuriem bija ķīniešu, amerikāņu un angļu kara gūstekņi. Turklāt viņiem visu to redzot pavēlēja skaļi smieties un ņirgāties. Bet vakarā, pēc šausmu demonstrācijas, karavīri tika vesti uz restorāniem, kuros pasniedza izsmalcinātus ēdienus un dzērienus, kā arī katram tika pievesta sieviete. Un tā tas turpinājās mēnešiem ilgi. Un karavīriem gluži kā Pavlova sunīšiem izstrādājās nosacījuma refleks, viņi guva baudu, redzot citu ciešanas, nāvi un mokas.
D. Grosmans kādā savā intervijā žurnālistiem pastāstīja par gadījumu Losandželosas vidusskolā: „Ceru, ka jūsu žurnāla lasītāji būs redzējuši filmu „Šindlera saraksts?” Neviens droši vien nesmējās šo filmu skatoties? Bet kad tika rīkota filmas demonstrācija kādas Losandželosas skolas vecāko klašu skolniekiem, filmu nācās pārtraukt, tāpēc, ka bērni skaļi smējās par redzēto, kas norisinājās uz ekrāna. Pēc šī notikuma filmas režisors Stīvens Spilbergs ieradās skolā, lai parunātos ar skolniekiem. Bet viņi režisoru izsmēja! Varbūt tā reaģē tikai Kalifornijā. Nekā nebija, Arkanzasā, Džonsboro reakcija bija tāda pati. Kad Džonsboro skolā norisinājās masu slepkavība, daudzi, kuri atradās tobrīd skolas klasē un dzirdēja šāvienus, kā arī bija informēti par notiekošo, ka bojā gājuši viņu draugi, radinieki,izkliedza sajūsminātus izsaucienus un smējās.
Mūsu bērniem māca gūt baudu no svešu ciešanām un sāpēm. Noteikti mazais Flintas sešgadīgais slepkava arī bija iemācījies, skatoties TV un spēlējot agresīvās datorspēles.”
D. Grosmana pārliecība par spēļu ietekmi uz bērnu psihi bāzējas uz to, ka mazgadīgais noziedznieks, kurš bija veicis tikai vienu šāvienu, trāpīja tieši galvaskausa pamatnē. Bet to izdarīt ir ļoti grūti. Lai to paveiktu, jābūt labi trenētam. Virtuālās spēles tieši to arī iemāca. Par trāpījumu galvā tiek piešķirti speciāli bonusi.
Pēc FIB datiem normāls policijas virsnieks skaitās no tā brīža, kad no pieciem šāvieniem mērķi sasniedz viens. Kāds maniaks, kurš bija ielavījies Losandželosas bērnu dārzā, izdarīja septiņdesmit šāvienus. Cieta pieci bērni. Bet kāds zēns, kurš izšāva astoņas reizes, ne reizi neaizšāva garām! Astoņas lodes – astoņi upuri. No tām pieci trāpījumi galvās, pārējie trīs – ķermeņa augšējā daļā. Apbrīnojams rezultāts!
D. Grosmans bija apmācījis Teksasas reindžerus, Kalifornijas policistus, patruļdienestus uz ātrgaitas šosejām. Viņš bija apmācījis zaļo berešu bataljona karavīrus un virsniekus. Nekur, ne policijā, ne armijā, ne arī kriminālajā pasaulē nebija šādu sasniegumu! Tas nebija nekāds atvaļinātais pulkvedis, līdzīgs D. Gromanim, bet četrpadsmit gadus vecs puika. No kurienes viņam tāda precizitāte? Turklāt traģēdijas acu liecinieki, kā viens apgalvoja, ka viņš stāvēja kā iemiets un nepagrieza savu ķermeni, ne pa labi, ne pa kreisi. Metodiski viņš nolikvidēja katru mērķi, kas nonāca viņa redzeslokā, līdzīgi kā uz datora ekrāna. Likās, ka viņš spēlētu savu nolādēto datorspēli. Tas taču ir pretdabīgi – izšaut tikai uz pretinieku vienu lodi! Dabiski tiek šauts, kamēr pretinieks krīt. Katrs mednieks vai karavīrs, kurš piedalījies kaujā jums pasacīs, ka kamēr nebūsi sašāvis pirmo mērķi un tas nekrīt, uz otru, nepārslēdzas. Bet ko jums māca video spēles? Viens šāviens – viens upuris, bet ja trāpi galvā, vēl saņemsi papildus bonusus.
