Mēs lietojam psihologu leksiku, nemaz neiedziļinoties, ko tieši tā nozīmē konkrētā gadījumā. Mēs ņemam šos atzinumus nopietni, jo esam noslēguši neskaitāmus līgumus ar šiem psihologiem. Mums patīk tādi viņu atzinumi, jo valstij bioloģiskā ģimene ir fantastiski lēts variants (tikai 8 lati mēnesī par bērnu), un tāpēc mēs ar prieku ļaujam bērnam izdzīvot visas šīs „mistiskās saites”, kas brīžiem ir tik vardarbīgas, ka bērna spēja apzināties jebko (par savu „es” nerunājot vispār) ir stipri apšaubāma.
Cik lielā mērā mēs spējam pamanīt visus vardarbības slāņus šajā nelabvēlīgajā, bet bioloģiskā ģimenē? Kādu darbu mēs ieguldām, lai šo bioloģisko ģimeni padarītu par visdrošāko vidi bērna augšanai un attīstībai?
Mums būtu ļoti nopietni jāapzinās, kas notiek ar bioloģisko ģimeni, no brīža, kad bērns tiek no tās izņemts, līdz brīdim, kad bāriņtiesa lemj par to, vai bērns var tur atgriezties. Vai mēs gaidām, ka bērna bioloģiskā māte izdarīs pilnīgi neiespējamo ar savu psihi un apziņu, proti, izdzēsīs no atmiņas vairāku paaudžu vardarbības izpausmes, ko bija piedzīvojušas gandrīz visas sievietes viņas ģimenē? Tad, izmantojot Latvijas Universitātes bibliotēkā pieejamās jauno pedagogu disertācijas, kritiski izvērtēs savu pieeju bērnu audzināšanai? Pēc tam, neskatoties uz to, ka viņai jau no bērnu dienām tika atkārtots ar ‘mātes vārdiem’, ka nevienam viņa nav vajadzīga, šī sieviete, kas bieži ir bez izglītības un darba, ieraudzīs, cik skaista un pašpietiekama viņa ir? Un tāpēc viņa spēs padzīt no savām mājām vīrieti, kas izmanto un pazemo viņu un viņas atņemto bērnu? Ja mēs gaidām, ka ar viņu pašu par sevi notiks šādas pārmaiņas, tad bērnam nekad vairs nebūs iespējams atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē.
Ja mēs domājam, ka bērna bioloģiskajai mātei var palīdzēt rehabilitācijas kurss kādā no krīzes centriem, tad mēs esam jau nedaudz tuvāk realitātei tādā ziņā, ka saprotam, ka bez citu cilvēku palīdzības šai sievietei nekad neizdosies kļūt par gādīgu māti. Taču ja pēc šāda krīzes centrā pavadīta laika, mēs viņu atgriezīsim pie tā paša varmākas, kas sita viņas māti, pazemoja viņu pašu un izvaroja viņas bērnu, tad mēs esam veltīgi kustinājuši gaisu. Jo piesaiste šim vīrietim, kas ir balstīta baiļu un nolemtības sajūtā, ir tik spēcīga, ka viņa atkal un atkal ļaus viņam sevi pazemot. Tas nozīmē, ka arī šis nav veiksmīgs risinājums, kā palīdzēt bērnam atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē, jau mēs par katru cenu gribam viņu tur noturēt.
Ja kāds no sabiedrības locekļiem, sociāliem darbiniekiem vai kaimiņiem ir gatavs būt ar šo sievieti 24 stundas diennaktī, atbalstīt viņu, iedrošināt un ar savu piemēru mācīt, kas ir rūpes, gādība un ģimene, tad tas būtu vienīgais, ko ar šo sievieti var iesākt, lai vispār varētu cerēt uz pozitīvu iznākumu. Es nezinu, kā lai beidzot iestāsta, ka viena psihologa konsultācija nedēļā, ir tik briesmīgi maz, ka pa to laiku, pat nevar lāgā iepazīties, kur nu vēl piepildīt visus tos tukšumus un labot visas tās kļūdas, kas tika pielaistas šī cilvēka audzināšanā no brīža, kad tas piedzima tik pat vardarbīgiem vecākiem.
Dievs zina, cik reizes šim drosmīgajam cilvēkam, kas uzņemtos grūtu un apbrīnas pilnu pašaizliedzības misiju, būtu jāpiedzīvo katastrofas un augšāmcelšanos kopā ar šādu māti vai tēvu, un nav nekādas garantijas, ka viss izdosies. Taču, kamēr šāds cilvēks nav, bet institūcijas neparedz arī kādu algotu speciālistu, kas nodarbotos tikai un vienīgi ar šo vienu māti, kurai pārtrauktas aprūpes tiesības, uzskatu, ka ir noziedzīgi vilcināt laiku, uzskatot, ka bērns varētu atrasties šādā vardarbīgā, bet bioloģiskā ģimenē.
Iļana Bukura