Šī ir atbilde raksta Sanita Krūmiņa: Prostitūtas neraud komentētājiem.
Jā, bez šaubām, tālbraucējs, kā uz to norādīja kāds raksta komentētājs, arī ir cilvēks. Un Centraālās stacijas apkopēja, un mūsu ministru prezidents. Un arī sieviete, kas strādā par prostitūtu nav mērkaķis. Taču kad mēs to apgalvojam, ir ļoti svarīgi zināt, ko mēs domājam ar vārdu "cilvēks".
Vai cilvēks ir tas, kas liek lietā savu daiktu tiklīdz tas ir sacēlies un ir vienalga, kas tajā brīdī viņam trāpījās blakus: prostitūta, divarpus gadus vecs bērns vai kaza? Vai cilvēks ir tas, kas "ieliek, ja piedāvā", kā stāv rakstīts tur pat komentāros pie raksta par prostitūciju? Vai ar vārdu "cilvēks" mēs domājam kādu, kam ir vienalga, ko domā otrs cilvēks, kuru viņš lieto pēc saviem uzskatiem? Vai īsts cilvēks ir tāds varonis, kas var atļauties visu, ja vien viņš par to maksā? Ja runājam par šāda cilvēka definīciju, tad jā, tālbraucējs arī ir cilvēks, kas pilnīgi attaisno prostitūtu eksistenci.
Godīgi sakot, mani biedē, ka mums, kas pieskaita sevi pie cilvēkiem, bērnu traģēdija rūp labi ja divas dienas (kamēr mēdiji uztur ažiotāžu). Mani biedē, ka mēs nespējam paši domāt, apzināties un pieņemt drosmīgus lēmumus. Mani biedē, ka pēc Andra Gaujas filmas "Ģimenes lietas", mēs joprojām neredzam, ka sabiedrība strauji un neatgrieziniski degradē, ka šajā degradācijas procesā pa vidu, kā ķīlnieki, ir iestrēguši bērni. Mēs domājam, ka šī filma ir par tiem, citiem. Un mēs neesam spējīgi saskatīt, ka "Ģimenes lietas" ir filma par mums.
Mēs apelējam pie fizikalitātes, kas mūsos ņem virsroku, un saucām to par "cilvēku". Mēs neizglītojam savus dēlus un nemīlam savas meitas. Mēs ļaujam viņiem izaugt par maziem nobaidītiem dzīvnieciņiem, kamēr paši apmeklējam jogas nodarbības vai piedalāmies rekolekcijās. Mēs uzsākam arvien jaunas un jaunas attiecības un atstājam aiz sevis drupas, bet būt godīgiem līdz galam mums liekas ļoti dumji.
Sakot, ka tālbraucējs un prostitūta arī ir cilvēki, mēs attiecamies pret viņiem kā pret dzīvniekiem un vēl trakāk, jo dažiem kaķiem tiek pat vairāk cieņas un uzmanības. Mēs nosaucam visas briesmas, kas notiek mūsu valstī, par katra cilvēka brīvo izvēli, un turpinām lietot viens otru pēc savas patikas.
Tas mani patiešām biedē.
Iļana Bukura