Bērnus iebaro ar vardarbību, bet vardarbība tieši tāpat kā nikotīns un narkotikas izraisa atkarību. Un tāpat kā nikotīnam un narkotikām pastāv blakus efekti. Tās ir bailes, paaugstināta agresija un tam visam sekas – smagi noziegumi.
D. Grosmans uzskata: „ Iespējams, kāds niecīgs procents iedzīvotāju patiešām tendēti uz vardarbību. Es neapgalvoju, bet izsaku secinājumu. Bet tādā gadījumā šis procents nedrīkstētu mainīties laika robežās no paaudzes uz paaudzi. Bet, kad redzat vardarbības sprādzienu, tad tomēr jādomā, ka parādījies jauns faktors, kas ietekmē lietu dabīgo gaitu. Pajautājiet paši sev: „Kas tas par faktoru?” Mēģiniet saprast vienkāršu lietu, runājot par smagiem noziegumiem, nav nekāda jēga balstīties uz nāves statistiku.
Mūsdienu jaunākās medicīnas tehnoloģijas ļauj mums katru gadu glābt aizvien vairāk cilvēku. Otrā pasaules kara laikā no ievainojumiem mira deviņi cilvēki no desmit, bet jau Vjetnamas karā D. Grosmans liecina, ka šādi ievainojumi vairs netika uzskatīti par nāvējošiem. Jau tad deviņi cilvēki no desmit izdzīvoja. Ja mēs dzīvotu, kā trīsdesmitajos gados, pagājušajā gadsimtā, kad penicilīns automobilis, tālrunis nebija visiem sasniedzams, nāves gadījumu būtu desmitiem reižu vairāk kā šodien. Labāk jau analizēt iespējamo slepkavību statistiku. Šajā gadījumā ņemot vērā iedzīvotāju pieaugumu, šādu slepkavību līmenis 2000. gadu vidū salīdzinājumā ar piecdesmito gadu vidu pieauga septiņas reizes.
Pēdējos gados tas mazliet mazinājies, sakarā ar to, ka tika pieckārtīgi palielināti cietumsodi un mazliet uzlabojusies ekonomika, bet tik un tā mēs sešas reizes biežāk cenšamies viens otru nogalināt, nekā tas bija 1957. gadā. Un ne tikai mēs. Kanādā salīdzinājumā ar 1964. gadu, mēģinājumi nogalināt pieauguši piecas reizes, bet tiešie uzbrukumi septiņas reizes. Pēc Interpola datiem pēdējos piecpadsmit gados smago noziegumu skaits Norvēģijā un Grieķijā pieaudzis piecas reizes, Austrālijā un Jaunzēlandē – gandrīz četras reizes. Zviedrijā trīs reizes, bet septiņās citās Eiropas valstīs – divkāršojies.
Turklāt tādās valstīs kā Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā smago noziegumu nodarījums bija nemainīgs gandrīz tūkstoti gadu! Piecpadsmit gadu laikā noziegumi pieauguši no divām līdz piecām reizēm! Tas vairs nav normāli. Līdz ar to jāuzdod katram sev jautājums, kas par jaunu ingridientu parādījies „vecā kompotā?” Un atbilde – šo ingridientu esam pievienojuši mēs paši.”
