Fakts: Lielā talka ir talkas organizēšana valstij vai pašvaldībai piederošajos īpašumos, publiski pieejamajās teritorijās, kā rezultātā tiek iegūta labiekārtota un tīra publiskā vide.
Privātajām vai juridiskajām personām piederošie īpašumi Lielās talkas ietvaros netiek reģistrēti, bet tas nenozīmē, ka īpašnieki nevar talkot saviem spēkiem. Vismaz mums, koordinatoriem, tā māca, proti, ka tāda ir Lielās talkas būtība. Tieši tāpēc mani "atlaida" pirmo reizi un tas notika ar draudiem sūdzēties, rakstīt medijiem un dažādām "kontrolējošām" iestādēm par to, ka atteicu talkas reģistrēšanu privātā īpašumā. Tādā veidā es liedzu bezmaksas atkritumu izvešanu no pilsētas īpaši piemēslotas teritorijas, kuras saimnieks gadiem ciniski ignorē pilsētas un sabiedrības prasības sakopt savu īpašumu.
Visi jau vienādi, taču kāds iedomājas, ka ir vienādāks! Jāatzīmē fakts, ka šogad šādi talkas pieteikumi bija gandrīz puse no visiem Lielās talkas pieteikumiem. Atšķirībā no augstākminētā gadījuma, kad jau notikusi lielāka vai mazāka izskaidrošanās, pieteicēji saprot Lielās talkas būtību un neizvirza pretenzijas par to, ka tika noraidīti.
Tomēr bija daļa zemes īpašnieku, kuri tā arī nesaprata, kāpēc nekas nav par velti un kāpēc nevar mēslus no sava privātā sakņu dārza izmest uz pašvaldības zemes. Interesanti, ka talkas dienā pēkšņi dažādās vietās ceļa malās uzradās milzīgs skaits riepu.
Reizēm unikāla ir juridiskās personas "uzņēmējdarbība". Kā piemērs ir kāds zemes īpašnieks Augusta Deglava ielā, kurš pusotra gada laikā administratīvajos sodos trīs reizes samaksāja 1400 eiro par nenopļautu zāli, kamēr "kļuva" apzinīgs. Reāli sakopšana viņam varētu izmaksāt kādus 300 eiro. Savdabīgs bizness, bet ne par to ir šis stāsts.
Divas reizes mani "atlaida" Lielās talkas dienā. Vienreiz tas notika, man skatoties acīs, otrreiz – pa tālruni. Manā virzienā raidīja tekstu: "Es zvanīšu Nilam! Un tu vairs tur nestrādāsi." Otrā gadījumā: "Tu jau esi atlaists!". Es varu droši apgalvot, ka zvanīšana Nilam ir jau pieaugoša tendence. Man gan ir pamatotas aizdomas, ka Nils par potenciālajiem zvanītājiem nemaz nav dzirdējis. Taču tas nemaina lietas būtību.
Šoreiz stāsts būs par Rīgas Dārziņu apkaimi un tās iedzīvotāju attieksmi pret sevi un sabiedrību. Jau iepriekš atvainojos par turpmāko tekstu visiem tiem Dārziņu iedzīvotājiem, kuru ir apmēram 50 no 3,4 tūkstošiem deklarēto apkaimē, kas apzinīgi reģistrēja talkas vietas un kas čakli, neskatoties uz laika apstākļiem, talkoja pašvaldības teritorijās un mežos.
Lielākā Dārziņu iedzīvotāju daļa uzskatīja, ka Lielā talka ir sava īpašuma atbrīvošana no gada laikā sakrātajiem "labumiem": vecām mēbelēm, automašīnu fragmentiem, celtniecības atkritumiem un tamlīdzīgi. To spilgti parāda arī milzīgā atkritumu kaudze Jāņogu ielā pie Taisnās ielas. Nemaz nerunāšu par citām mazākām kaudzēm pa visu Dārziņu teritoriju.
Problēmas vaininiece lielā mērā ir pašvaldība, kas gribēja iespējami labi un operatīvi palīdzēt iedzīvotājiem. Gadu garumā bija praktizēta kārtība, ka Spodrības mēneša un, tai skaitā, Lielās talkas ietvaros Dārziņu apkaimes iedzīvotājiem jāvelta maksimāla uzmanība gadu gaitā uzkrātajiem atkritumiem.
Rīkojām dažādas izglītojošas aktivitātes, lai rosinātu iedzīvotājus slēgt līgumus par atkritumu izvešanu no saviem īpašumiem. Nodrošinājām dalīto atkritumu izvešanas iespēju. Tāda sistēma sākotnēji nostrādāja – Dārziņu teritorija ar laiku kļuva arvien tīrāka un labiekārtotāka.
