Haminā mūsdienu vecākā Somijas kristiešu kapavieta ir pie Marijas baznīcas. Kristīgā draudze izveidota 1330 gadā. Pati baznīca tika uzcelta tikai 1450.gadā. Pēc to laiku prakses bagātākie draudzes locekļi tika apbēdīti baznīcas pagrabos vai velvēs. Turīgākie baznīcēni - pie baznīcas kapsētas.
Tolaik valdīja miroņu kulta laiks, kad tika tirgotas svēto relikvijas. Bieži tās bija nomirušo cilvēku ķermeņu daļas. Smirdoņa, kas radās no aizgājēju ķermeņiem, kas jau sadalījušies, toreiz bija visu baznīcu ierasta lieta.
Palielinoties cilvēku skaitam, kā arī epidēmiju dēļ, jautājums par aizgājēju apbēdīšanu kļuva vitāli svarīgs. Stāvokli krasi izmainīja Krievijas carienes Katrīnas Lielās "ukazs". Tas aizliedza glabāt cilvēkus pilsētu robežās. Par bijušo kapu lauku pie Haminas pilsētas Marijas baznīcas stāsta tikai akmens krusts un uzraksts uz granīta monolīta.
Pati Haminas vecā kapsēta tiek datēta ar 1773.gadu. Protams, vecākos apbedījumus tur atrast ir grūti. Tomēr Hamina var lepoties ar vēsturiskiem kapu pieminekļiem, kuriem nu jau ir vairāk nekā divsimtčetrdesmit gadu. Tik senu apbedījumu nav pat Rīgas Lielajos kapos, kas atrodas Kazarmu un Mēness ielu tuvumā.
Lielie kapi tika izlaupīti pēcrevolūcijas periodā. Somiju šis šausmu laiks skāra ļoti maz - vismaz privātīpašuma un kapu kultūras jautājumā.
Haminas kapos guļ gan zviedru aizgājēji, gan paši somi.
Kā zināms, zviedri Somiju atdeva Krievijai pēc 1809.gada miera līguma.
Vecā kapsēta jau sen ir " ieaugusi" pilsētas robežās. Šajā kapsētā atļauts apbēdīt tikai tur guļošo aizgājēju radiniekus un tikai pēc kremācijas.
Domāju, ka kremācija ir nākotnes kapsētu galvenā iezīme. To prasa cilvēku skaita katastrofālais pieaugums. Arī aizgājēju skaita traģiskā palielināšanās. Nosaka arī zemes pieaugošā vērtība. Pēdējie atklājumi par mikrobu apdraudējumu arī liek domāt par kremācijas glābjošo lomu. Ir zināms, ka ir mikrobu grupa, kas augsnē var saglabāties mēnešiem un pat gadiem ilgi. Pie tiem pieder gāzes gangrēnas izsaucēji, stingumkrampju nūjiņas, arī holēras vibrons, vēdertīfa un sibīrijas mēra sporas.
Līdz galam nav izpētīti arī infekciju pārvietošanās ceļi. Tie var būt saistīti ne tikai ar ūdens apriti pazemē un lietus laikā. Zināma loma ir pazemes dzīvniekiem un dažādiem tārpiem, un racējvabolēm. Cilvēka ķermenī bieži uzkrājas dažādi smagie metāli un toksīni. Arī to aprite nav īsti apzināta.
Tikai deviņdesmitajos gados cilvēce sāka aptvert, ka to apdraud praktiski neiznīcināmais prions. Tas izsauc veselu slimību grupu - skrāpiju, kuru, Kreicfelda Jakoba (KJSjv), trako govju sērgu (BSE), transmisīvo sūkļveida encefalopātiju (TSE). Nevar izslēgt,ka pie šīs grupas pieder arī tāda līdz galam neizprasta slimība kā psoriāze.
Drošākais veids, kā ierobežot cilvēku uzvarošo infekciju, ir kremācija. Prionu infekciju neiznīcina medicīnai zināmās sterilizācijas un dezinfekcijas metodes. Tie izdzīvo pat konservos. Tieši tāpēc visām pašvaldībām ir jādomā par krematoriju celšanu tam piemērotās vietās. Tas radīs drošību mūsu bērniem un dārgo zemju izmantošanas lietderību.
Runājot par kapiem, sevišķi vecajiem, tos vajag apmeklēt. Tie apstirina, ka vislabāk liecības saglabājas akmenī un, sliktākajā gadījumā, čugunā. Tie rada sevišķu noskaņu un liek domāt par to, ko es atstāšu nākošajām paaudzēm.