Interesantus datus sniedz bijušais ASV pulkvedis D. Grosmans: „Tikai Japānā viena gada laikā (1997), noziegumi pusaudžu vidū pieauga par 30%. Indijā piecpadsmit gadu laikā slepkavības uz vienu iedzīvotāju dubultojās! Stādieties sev priekšā, ko tas nozīmē tik blīvi apdzīvotā valstī ar tādu iedzīvotāju skaitu, kāda ir Indija. Kas par lietu? Tas tāpēc, ka neilgi pirms tam katrā indiešu ģimenē laukos parādījās televizori. Ģimenes vakaros sapulcējās, lai skatītos vesternus un citus Amerikā ražotos mēslus. Tieši tāda pati vēsture bija Brazīlijā un Meksikā. Arī tur notikās slepkavību „sprādziens”. Viņi transportē uz ASV parastās narkotikas, bet mēs viņiem – elektroniskās. Vēl mēs nevaram pateikt, kuri narkotirgotāji tie briesmīgākie. Kad ASV CBS telekanāla prezidentam uzdeva jautājumu par masu slepkavību Littltonā, vai pie tā vainojami masu mediji, viņš atbildēja: „Ja kāds domā, ka masu mediji bez vainas, tad viņš ir pilnīgs idiots.” No tā izriet, ka viņi zina un saprot, ko dara! Zina, ko dara un turpina to darīt Turpina līdzīgi narkobaroniem tirgot nāvi, šausmas, destruktīvas idejas. Maza grupa cilvēku kļūst pasakaini bagāti, bet visa mūsu civilizācija tiek apdraudēta. Mēģināsim saprast A. Maslova hierarhijas piramīdu. Mūsu civilizācijas pamatā atrodas nepieciešamība pēc aizsardzības un drošības. Ja pamats saļodzīsies, sabruks visa būve. Pārfrāzējot Maslovu, varētu sacīt: „ Drošības dēļ cilvēki ziedos visu, pat savu brīvību!” Ja iestāsies patiesi nepanesami laiki, cilvēki būs gatavi uz visu, lai tikai viņu bērnus nenokautu kā sivēnus. Viņi sāks nospiest mazākumu, iznīcināt marginālos, ziedos savu pilsonisko brīvību. Darīs visu, kas būs viņu spēkos.”
Domāju, ja runājam par agresīvajām video spēlēm, tad daudzi cilvēki ir pret viņu pielietošanu pat armijā un policijā. Bet, ja runājam par bērniem, tad vispār nevar būt nekādas divdomības, bērniem tās nav vajadzīgas!
Tagad par to, kā mums vajadzētu rīkoties. Visupirms cilvēkus nāktos izglītot un pilnveidot valsts likumdošanu. Vienmēr esmu sacījis, ka tad, kad mēs runājam par bērniem, pat paši liberālākie no mums saprot, ka likumi nepieciešami. Neviens taču neapstrīd, ka vajadzīgi likumi, kas aizliedz bērniem iegūt ieročus? Bet agresīvās video spēles ir tieši tādi ieroči. Neviens nenoliegs, ka vajadzīgi likumi, kuri aizliedz bērniem pārdot nikotīnu, pornogrāfiju un narkotikas. Protams, te pat nepastāv diskusija. Bet kāda ir realitāte? Ja viņi vēlētos visu to sadabūt, vai tas viņiem izdosies? Neapstrīdami, jā! Vai no tā izriet, ka likumi nav vajadzīgi? Nē! Likumi vajadzīgi, bet tā ir tikai daļa no problēmu risinājuma.
Sanāk, ka porno darboņi piekrīt aizliegumam pārdot preci bērniem. Cigarešu ražotāji, alkohola, ieroču arī neiebilst, bet tikai agresīvo video produkcijas ražotāji nepiekrīt. Viņi saka: „ Mēs ražojam un tirgojam, tāpēc, ka cilvēki pērk. Mēs pakļaujamies tirgus likumiem.”
Tas vispār nav nekāds tirgus likums, bet narkotirgotāju un suteneru loģika. Mums jānodrošina savas suverēnās valsts nacionālā drošība un jāpasargā mūsu bērni. Iespējams, ka sabiedrība sapratīs agresivitātes un vardarbības cēloņu un seku likumsakarības?