Taču bija arī blakusefekts – pieradums, ka pašvaldība visu sakārtos iedzīvotāju vietā. Blakus stihiski samestām atkritumu kaudzēm var redzēt ielu malas un grāvjus, kas pilni ar atkritumiem. Tām drazām, kurām vajadzētu būt tajās kaudzēs - reģistrētajos talkas bezmaksas maisos. Visi liekie atkritumi no privātajiem dārziem tika samesti gar ceļa malām.
Pēc talkas, apkopojot rezultātus, noskaidrojās, ka daļa Dārziņu iedzīvotāju talkojuši nakts tumsā. Kā gan lai savādāk izskaidrot faktu, ka sestdienas talkas laikā satīrītajās Maskavas ielas malās, no kurām atkritumu apsaimniekotājs "Clean R" jau vakarā izvedis visu satalkoto, svētdienas agrā rītā uzradušās jaunas kaudzes ar pavisam citu saturu un ne jau Lielās talkas baltajos maisos? Laikam kaut kāda kauna sajūta tomēr ir, ja savas "šmuces" jāizmet tumsas aizsegā.
"Pastāvēs, kas pārvērtīsies"; "Latvijai būt zaļai"; "Latvija – zaļākā valsts pasaulē" – tie ir tikai lozungi. Kamēr meži, pļavas un ceļu malas būs raibas kā dzeņa vēders Latvijai nebūt zaļākajai valstij pasaulē.
"Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši," mēdz teikt par mājdzīvnieku un cilvēku simbiozi. Pašvaldības ir pieradinājušas savus iedzīvotājus pie tā, ka "man nekas par to nebūs", "es maksāju nodokļus un pašvaldībai ir pienākums tīrīt manu īpašumu", "pierādi, ka es esmu tas cūkmens". Un valsts par to lielā mērā ir atbildīga. Ar likumdošanu un tās īstenošanu, ar sarežģīto pierādījumu fiksēšanas bāzi un pārspīlēto demokrātiju.
Valstij ir spēcīga un attīstīta nodokļu uzskaites sistēma, kurā viena no svarīgākajām daļām ir nekustamo īpašumu uzskaite. Ja valsts par daudziem miljoniem var atļauties iepirkt ložmetējus, kuri reāli neko nespēj dot mūsu neatkarības sargāšanā nopietna konflikta gadījumā, tad var arī atļauties nesalīdzināmi mazākus līdzekļus ieguldīt atkritumu apsaimniekošanas nozarē, veidojot papildus (pasvītrots) programmas nekustamo īpašumu īpašnieku un atkritumu apsaimniekotāju līgumu uzskaitei. To īstenotu ar stingru kontroli un soda sistēmu, tāpat kā tas ir attiecībā uz nodokļiem.
Tas ir vispārzināms fakts, ka tieši privātmāju un piepilsētu vasarnīcu un dārziņu īpašnieki dod vislielāko ieguldījumu apkārtējās vides piesārņošanā (piemēram, Dārziņu teritorijā tikai nedaudz vairāk nekā 30% īpašnieku noslēguši atkritumu izvešanas līgumus. Kur gan tie atkritumi pārējiem 70% paliek?).
Ja sakārtos atkritumu apsaimniekošanu, tad vairs neredzēsim atkritumu maisus lielceļu malās, pilsētu nomalēs būs tīri meži, upes nenesīs Baltijas jūrā plastmasas un citas drazas. Ja valstī izveidotu ekolaukumu tīklu pie iebraukšanas pilsētās, kur bez maksas privātpersona varētu nodot šķirotos atkritumus, tostarp riepas un bīstamos atkritumus, tad Latvijas daba kļūtu patiesi zaļa. Šobrīd kaitējums dabai, kas notiek, drazas izgāžot mežmalās norokot, sadedzinot, ir nesamērīgi lielāks par izmaksām, kas nepieciešami šo atkritumu apsaimniekošanai. Kaut ko līdzīgu manis aprakstītajam redzēju Vācijā pie Mindenes pilsētas.
Lai mani atlaiž no darba kaut vai katru dienu, taču uzskatu, ka sabiedrības intereses stāv daudz augstāk pār atsevišķa indivīda interesēm. Jo primāri katram Latvijas iedzīvotājam ir jābūt lojālam pret valsti un sabiedrību. Godīgam pret māti dabu. Likums visiem ir viens un es nevēlos dalīt Rīgas iedzīvotājus tādos, kas rūpējas par savu apkārtējo vidi un tādiem, kas zvana augstākstāvošām institūcijām, lai aizstāvētu savas savtīgās intereses.
Izmantojot izdevību, gribu publiski pateikties tiem 1300 talciniekiem, kuri, ignorējot nelabvēlīgos laika apstākļus, čakli ņēma dalību mūsu galvaspilsētas Latgales priekšpilsētas piesārņoto vietu sakārtošanā un labiekārtošanā. Liels jums Paldies! It īpaši paldies par jaunās paaudzes iesaistīšanu zaļi domājošo rindās!