Pēc bērnu traģēdijām Dobelē un Rēzeknē mūsu sabiedrībā pieaug gaidas pēc atbildīgas attieksmes pret bērniem un audzināšanas procesu, ko mēs, pieaugušie, cenšamies nodrošināt.
Esmu savā privātpraksē strādājošs psihologs Gints Kapenieks no Liepājas. Mans darba lauciņš ir vairāk saistīts ar krīzes situācijām un to pārvarēšanas sākotnējo etapu. Kā speciālists, kas nav cieši saistīts ar valsts sistēmu, gribu paskatīties uz šo jautājumu netradicionāli. Varbūt tas kādam patiks, varbūt nepatiks, bet jebkurā gadījumā liks aizdomāties.
Mēs varam diskutēt par to, cik civilizēta un sakārtota ir mūsu valsts, bet ir procesi, kur likumdošanas sistēma ir sakārtota atbilstoši mūsu sabiedrības vērtību sistēmai. Kā labs piemērs var kalpot Ceļu satiksmes likums, kurā noeikts, ka fiziska persona, lai kļūtu par transporta līdzekļa vadītāju, iziet atbilstošas medicīniskās pārbaudes, nokārto gan teorētiskos, gan praktiskos eksāmenus. Starp citu, šis eksāmenu process ar katru gadu kļūst arvien darbietilpīgāks.
Paskatīsimies, kas notiek, kad transporta vadītājs pārkāpj pieņemtās normas. Tad seko sankcijas, tās ir pietiekami bargas un iespaidīgas, un pastāvīgi notiek diskusijas par to pastiprināšanu.
Vai bērnu radīšanas un audzināšanas process nav desmit, simts un varbūt pat tūkstoš reižu atbildīgāks par transporta līdzekļa vadīšanu, un vai tam nav vajadzīgs daudz vairāk zināšanu un prasmju?
Pavērosim, kas notiek mūsu sabiedrībā. Ir vesela grupa ar tā sauktajiem potenciālajiem un esošiem nelabvēlīgajiem vecākiem, kuri paši lielākoties ir cēlušies no tādiem pašiem nelabvēlīgajiem vecākiem. Diemžēl viņu atbildība pret pasauli un saviem bērniem ir ļoti zema vai vispār neeksistē.
Bieži vien zināšanas un prasmes pat nesasniedz elementāro pašapkalpošanās līmeni. Lielāko tiesu šo nelabvēlīgo indivīdu vajadzības darbojas tikai elementārā fizioloģiskā līmenī. Ja nav iesaistīti citu vajadzību līmeņi, tad šīs zemākās vajadzības darbojas pastiprināti, proti, šie cilvēki vienkārši "vairojas kā truši".
Šiem nelabvēlīgajiem vecākiem bieži vien jau vairākās paaudzēs izstrādājās nosacījuma reflekss, kas nosaka, ka bērns kalpo kā ienākumu resurss, lai nodrošinātu šo sevis apmierinošo dzīvesveidu.
Traģiskākais, ka nelabvēlīgie vecāki instinktīvi sajūt pārējās sabiedrības toleranci, tās klusējošo atbalstu. Cīniņš par labvēlīgas vides nodrošinājumu šo vecāku bērniem dažādu institūciju līmenī notiek tikai seku līmenī. Cēlonis, visticamāk, būtu jāmeklē pašos vecākos. To, vai viņi ir tiesīgi kļūt par vecākiem, būtu jānosaka valstij. Manā skatījumā laikam jau nav citas iespējas, kā tikai mūsu bērnu labklājības līmeņa latiņas pacelšana daudz augstākā līmenī.
Vai būtu nepieciešams kārtot valsts eksāmenu, lai kļūtu par vecāku?
Varbūt šis jautājums, doma pirmajā brīdī izsauc protestu, bet iedomāsimies, ja mēs vecāku zināšanu un prasmju pārbaudes institūciju ieviestu dzīvē. Mēs taču kļūtu daudz atbildīgāki pret sevi, mūsu bērniem, sabiedrību un nākotni.
Ja gadījumā arī kāds nevarētu nokārtot šo eksāmenu, tad tam būtu jābūt ļoti pamatotam iemeslam, un tas tiešam liecinātu par to, ka viņš vai viņa nav gatava vecāka misijai. Ja gadījumā indivīds nav nokārtojis šo eksāmenu vai arī vecāku tiesības ir atņemtas, un viņš neievēro šos noteikumus, momentā būtu jāseko pietiekami bargām sankcijām.
Es ticu, ka mūsu sabiedrībai un valstij ir pietiekami daudz potenciāla, lai jau šīs problēmas cēloņa līmenī veidotu citu attieksmes un uzvedības modeli pret mūsu kopīgajiem bērniem.
Starp citu, jau kopš seniem laikiem gudrie ir filozofējuši par to, vai cilvēka dvēselei ir labāk piedzimt vai nepiedzimt uz šīs zemes? Secinājums: piedzimšanā nav nekā priecīga, bet, ja jau reiz esi kā cilvēks piedzimis, tad nodzīvo šo dzīvi pēc iespējas labāk. Attīsti sevi un mīli šo Dieva doto pasauli.
Pacentīsimies visi kopā, lai bērnu dvēselītes atnāk pie labiem un mīlošiem vecākiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
